Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

Es iesēdos mašīnā un lēnām uz labu laimi braucu uz priekšu, kamēr nonācu līdzās ratiem ar augstu, aromā­tisku govju mēslu krāvumu, kurus vadīja maza auguma vīriņš, kas izskatījās kā atdzīvojies valrieksts. Lieliskā garastāvoklī viņš apturēja abus savus gigandskos zirgus un precīzi parādīja manu atrašanās vietu kartē, iebakstīdams tajā ar raupju, zemes un saules nobrūninātu pirkstu. Es pateicos, un viņš klabēdams, šķindēdams un čīkstēdams turpināja ceļu, kamēr es sadabūju savu Miču un sāku pētīt ikvienu pilsētu un ciematu tuvāko trīsdesmit jūdžu rādi­usā. Tas bija neauglīgs-darbs. Mičs visas iestādes bija novērtējis visai atturīgi, un manām gastronomiskajām prasībām vispār nekas neatbilda. Es acīmredzot biju iekļuvis vienā no tiem dīvainajiem Francijas melnajiem plankumiem, kur nekas nebija, tā sakot, mišelinojams.

Tad es ievēroju uz kartes kādu ciematu divdesmit kilometru attālumā, bet tik sīku un nomaļu, ka biju pārliecināts - tur nekā nebūs. Tomēr es to izpētīju pēc Miča, jo mani apbūra ciemata nosaukums - Bois de Rossignol, Laksūgalu Mežs. Man par milzu pārstei­gumu, Mičs darīja zināmu (sajūsmā gandrīz drebēdams), ka ciemats lepojas ar vienu "krodziņu, vārdā Le Petit Chanson [11](kas man likās patīkams pretstats Lakstīgalām). Brīnumu brīnums, tur bija ne tikai sešas istabas, bet ari vannasistabas, telefoni, garāža, miera nodrošinātājs — sarkanais šūpuļkrēsls un jardin ļleuri. Un papildus tam visam vēl trīs sakrustotas karotes un dakšiņas un zvaigznīte. Ziemā tas slēgts, bet tieši šajā dienā atkal atklāj sezonu.

Es vēlreiz izlasīju aprakstu, neticēdams savām acīm, bet tā tas viss bija rakstīts, melns uz balta. Zemāk bija aprakstītas ērtības un firmas ēdieni. Tas saistīja manu uzmanību pilnā mērā, jo atstātu tālu aiz sevis pat lielu viesnīcu Cote d'Azur [12]. īpašnieks acīmredzot bija pats devis nosaukumus saviem firmas ēdieniem, atklādams jauku, atraisītu raksturu. Tur bija upes vēžu astes olu mākoņos. Tur bija liellopu gaļa sarkanvīnā Teodora Pullini alkām. Tur bija Meža zemeņu torte Sofijas Klemensī baudai. Es biju savaldzināts un tūlīt pat nolēmu, ka man par katru cenu jāapmeklē Le Petit Chanson. Es aizcirtu Miču, iedarbināju mašīnu un pilnā ātrumā traucos uz Bois de Rossignol, cerēdams tur nonākt, pirms vēl citi nosiekalojušies gard­ēži ierodas tur pirms manis un aizņem visas sešas istabas.

Ciemats, kad es to atradu, izrādījās burvīgs. Tas sastāvēja no kādiem pāris dučiem māju, kas draudzīgi drūzmējās ap mazu, saules pielietu laukumu, kura vidū vesels platānu mežs ieskāva mazu, ļoti glītu strūklaku. Vienā laukuma stūrī pacēlās maza, lieliska piecpadsmitā gadsimta baznīciņa, kuras torņa aicinošā, apdrupusī smaile sniedzās pāri ap to esošo piparkūku namiņu jum­tiem. Katra brīva vietiņa uz palodzēm un sienmalēm bija noklāta ar lielu daudzumu puķu podu, puķu kastīšu un muciņu, reizēm pat ķerrām un veciem bērnu ratiņiem, kas visi grima puķu pārpilnībā. Es apturēju mašīnu pie sola, uz kura sēdēja pieci izdēdējuši, bezzobaini večuki, grumbaini kā ķirzakas, un gozējās vakara saulē, un pa­jautāju viņiem ceļu uz Le Petit Chanson. Atskanēja drau­dzīgs trīsuļojošu balstiņu koris un brūnu, krunkainu pirk­stu mežs norādīja man uz otru ciemata galu. Pārsimt metrus tālāk es nonācu pie ceļa rādītāja, kas informēja, ka Le Petit Chanson atrodas pa kreisi. Ceļš bija šaurs un vijās gar mazu upīti, zaļi un sudrabaini vizošu saules gaismā, ko vienā krastā ieskāva mežs, otrā vīnu lauki, un katrs vīnogulājs izskatījās pēc melnas, daudzžuburainas lustras ar zaļu jauno lapiņu cekulu galā.

Le Petit Chanson, kad es to sasniedzu, arī nelika vilties. Ceļš ievijās starp diviem milzu ozoliem, un tur lupatu segai līdzīga puķu dārza vidū zvilnēja viesnīca, gara, zema ēka ar sarkanu dakstiņu jumtu, ko dažviet izraibi­nāja smaragdzaļi sūnu kumšķi. Sienas un daļa jumta gandrīz nebija saskatāmi zem vienas no spilgtākajām un apburošākajām glicīnijām, kādu es savā mūžā esmu redzējis. Gadu gaitā tā bija lielā mīlestībā ieskāvusi māju, stīgu pa stīgai ieritinādama sienās un jumtā, un "oku­pantu" tikai ar grūtībām bija izdevies atturēt vismaz no logiem un durvīm. Pie saknēm stumbra resnums bija tāds, ar kādu lepotos jebkurš sevi cienošs pitons, un visu stumbra un zaru tīklu, kas turēja māju savās skavās, klāja ziedu pārbagātība, zila kā zivjudzenīša spārns.

Mazā, grantētā laukumiņā starp puķu dobēm viesnīcas priekšā atradās glīti, balti galdiņi un krēsli, ko apēnoja seši vai septiņi jūdasa koki pilnos ziedos. To sārtie ziedi jau sāka vīst, zeme bija sarkana no tiem, un balto galdu virsmas ar tiem nošķiestas kā ar pūķa asins pilieniem. Aiz dārza sākās mežs un plaši sinepju lauki, kas iestiepās padebešos.

Es novietoju mašīnu un, nesdams somu ar pirmās nepieciešamības mantām, iegāju viesnīcā. Mazajā hallē smaržoja pēc ēdiena, dzēriena un grīdas vaska, viss spī­dēja un laistījās no tīrības. Pirmais mani apsveica ārkār­tīgi spalvains suns, kuru, satiekot mežā, itin viegli varētu noturēt par lāci, un nevienam nevarētu pārmest šādu kļūdīšanos. Tomēr viņš bija vairāk nekā draudzīgs. Drīz vien es atklāju vairākas kutelīgas vietas viņam aiz ausīm, tā ka suns labpatikā elsoja, kad es tās pakasīju. Parādījās jauns viesmīlis, un es apvaicājos, vai viņiem ir kāda brīva istaba uz vienu nakti.

— Certainement, monsieur, - viņš svinīgā pieklājībā teica un, paņēmis manu somu, aizveda mani pa gaiteni uz burvīgu guļamistabu, kuras logu ieskāva zilā glicīnija, it kā ierāmēdama tālumā redzamos sinepju laukus.

Nomazgājies un pārģērbies es devos pa kāpnēm lejā un ārā dārzā, ko tagad kā prožektori apgaismoja rietošās saules stari. Es apsēdos pie galda un cerīgi nospriedu, ka pilnīgi varētu atjauties kādu Pernod [13], kad atkal parādījās jaunais viesmīlis.

— Piedodiet, monsieur, - viņš teica, — bet monsieur le Patron lūdz jūs pagodināt viņu un izdzert kopā pudeli vīna, jo jūs šogad esat mūsu pirmais klients, un viņam ir paradums to šādā veidā nosvinēt.

Es biju aizkustināts par tik civilizētu ideju.

— Protams, es ar sajūsmu pieņemu ielūgumu, - es teicu, — bet es ceru, ka Patron nāks un piebiedrosies man šeit?

— Oui, monsieur, — viesmīlis teica, — es viņam pateikšu.

Es degu nepacietībā ieraudzīt Patron, jo biju pārlieci­nāts, ka tieši viņš ir atbildīgs par firmas ēdienu dīvaini pievilcīgajiem nosaukumiem, un vēlējos noskaidrot, kāpēc tie tā nokristīti. Drīz vien viņš parādījās. Viņa parādīšanās likās pieskaņota viesnīcas nosaukumam un visai šīs vietas gaisotnei. Tas bija milzu auguma vīrs, savas sešas pēdas trīs collas garš, ar tik platiem un masīviem pleciem kā galds. Viņa platā seja ar ērgļa degunu un mirdzošām, melnām acīm, baltu matu cekula ieskauta, izskatījās kā Vecās Derības pravietim. Vīrs bija aplicis tīru priekšautu un uz pakauša bezrūpīgi uztupinā­jis pavāra cepuri, un lielajās rokās, kuru locītavas bija sarāvis artrīts, nesa grozu ar vīna pudeli un divām ār­kārtīgi skaisti veidotām glāzēm. Es spriedu, ka viņam vajadzētu būt pāri astoņdesmit, bet izskatījās, ka viņš ir neiznīcināms. Varēja just, ka šis cilvēks nodzīvos vēl krietni pāri simtam. Pienākdams tuvāk, viņš man starojoši uzsmaidīja, it kā es viņam būtu tuvs, ilgi nere­dzēts draugs; viņa acīs dzirkstīja humors; viņa jūsmīgais smaids bija plats, un seju rotāja tūkstošiem krunciņu, kuras smiekli bija dzīves laikā tur iegravējuši.