Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

— Tomāti, ko kundze vēlējās, - viņš sāka atkal visu no gala.

— Ar grauzdiņiem, - māte piebalsoja.

Viņš domīgi attālinājās un vēlreiz nodevās strīdam ar virsstjuartu, kura rezultātā virsstjuarts aizstūrēja viņu uz virtuvi.

— Nudien, - māte teica, — tūlīt skaidrs, kad tu, cilvēks, nonāc Grieķijā, jo uzreiz vairs neko nevar kārtīgi izdarīt.

Mēs turpinājām gaidīt. Grieķu pamatprincips ir visu salaist grīstē un jebkurā gadījumā to visu pamatīgi iz­baudīt.

Pēc ilga pārtraukuma viesmīlis atgriezās ar mūsu pasūtījumu un nokrāva tējkannu mātei priekšā kopā ar šķīvi, kurā atradās maizes gabals un divi uz pusēm pārgriezti, svaigi tomāti.

— Bet tas nav tas, ko es prasīju, - viņa sūrojās.

- Tomāti ir svaigi, un maize nav grauzdēta.

— Tomāti, kundze, — viesmīlis stūrgalvīgi teica.

— Kundze vēlējās tomātus.

— Bet grilētus, - māte protestēja. — Ziniet, ceptus.

Jauneklis tikai blenza uz viņu.

—Redziet, - māte teica tādā tonī, it kā cenzdamās kaut ko ieskaidrot idiotam. — Vispirms pagatavojat grauzdiņus, saprotat? Pagatavojat grauzdiņus.

— Jā, — jauneklis drūmi atbildēja.

— Ļoti labi, un tad, — māte teica, — uzliekat uz grauzdiņa tomātu un grilējat. Skaidrs?

— Jā, kundze. Jūs negrib šos? - viņš jautāja, norādī­dams uz maizi un tomātiem šķīvī.

— Nē, tādus nē. Grilētus, — māte teica.

Jauneklis aizslīdēja ar visu šķīvi un no jauna uzsāka strīdu ar virsstjuartu, kuru šobrīd jau bija nomocījusi citu pasažieru ierašanās, jo jebkurš no tiem, tai skaitā resnās lēdijas, pieprasīja sev viņa uzmanību.

Mēs kā apburu vērojām, kā viesmīlis nolika šķīvi ar tomātiem un maizi uz galda un tad ar burvju māksli­nieka žestu izpleta papīra salveti. Mūsu sūvie skatieni piesaistīja mātes un Margo uzmanību, viņas reizē atskatī­jās, tieši laikā, lai redzētu, kā viesmīlis rūpīgi novieto maizi un tomātus salvetes vidū.

- Ko viņš tur dara? - māte jautāja.

- Izpilda kādu senu grieķu rituālu, - Larijs paskaidroja.

Viesmīlis pašlaik saņēma kopā salvetes stūrus un ar

šo aizsaini rokā devās cauri salonam.

- Viņš taču negatavojas nest man tos tādā izskatā, kā jūs domājat? - māte izbijusies jautāja.

Mēs aizraudgi vērojām, kā viņš svinīgi iziet cauri salonam un novieto savu nešļavu uz lielas eļļas plīts tā centrā. Kaut arī bija pavasaris, laiks bija vēss, tāpēc krāsns bija sakurināta gluži sarkana un izplaūja mājīgu siltumu. Manuprāt mēs visi paredzējām, ko viņš gatavo­jas darīt, bet vienkārši nevarējām iedomāties, ka kaut kas tāds tiešām notiks. Mūsu pārsteigto acu priekšā viņš nolika salveti ar maizi un tomātiem uz kvēlojošās plīts un pats atkāpās atpakaļ pavērot. Mirkli bija pauze, tad salvete aizdegās un gandrīz tajā pašā brīdī sāka degt arī maize. Viesmīlis, uztraucies, ka šis jauninājums pavār- mākslā izrādījies neefektīvs, paķēra no blakus galda vēl vienu salveti un centās ar to noslāpēt liesmas, pārklādams plīts virsmu. Bez šaubām, arī šo salveti aprija liesmas.

- Nezinu, kas tā ir par grieķu delikatesi, - Larijs teica, — bet izskatās burvīgi, turklāt cepta gandrīz uz galda.

- Tas puisis ir traks! - māte iesaucās.

- Es ceru, ka tu negatavojies tos ēst pēc visa tā, - Margo teica. — Neizskatās sevišķi higiēniski.

- Tas ir vienīgais īsti pikantais tomātu pagatavošanas paņēmiens, - Larijs turpināja. - Iedomājieties, cik jauki būs vēlāk izbakstīt no zobiem pārogļojušos salvetes gabaliņus.

— Nerunā tik riebīgi, Larij, — māte protestēja. - Es, protams, to neēdīšu.

Mūsu viesmīlim bija pievienojušies divi cid un nu visi kopā centās ar salvetēm noslāpēt liesmas. Tomātu un liesmojošu grauzdiņu gabali lidoja uz visām pusēm, vien­līdz dāsni nobirdinādami gan galdus, gan apmeklētājus. Vienai no mūsu iepriekšējā vakara resnajām lēdijām trāpīja tomāta sulīgākā daļa, un kādam vecam, jaukam džentlmenim liesmojošs grauzdiņa gabals ieurbās kakla­saitē kā nokaitēta indiāņu bulta. Virsstjuarts, izniris no virtuves, mirklī aptvēra situāciju. Viņš paķēra lielu krūzi ar ūdeni un izgāza to uz plīts. Protams, ūdens noslāpēja liesmas, bet apkārtējie galdi acumirklī ietinās tvaikos, un visu salonu piepildīja tomātu, degušas maizes un pārog- ļotu salvešu smārda mākoņi.

— Smaržo tieši pēc dārzeņu mērces, — Larijs teica. - Es nudien domāju, māt, pēc visām šī puiša pūlēm tev vajadzētu vismaz nogaršot.

— Nekļūsti smieklīgs, Larij, - māte kliedza. - Viņi visi ir traki!

— Nē, - Leslijs teica, - viņi visi ir grieķi.

— Šie termini ir sinonīmi, - Larijs apgalvoja.

Viens viesmīlis nupat kaut kāda iemesla dēļ iesita

otram, virsstjuarts purināja vainīgo aiz krāgas un kliedza viņam sejā. Šo scēnu vēl vairāk atdzīvināja žēlošanās un klaigas no apkārtējiem galdiem. Bija aizraujoši vērot draudīgos žestus, grūstīšanos un dzirdēt sulīgās ķengas, bet, kā jau visas labas lietas, tas beidzās ar to, ka virs­stjuarts nogāza viesmīli atmuguriski zemē, viesmīlis izriti- nājās no sava oficiālā, tumši baltā virsvalka un svieda ar to virsstjuartam, kurš savukārt pameta to atpakaļ un iztrieca viesmīli no istabas. Viņš strupi pavēlēja pārējiem viesmīļiem satīrīt visu jucekli un ņēmās staigāt apkārt galdiem, izdvesdams nomierinošas skaņas. Pie mūsu gal­diņa viņš nobremzēja, izzvejoja no pogcauruma svaigu neļķi un ielika to mātes kreisajā rokā, vienlaikus satver­dams un galanti noskūpstīdams labo.

- Kundze, - viņš teica, — es atvainojos. Mēs nevaram pasniegt jums gil-ētus tomātus. Visu, ko vien vēlaties, tikai ne gil-ētus tomātus.

- Kāpēc? - Larijs pārsteigtā tonī jautāja.

- Tāpēc, ka virtuvē grilmašīna sabojājusies. Re­dziet, - viņš paskaidrodams piebilda, - šis ir mūsu pir­mais jūrasbrauciens.

- Šis man liekas vispēdējākais no visiem pirmajiem jūrasbraucieniem, — Leslijs komentēja.

- Sakiet man, - Larijs pieprasīja, — kāpēc tas viesmīlis centās grilēt te, uz plīts?

- Tas puisis galīgs muļķis, - virsstjuarts teica. - Mēs te, uz kuģa, tikai izmēģināt personālu. Krastā viņu nomontēs.

- Kā jūs nomontēsiet viesmīli? - Larijs ieinteresēts jautāja.

- Larij, mīļais, virsstjuarts ir ļoti aizņemts, neaizkavē viņu, — māte steidzīgi iejaucās. - Dodiet man vienkārši vārītas olas.

- Paldies, — virsstjuarts ar cieņu atbildēja un nozuda virtuvē.

- Es tavā vietā samierinātos ar svaigiem tomātiem, — Larijs teica. - Tu redzēji, ko viņi izdarīja ar grilētiem tomātiem. Man bail pat iedomāties, ko viņi izdarīs ar vārītām olām.

- Nieki, Larij, - māte atbildēja. — Ar vārītām olām viņi neko nevar izdarīt.

Viņa maldījās. Kad olas pēc desmit minūtēm tika atnestas un noliktas mātei priekšā, tās izrādījās ne tikai novārītas īsti cietas, bet arī izlobītas no čaumalām ar laipniem, bet nemazgātiem pirkstiem.

- Lūk! - Larijs iesaucās. - Kāds mielasts! īsti labi pagatavots un klāts ar pirkstu nospiedumiem, kādus Šer- loks Holmss uzskatītu par neatvairāmiem.

Māte noslēpa šīs relikvijas somiņā un vēlāk, kad neviens neredzēja, pārsvieda tās pār bortu, jo, kā viņa uzskatīja, mums nevajadzētu aizskart citu jūtas.

— Viens gan man jāsaka, - Larijs teica, vērodams olas nozūdam ūdenī. - Verdoša ouzo diēta trīs dienās līdz izkāpšanai krastā padarīs mūs slaidus kā grunduļus un jautrus kā Bakhu.