Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

Šis vakars bija tik burvīgs, kāds tikai Venēcijā var būt, un to bojāja vienīgi manas ģimenes kareivīgais kon­glomerāts, kas pulcējās ap diviem galdiem, nokrautiem ar dzērieniem un maziem uzkodu šķīvīšiem. Kā par nelaimi, tā bija mātes ideja un, kā tas notika visā viņas dzīves laikā, viss, ko viņa ieplānoja kā izpriecu, jau pašā sākumā izvērtās par fiasko.

— Es to tā neņemtu galvā, ja tev pietiktu pieklājības vispirms paziņot. Es vēl būtu riskējis ar dzīvību, ceļodams ar lidmašīnu, - mans vecākais brālis Larijs teica, bezcerīgi vērdamies uz vienu no daudzajām glāzēm, ko kaitinoši bezrūpīgs viesmīlis bija nolicis viņa priekšā, - bet kas, debesu vārdā, pamudināja tevi iet un pasūtīt mums visiem biļetes uz trim dienām uz grieķu kuģa? Manuprāt tas ir tikpat neprātīgi muļķīgi kā doties ceļojumā ar Titāniku.

— Es domāju, ka tā būs jautrāk, un grieķi ir lieliski jūrnieki, — māte aizstāvējās. - Jebkurā gadījumā, tas šim kuģim ir pirmais jūrasbrauciens.

— Tu vienmēr kliedz, pirms vēl esi dabūjis pa pirk­stiem, — Margo iestarpināja. — Manuprāt tā mātei bija brīnišķīga ideja.

—Jāteic, ka es piekritu Larijam, - Leslijs teica, acīmre­dzami neapmierināts, ka mūsu domas atšķiras no vecākā brāļa uzskatiem. - Mēs visi lieliski zinām, kādi ir grieķu kuģi.

- Ne visi, mīļais, - māte teica. - Vismaz dažiem jābūt kārtībā.

— Labi, šobrīd mēs neko vairs nevaram darīt, - Larijs drūmi secināja. - Tu mūs visus esi nolēmusi kuģošanai ar šo sasodīto graustu, ko, bez šaubām, nodzēris kāds seno laiku jūrasbraucējs.

- Blēņas, Larij, - māte teica, — tu vienmēr pārspīlē. Kuka pārstāvis par to izteicās visai atzinīgi.

— Viņš teica, ka bārs esot dzīvības pilns, — Margo triumfējoši teica.

— Visuvarenais dievs! — Leslijs izsaucās.

— Un, lai iznīcinātu mūsu pagānu dvēseles, — Larijs piezīmēja, — vislieliskākā grieķu vīnu izlase, kas visi garšo kā izspiesti no kāda neārstējama hermafrodīta jūga kamieļa vēnas.

- Larij, nerunā tik riebīgi, - Margo teica.

- Lūk, - Larijs kaismīgi protestēja, - es tieku aizrauts no Francijas šīs nelaimīgās iedomas - apmeklēt mūsu jaunības tekas — dēļ, galīgi pret maniem saprātīgākajiem spriedu­miem. Jau tagad sāku to nožēlot, un mēs, paldies Dievam, vēl neesam pat tikuši tālāk par Venēciju. Jau tagad es satraucos, kas paliks pāri no manām aknām pēc šī Lacrima Christi veca, laba Beaujolais vietā. Jau tagad manas labākās jūtas katrā restorānā aizvaino ar milzu spageti vaļņiem kā sasodītām lenteņu barotnēm Charolais siteņa vietā.

- Larij, es nudien gribētu, lai tu tā nerunā, - māte teica. — Nav vajadzības kļūt vulgāram.

Par spīti trim orķestriem, kas katrs savā laukuma stūrī spēlēja citu melodiju, itāiešu un tūristu vokalīzēm un mēnessērdzīgu baložu miegainajai dūdošanai šķita, ka puse Venēcijas ieinteresēti klausās mūsu ģimenes intīma­jās sarunās.

— Viss būs vislabākajā kārtībā, kad nokļūsim uz klāja, - Margo teica. — Galu galā, mēs būsim starp grieķiem.

- Es domāju, deši par to Larijs uztraucas, - Leslijs drūmi noteica.

- Labi, - māte teica, pūlēdamās radīt paļāvības atmosfēru, — mums nu jāiet. Nolīgsim tikšanai līdz dokiem vienu no šiem tvaikoņiem.

Mēs samaksājām rēķinu, nogājām lejā pie kanāla un sakāpām vienā no motorlaivām, ko māte ar savām izcila­jām itāliešu valodas zināšanām pastāvīgi dēvēja par tvaiko­ņiem. Itālieši, būdami mazāk izglītoti, sauca tos par vaporetto.Vcnēcija izskatījās lieliski, mums pukšķinot lejup pa kanālu, garām lielajām mājām, garām lieliskajiem atspul­giem ūdenī. Pat Larijam nācās atzīt, ka tas mazliet atšķiras no Blackpool iluminācijas. Mēs piestājām pie dokiem, kas, kā doki visur pasaulē, izskatījās tā, it kā tos kādā brīvā brīdī būtu projektējis Dante, strādādams pie Elles koncepcijas. Mūs apņēma fosforescējoša gaisma, kas lika mums izskatīties kā agrīno Holivudas šausmu filmu varoņiem un pilnīgi iznīcināja mēnesnīcu, kas līdz šim bija mirgojusi sudrabaina kā zirnekļu tīmeklis. Mūsu grūtsirdību neizkliedēja pat mātes miniatūrā figūra, drosmīgi cenšoties pārliecināt trīs plēsonīga izskata venēciešu nesējus, ka mums nav vajadzīgi viņu pakalpojumi savas raibās bagāžas nešanai. Argumenti tika izteikti labā, pamatīgā angļu valodā.

- Mēs angļi. Mēs nerunā itāliski, — viņa izmisīgi kliedza, pievienodama savādu, savstarpēji galīgi nesais­tītu vārdu plūdumu hindi, grieķu, franču un vācu valodā. Tas bija mātes parastais paņēmiens, sazinoties ar ārzemniekiem - vienalga, aborigēniem vai eskimosiem, bet vienīgais rezultāts bija mūsu drūmās omas uzlabošanās.

Mēs stāvējām un vērojām kanālu, kas plūda garām dokiem. Negaidot redzeslokā ieslīdēja kuģis, kuru pat pēc visizteiktākajiem sauszemes žurku zemes standartiem nekādi nevarētu uzskatīt par tāljūras cienīgu. Kādreiz savas karjeras ziedu laikos to piesardzīgi izmantoja kā piekrastes tvaikoni, bet pat savos jaunības gados, būdams svaigi krāsots, tas nebija pievilcīgs. Tagad šausmīgajā fosforescējo- šajā gaismā, kas centās tam piešķirt lepnu izskatu, un bez jebkādiem rotājumiem, tas vairs nebija nekas. Kuģīša dzīves ceļā jau gadiem ilgi nebija gadījusies svaiga krāsa, tā sānus kā atbaidošas rētas klāja lieli rūsas plankumi. Tas bija sagāzies uz labajiem sāniem - kā sieviete augstpapēžu kurpēs, kas nelaimīgā kārtā pazaudējusi vienu papēdi. Kopskats jau tā bija bēdīgs, bet pēdējais pazemojums atklājās, kuģim piepeldot pie doka. Tas bija caurums priekšgalā, pietiekoši liels, lai caur to vienlaikus izbrauktu divi rolsroisi. Šo briesmīgo deflorāciju vēl ļaunāku darīja tas, ka nemanīja pat visprimitīvākās pirmās palīdzības pazīmes. Pārseguma plāksnes, kas bija klājušas tā iekšpusi, bija sadragātas un atgādināja gigantisku krizantēmu. Tieši virs cauruma bija lasāms kuģa nosaukums - POSEIDONS.

- Mīļais Dievs! - Larijs nopūtās.

- Tas ir šausmīgs, - teica Leslijs, kurš kuģu jautāju­mos neapšaubāmi bija viszinošākais no mums. — Paska­tieties tikai uz šo sānsveri!

- Bet tas ir mūsu kuģis! - iespiedzās Margo. - Māt, tas ir mūsu kuģis!

- Blēņas, mīļā, tas nevar būt, — māte teica, sakārto­dama brilles, un cerīgi paskatījās uz kuģīti.

- Trīs dienas uz šī te, — teica Larijs, - tas būs ļaunāk kā jebkuram seno laiku jūrniekam, pieminiet manus vārdus.

- Es ceru, ka viņi gatavojas kaut ko darīt ar šo caurumu, - māte uzbudināta teica, - pirms dodamies jūrā.

- Ko tad viņi var izdarīt? Aizbāzt ar segu? - Larijs jautāja.

- Bet cerams, ka kapteinis ir to pamanījis, - māte neatlaidās.

- Nedomāju, ka pat grieķu kapteinis varētu būt tik bezrūpīgs, lai aizmirstu, ka samērā nesen viņa kuģis saņēmis mēreni stipru knābienu, - Larijs teica.

- Tur taču nāks iekšā viļņi, — Margo vaidēja. — Es negribu viļņus savā kajītē. Tas sabojās visas manas drēbes.

- Es domāju, ka visas kajītes jau tagad ir zem ūdens, — Leslijs paziņoja.

- Mūsu ūdenslīdēju maskas un peldpleznas lieti noderēs, - Larijs teica. — Kāds jauninājums — ierasties vakariņot peldus. Kā tas viss mani izklaidēs!

- Labi, tikko būsim uz klāja, tev tūlīt jāiet un jāapru­nājas ar kapteini, - māte nolēma. — Ir pilnīgi iespējams, ka viņš nebija klāt, kad tas notika, un neviens viņam nav paziņojis.

- Nudien, māt, tu mani pārsteidz, — Larijs īdzīgi teica. - Ko tu man iesaki viņam ziņot? "Piedodiet, Kjirie Capitano, bet vai jūs ziniet, ka uz kuģa būs vajadzīgi līķu vāķētāji?"