Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

- Viņu vajag palaist vaļā tieši tad, kad mēs pienāksim pie krūma, - es atbildēju.

- Kā? - Džonatans vaicāja.

Es paskatījos uz vietu takas malā, kur vajadzēja notikt rā­puļa sagūstīšanai. Takas likums tajā vietā veidoja nelielu ieloci, attiecīgi līkumu meta ari akmeņu siena, veidojot nelielu iedo­bumu.

- ja kāds paslēptos tur tajā līkumā, viņš varētu čūsku palaist vaļā tieši tad, kad mēs pienāksim klāt, - es ierosināju.

- Kurš to darīs? - Džonatans vaicāja.

- Es, - pieteicās Žans Pjērs, viesnīcas "Korfu pils" herpeto- loģiskais pārvaldnieks, kas nu jau bija izģērbies līdz viduklim un gatavs darbam.

- Lai notiek, - Džonatans norīkoja. - Aizejiet līdz tai vietai un paskatīsimies, kā tas izskatās.

Turēdams rokās maisu ar čūsku, Žans Pjērs pakalpīgi aiz­rikšoja līdz žoga līkumam un nostājās tajā.

- Tā neder. Mēs jūs redzam, - Džonatans kliedza. - Mazliet noliecieties!

Žans Pjērs paklausīgi notupās.

- Joprojām nav labi! - Džonatans kliedza atkal. - Jūsu galva ir redzama. Gulieties!

"Korfu pils" pārvaldnieks nostiepās uz vēdera putekļos. Ja viesnīcas iemītnieki viņu šobrīd redzētu, skats tiem pilnīgi no­teikti dotu vielu pārdomām.

- Teicami! - Džonatans uzsauca. - Palieciet tur un atlaidiet čūsku tieši pirms tam, kad Džerijs un Lī nonāk jums līdzās.

Tā nu Žans Pjērs zem svelmainajiem saules stariem gulēja uz vēdera putekļos, kamēr mēs pāris reižu izmēģinājām šo ainu. Beidzot viss bija sagatavots. Izšķirošajā brīdī dzeltenvēdere tika palaista vaļā un, man par lielu pārsteigumu, uzvedās gluži nevainojami: pāršāvās pāri mūsu takai un tad saritinājās zāles pudurī pie akmeņu sienas, kur to varēja viegli sagūstīt, neris­kējot noraut asti. Žans Pjērs piecēlās kājās - viņa muguru klāja sviedri, priekšpusi - smalki, balti putekļi, bet sejā rotājās lepns smaids. Kad bijām visos nepieciešamajos tuvplānos nofilmē­juši skaistās dzeltenvēderes spīdošo ķermeni, maziem bronzas ķieģelīšiem līdzīgās zvīņas, rudimentārās pakaļkājas un pievilcīgo galvu ar sīkajām acīm un platā, labvēlīgā smaidā sa­vilkto muti, mēs palaidām rāpuli vaļā un vērojām, kā tas glu­deni kā ieeļļots aizlokās cauri krūmiem. Ap to laiku gaisma sāka zust, tāpēc atpūzdamies pamielojāmies ar atsvaidzinošu arbūzu, kas bija rožains kā saulrieta mākonis, savācām savas mantas un devāmies atpakaļ uz "Korfu pili" kopā ar viesnīcas pārvaldnieku, kurš bija sakarsis, noguris un nojaucies ar pu­tekļiem, tomēr triumfa pārpilns par savu pirmo kinolomu.

Bruņurupuči joprojām atradās vannā.

Nākamajā dienā pie brokastu galda Džonatans, ārdāmies cauri barības kalniem, atkal bija dzīvespriecīgā noskaņā.

- Šodien, - viņš paziņoja, piebāzis pilnu muti ar desu un olām, - mēs filmēsim pie ezera - nu, ziniet, Skotini.

- Ko mēs tur filmēsim? - es apvaicājos.

- Purva bruņurupučus, - režisors ar baudu paskaidroja.

- Purva bruņurupučus? - es neticīgi pārvaicāju.

- Jā, - Džonatans apstiprināja un tad, pārpratis mana no­skaņojuma cēloni, satraukts noprasīja, - tev taču tie vēl ir, vai ne?

- Ak, jā, - es atbildēju. - Vienīgi šķiet, kas mūsu vanna bez bruņurupučiem vairs nebūs tāda, kā agrāk. Mēs tiem esam gauži pieķērušies.

- Jauki, - Džonatans sacīja. - Es baidījos, ka tie varbūt aiz­bēguši vai noticis kas tamlīdzīgs.

- Diemžēl nē, - es atteicu.

- Nu, - Džonatans turpināja, - tādā gadījumā viss izska­tīsies tā. Mēs nofilmēsim tevi un Lī ierodamies pie ezera, un tu varētu pastāstīt, kā savulaik bērnībā mēdzi bruņurupučus ķert. Mēs nofilmēsim vardes un tritonus, un to zalkti, ko Žans Pjērs noķēris, un tad purva bruņurupučus. Tu skaidrosi Lī, cik vien­kārši ir noķert purva bruņurupučus…

- Izlūdzos piedošanu, - es Džonatanu pārtraucu, - bet vai tu kādreiz esi redzējis purva bruņurupuci kustībā?

- Ak, būs jau labi, - Džonatans bezrūpīgi atvairīja šo domu. - Mums galu galā ir astoņi gabali. Vienam no tiem noteikti jā­būt astoņdesmitgadīgam večukam, kas kustēsies lēnāk par citiem.

Džonatans aizkustinoši ticēja, ka agri vai vēlu viņa rīcībā būs dzīvnieks, kas paklausies rīkojumiem. Visā filmēšanas gaitā viņš stūrgalvīgi turējās pie šīs pārliecības, taču tā nekad neguva pierādījumu.

- Neviens no mūsu bruņurupučiem nav astoņdesmitga­dīgs, - Lī man paklusām ieminējās. - Kad mēs tos izņemam no vannas, lai paši nomazgātos, visi šaudās apkārt kā traki.

- Zinu, - es teicu. - Neļausim, lai tas iedragā Džonatana patētisko ticību Dabasmātei. Var jau būt, ka gadīsies brīnums.

Tā sākās lielā purvu bruņurupuču diena. Dzīvnieki tika iz­vākti no mūsu vannas (tādējādi, bez šaubām, iepriecinot ista­benes, kurām vajadzēja uzkopt mūsu numuru) un ievietoti piemērotā konteinerā, un tad mūsu konvojs devās ceļā; tajā ietilpa trīs transporta līdzekļi, jo Žans Pjērs, ko bija apskurbi­nājusi kinematogrāfiskā veiksme dzeltenvēderu dīdītāja lomā, devās mums līdzi, lai savaldītu arī zalkti. Diena bija ārkārtīgi karsta, un mēs priecājāmies, kad ceļš beidzot ienira plašo olīvu biržu vēsajā, vizošajā patvērumā. Jaunībā šīs olīvu birzis man bija maģiska vieta. Pieaugušajiem, kas soļoja garām dobumai- najiem stumbriem ar sudrabaini zaļo lapu vainagu, olīvkoki bija vienkārši ainavas rota un tīkamas ēnas radītāji, toties man tie bija kā apslēptas dzīvās mantības krātuves. Dobumu miriā- des katrā kokā dāvāja patvērumu dučiem dažādu dzīvu radību - no pūcēm līdz vāversusuriem, no žubītēm līdz melnajām žur­kām. Pareizajā gadalaikā varēja novērot pa koku stumbriem augšup rāpjamies dīvainus, tikko no zemes izlīdušus kuprai­nus radījumus ar izvalbītām acīm. Kamēr tos vēroju, radīju­miem pārsprāga muguras āda, un no turienes lēni un ar pama­tīgu piepūli izspraucās cikāde ar riekstbrūnu ķermeni un sudrabainiem spārniem - īstenā vasaras vēstnese, kas ar savu dziesmu lika vibrēt visai salai. Starp olīvkoku saknēm varēja atrast daudzkājus zīmuļa garumā vai krupjus ar sudrabainu ādu un zaļiem plankumiem, kuru dēļ tie atgādināja viduslaiku pasaules kartes ar greizi iezīmētiem kontinentiem. Visapkārt bija kukaiņi - tauriņi, skudrulauvas un bizmārītes, trauslās zeltactiņas, kas uz augu kātiem dēja olas slaidas kājiņas galā, un kā ahāts melnās mēslu vaboles, kas pa pāriem vēla mēslu bumbuļus, lai apraktu tās par bērnistabām saviem mazuļiem. Kāds man reiz teica, ka nevarot saprast, ko es saskatot olīvu birzīs - tās esot tik garlaicīgas un nedzīvas. Manās acīs šīs birzis apdzīvoja nebeidzama, aizraujoša dzīvu radību procesija, pa­vasaros tās pārpludināja ziedi, it kā starp lielajiem, tumšajiem, grubuļainajiem stumbriem kāds būtu iztukšojis krāsu kasti. Lai nu kādas bija olīvu birzis, taču nekādā ziņā - garlaicīgas un nedzīvas.

Visbeidzot mēs pa akmeņaino taku cauri olīvu birzīm bijām aizkratījušies līdz Skotini - koku ieskautam gandrīz apaļam, septiņus vai astoņus akrus lielam ezeram ar prāvu, niedrēm apaugušu salu vidū un nefrītzaļām ūdenszālēm pilnu seklo ūdeni. Gluži tāpat kā olīvkoki šķita nedzīvi dažiem cilvēkiem, arī šis ezers izskatījās nedzīvs, tomēr es zināju, ka tas ir vesela pasaule, kuras dziļumos mīt dīvainas, mikroskopiskas būtnes, kas šaudās, valstās, raustās un laidelējas: draudīgi spāru kāpuri, mazas zivtiņas, tritoni, vardes, čūskas un purva bruņurupuči. Atceros - reiz jaunībā es biju te medīdams pavadījis veselu dienu, un mazais ezeriņš bija sagādājis tik bagātīgu daudz­veidīgo radījumu klāstu, ka drīz vien es biju izlietojis visu ko­lekcionāra ekipējumu un biju spiests savu vērtīgo guvumu nešanai izmantot drēbes, rezultātā atgriezos villā gluži pliks, par lielu uztraukumu un apjukumu manai mātei.