Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

Nākamajā dienā gadījās cita liksta. Džonatans bija sadzinis pēdas vienai no villām, kurā es kopā ar ģimeni biju dzīvojis Korfu, un nolēmis, ka tā ir visfotogēniskākā un piemērotākā vieta garai epizodei filmā. Pēc daudziem komplicētiem tele­fona zvaniem Annai bija izdevies Atēnās sameklēt villas īpaš­nieku, lai no viņa iegūtu atļauju filmēšanai mājā un tās ap­kārtnē; taču izrādījās, ka villa izīrēta naktskluba īpašniekam un ka jāiegūst arī viņa atļauja. Naktskluba īpašnieku sadzīt rokā bija vēl grūtāk nekā pašu villas saimnieku, jo naktsklubu īpaš­nieki rādījās būt noslēpumaini radījumi ar izteikti naksnīgu dzīvesveidu, tāpēc dienas laikā nebija runājami, savukārt līdz ar tumsas iestāšanos tie kā Drakulas pameta savus zārkus un ņēmās laidelēties šurpu turpu pa pilsētu, tādējādi kontaktēties ar viņiem bija ārkārtīgi sarežģīti. Visbeidzot Annai laimējās viņu atrast kādā līdz šim nezināmā kapā, un cilvēks paziņoja, ka nekādā gadījumā nepieļaus filmēšanu villā. Pēc ilgas lūgšanās Annai beidzot izdevās viņu pierunāt atslēgt māju, taču tikai paša klātbūtnē. Viņš darīja Annai zināmu savas iera­šanās dienu un apsolīja, ka pats atslēgšot mums villu. Lai dievs žēlīgs Džonatana nerviem! Lielā diena pienāca, taču šis vīrs acīmredzami nerādījās.

- Kāpēc gan mēs nevarētu doties uz māju un nofilmēt vis­maz apkārtni un verandu? - Anna saprātīgi ierosināja. - Var­būt viņš atbrauks rīt.

- Jā, laikam gan tā vajadzēs darīt, - Džonatans domīgi pie­krita, - vai arī pafilmēsim Potamosā un cerēsim, ka viņš iera­dīsies ar rītdienas lidmašīnu.

Tā nu mēs devāmies uz Potamosu - burvīgu ciematiņu, kas varonīgi centās noturēties uz kalna nogāzes; glītās, daudzkrā­sainās mājas ar arkveidīgajām verandām izskatījās tieši tādas, kādas tās atcerējos redzējis pirms četrdesmit gadiem. Zem katras arkas vīdēja bezdelīgu ligzda ar platmutīgiem putnē­niem, un zem katras ligzdas - kartona kaste, kurā sakrist bez­delīgu mēsliem, ar kuriem šie putni tik dāsni un izšķērdīgi da- lijās. Man prātā atausa grieķu teiciens, ka nams nekļūst par mājām, pirms zem dzegas nav parādījusies bezdelīgu ligzda. Vērodams, kā pieaugušie putni kukaiņu pārpilniem knābjiem šaudās pie ligzdas, lai pieķertos tās malai un piebāztu mazuļu platās mutes, es nospriedu, ka šīs bezdelīgas laikam gan ir to putnu mazmazmazmazmazmazmazmazmazmazmazbērni, kurus bērnībā tiku vērojis tieši zem šim pašām dzegām. Kad bijām nofilmējuši bezdelīgas un vēl dažas ainas ciematā, mēs atgriezāmies viesnīcā.

Bruņurupuči joprojām atradās vannā.

Nākamais rīts atausa dzidrs un skaidrs. Ieradās lidmašīna no Atēnām, bet mūsu cilvēka tajā nebija.

- Pie velna ar vinu, - Džonatans nošnācās. - Mēs tik un tā

> ' >

brauksim uz villu un tur filmēsim.

Māja bija tā, kuru es savā bērnības apraksta grāmatā biju nosaucis par Sniegbalto villu. Tā atradās lielā, mūžvecā olīvu birzī, māju apēnoja milzīgs magnolijas koks, oleandri ar rožai­niem un baltiem ziediem un vīnogulājs pāri verandai, kas se­zonas laikā bija pilns baltu, garenu vīnogu ķekariem. Tomēr, kamēr braucām pa akmeņaino, bedraino pievedceļu un apstā­jāmies mājas priekšā, es ievēroju, ka villa vairs nav sniegbalta. Kādreiz baltās sienas bija blāvas un mitruma plankumu izrai­binātas, apmetumā rēgojās lielas plaisas, zaļie slēģi izbalojuši un no tiem lobījās krāsa. Par spīti panīkumam, villa joprojām bija pamanījusies saglabāt elegantu izskatu, tomēr es brīnījos, kā gan kāds spēj tik brutāli izturēties pret tik skaistu un ap­burošu ēku.

Kamēr tika izkravāts ekipējums, es vadāju Lī pa aizaugušo dārzu starp olīvkokiem un gremdējos nostalģijā. Lūk, te bija veranda, kurā mani dažādie dzīvnieki tika radījuši īstu haosu kādās no mūsu daudzajām viesībām: žagatas izbēga, piedzērās no vīna lāmas un tieši pirms viesu ierašanās sapostīja rūpīgi klāto galdu, bet zem galda uzglūnēja mana niknā kaija Aleko un knāba viesiem kājās, kad tie sēdās vakariņot. Šī bija siena, kurā mitinājās mans vismīļākais gekons Džeronīmo; reiz viņš uz manas guļamistabas sienas izcīnīja nāves kauju ar divreiz par sevi lielāku dievlūdzēju. Apmēram simt jardu attālumā no villas atradās ģimenes kapela - viena no tām burvīgajām, miniatūrajām baznīciņām, kas vārda tiešā nozīmē izraibinā­jušas Grieķijas laukus, celta dievs vien zina kad un veltīta kāda mazpazīstama svētā šādam vai tādam brīnumam. Konkrētā baznīciņa bija no ārpuses nokrāsota rožaina; tā bija prāvas istabas lielumā ar īpatnējiem, saliekamiem sēdekļiem draudzei un jaunavas Marijas un bērna bildi virs altāra. Nu tā izskatījās noplukuši un pamesta, rudens lapu ķīlis bija atspiedis durvis vaļā un tās kaudzēm izkaisījušās pa grīdu. Savulaik grīda bija izslaucīta un izrotāta, sēdekļi nospodrināti, abpus Marijai un bērnam pastāvīgi dega divas mazas eļļas lampiņas, kuru spī­duma tikko pietika gleznas apgaismošanai, un vāzē zem attēla vienmēr atradās svaigi ziedi. Tagad visapkārt jautās sabru­kums, nebija ne lampiņu, ne ziedu. Atceros, reiz es vēlu vakarā atgriezos no ekspedīcijas un redzēju, ka nejauši kāds atstājis mazās baznīciņas durvis atvērtas. Nolicis tauriņu tīklu un ko­lekcionāra somu, es devos tās aizvērt un ieraudzīju apbrī­nojamu skatu. Tobrīd bija jāņtārpiņu sezona, un, ieskatījies pa durvīm baznīcā, es ieraudzīju, ka Marijas portretu gluži vai appludinājusi narcišu dzeltenā mazo eļļas lampiņu gaisma, bet piedevām pa atvērtajām durvīm baznīcā bija salaidušies du­čiem jāņtārpiņu un nu lēni slīdēja pa to kā zaļganbaltas, zibošas zvaigznītes; citi tostarp rāpoja pa sēdekļiem un sienām. Vairāki bija nolaidušies uz Marijas portreta un izgreznojuši to kā kustīgi, margojoši dārgakmeņi. Aizgrābts ilgi vēroju šo brī­nišķīgo, pārdabisko skatu, bet tad pavadīju nogurdinošu pus­stundu, ķerdams jāņtārpiņus ar tauriņu tīklu un palaizdams brīvībā ārpusē, jo baidījos, ka, baznīcā ieslodzīti, tie varētu nobeigties; darbodamies es spriedu, ka Marijas portretam no­teikti ir ļoti žēl šķirties no tik izsmalcināta baznīcas rotājuma.

Kad atgriezāmies no baznīcas, man pretī nāca Džonatans ar viltīgu vainas izteiksmi sejā, turēdams rokā stikla gabalu.

- Redzi, - viņš teica, paceldams stiklu augstāk, - es tikai pa­skatījos iekšā pa vienu no aizmugurējiem logiem, kad šis te stikls ievēlās man rokās. Ja iebāzīšu roku pa logu, varētu to atvērt un mēs tiktu villā iekšā.

Es nopūtos.

- Neesmu pārliecināts, tieši kāds sods Grieķijā draud par ielaušanos mājā, bet domāju, ka vairāki gadi ieslodzījumā, un grieķu cietumi ir bēdīgi slaveni ar savu komforta trūkumu.

.- Neviens taču neuzzinās, - Lī drošināja, - ja vien mēs ie­liksim to stiklu atpakaļ.

- Un kas notiks, ja īpašnieks ieradīsies tieši tad, kad mēs izklaidēsimies villā? - es apjautājos.

- Nesāksim brēkt pirms laika, - Džonatans stingri paziņoja. - Vismaz tiksim pie verandas ainām.

Tā nu mēs ielauzāmies villā. Bija divi iemesli, kāpēc mums vajadzēja tikt iekšā un atvērt durvis. Pirmkārt, bija nepiecie­šami kadri, kad mēs ar Lī muļķīgi blenžam laukā pa dažādiem logiem un staigājam iekšā un ārā pa durvīm; otrkārt, mums bija nepieciešama elektrība, lai varētu filmēt vakara un nakts ainas. Tam visam bija nepieciešams diezgan daudz laika, un bija jau pavisam vēls, kad mēs beidzot sakravājām mantību un, rūpīgi aizslēguši villu un atlikuši vietā stiklu, devāmies nogur­dinošā atceļā uz "Korfu pili".