Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

Bruņurupuči joprojām atradās vannā.

Nākamais rīts mums bija brīvs, jo Paulai un Džonatanam vajadzēja iet uz muitu un izdabūt tai cauri mūsu kāpurus. Laikam gan šis paziņojums prasa zināmus paskaidrojumus. Filmēšana Korfu no tauriņu kāpuru (vismaz mūs interesējošās sugas) pieejamības viedokļa notika nepareizā gadalaikā, tāpēc mēs bijām spiesti importēt kāpurus no plaši pazīstamas tauriņu audzētavas Anglijā. Lieki teikt - kaut arī Korfu ir tik ievērojama ar savu ekscentriskumu, pat grieķu muitnieki jutās apjukuši, kad pēc stingrā pieprasījuma atvērt ārkārtīgi aizdomīgo saini, viņu acu priekšā parādījās raibeņu, kāpostu balteņu un dižtau- riņu kāpuru gūzma savu iecienīto augu barības ligzdiņās. An­nas paskaidrojumus, ka visu šo sugu tauriņi tik un tā sastopami Korfu, muitas ierēdņi uzklausīja ar salti nedraudzīgu skatienu. Ja jau tie tāpat atrodami Korfu, muitnieki vaicāja, kāpēc gan par tik dārgu naudu jāieved no Anglijas? (Izskaidrot grieķu muitas ierēdnim ar dzīvnieku filmēšanu saistītos sarežģījumus ir praktiski neiespējami.) Pēc tam virsroku ņēma nācijas lep­nums, un muitnieki aizrādīja - ja jau tādi paši kāpuri sastopami Korfu, kāpēc neizmantot vietējos? Vai grieķu kāpuri ir kaut kādā veidā mazvērtīgāki par britu kāpuriem? Grieķija jau gadiem ilgi bijusi slavena ar savu tauriņu kāpuru iespaidīgajiem izmēriem, kvantitāti un kvalitāti. Grieķu kāpuri, kā tas visiem zināms, ir labākie visā pasaulē. Kas par aprēķinu tādā gadījumā vest iekšā lielu daudzumu Anglijas kāpuru (kas pilnīgi noteikti ir mazvērtīgāki) un, iespējams, aplaist Korfu kāpurus ar kādu nāvējošu slimību? Laiks lēni un garlaicīgi vilkās uz priekšu, un tostarp sakarsušajiem un aizkaitinātajiem Paulai, Annai un Džonatanam nācās parakstīt ar zvērestu apliecinātus galvoju­mus, ka ikkatru kāpuru personīgi pārbaudījuši Karaliskās vete- rinārķirurģijas koledžas, Karaliskās ķirurģijas koledžas, Lauk­saimniecības ministrijas un Londonas Zooloģijas biedrības speciālisti. Tika parakstītas ari Grieķijas valdībai adresētas ga­rantijas un solījumi samaksāt dāsnu kompensāciju, ja Anglijas kāpuri izraisīs kaut viena vienīga (par visiem vislabākā) Korfu kāpura nāvi. Tika sniegtas arī garantijas, ka mūsu kāpuri nekādā veidā nesamaitās Korfu kāpurus, nonākot ar tiem kon­taktā, un pēc filmēšanas tiks ar kaunu izraidīti no Korfu un nosūtīti atpakaļ uz Angliju, lai tur galu galā pārvērstos par gauži mazvērtīgiem tauriņiem. Visi trīs atgriezās viesnīcā, ļim­dami no pārpūles, tomēr triumfējoši nesdami Anglijas kāpu­rus sev līdzi.

Vēlāk pēcpusdienā mēs devāmies atpakaļ uz villu. Loga rūts vēlreiz gluži nejauši izvēlās no rāmja, mēs atslēdzām durvis un ķērāmies pie darba. Kāpuri kā sadarbības partneri filmas uzņemšanā, līdzīgi lielākajai daļai dzīvnieku, nav nekāda medusmaize. Tie vai nu tup nekustīgi kā muzeja eksponāti, vai arī auļo pa saviem barības augiem tādā ātrumā, ka grūti tiem izsekot ar kameru. Kad bijām beiguši filmēt kāpurus, mēs cen­tāmies nofilmēt pārējos kukaiņus, kurus Lī, Anna un es šo pāris dienu laikā bijām čakli vākuši kopā, - tīģervaboles, skarabejus, cikādes un tamlīdzīgi. Visi kukaiņi bija rūpīgi ieslodzīti dau­dzos podiņos un sērkociņu kastītēs. Zēna gados Korfu man nebija pieejama visa bagātīgā kolekcionēšanas aparatūra, kāda ir mūsdienu jauno dabaspētnieku rīcībā, tāpēc izlīdzoties nācās lielā mērā izmantot atjautību. Mūsu villā netika aizmests neviens trauks vai ievārījuma burka, kartona kastes bija zelta vērtē, tāpat kā skārda bundžas; taču vislabākās bija sērkociņu kastītes, jo tās bija vieglas un ērti pārnēsājamas, turklāt pietie­kami mazas, lai gūstekņi neskraidītu pa tām apkārt un nesa- vainotos. Vienlaik man piederēja vairāki simti kastīšu, kuras es ņēmu līdzi ekspedīcijās, un atgriežoties tās visas bija pilnas - tāds kā sērkociņu kastīšu zvērudārzs. Protams, kaut arī sērkociņu kastītes man bija ārkārtīgi noderīgas, reizēm tās iz­raisīja tračus. Man joprojām dzīvā atmiņā diena, kad es netī­šām atstāju vienu savu kastīti uz kamīna malas, un mans vecākais brālis (kas pat vislabākajā noskaņojumā nebija dzīv­nieku mīļotājs) to atvēra, lai aizsmēķētu cigareti, un rezultātā viņam uz rokas uzrāpās skorpionu mātīte ar veselu kravu ma­zuļu uz muguras. Es labprāt izvairītos no turpmāko notikumu atstāstīšanas. Tomēr šīs filmēšanas laikā es iepriecināts konstatēju, ka vienkāršā sērkociņu kastīte nav zaudējusi savu noderīgumu, - nepaklausību izrādīja tikai to iemītnieki, jo vai nu krita nost no ziediem, uz kuriem bija uztupināti, vai arī ne­kavējoties pacēlās spārnos un laidās prom; tā nu ap laiku, kad bijām nonākuši līdz tā sauktajam "gaismas zuduma punktam" (kad kļuva pārāk tumšs un pat režisors negribīgi atzina, ka tur­pināt filmēšanu nav iespējams), mēs savācām savus mazvēr­tīgos kāpurus un atgriezāmies pilsētā.

Bruņurupuči joprojām atradās vannā.

Nākamā diena, kā arī visas citas, atausa saulaina, debesis bija zilas kā zivju dzenīša spārns. Kamēr mēs niekojāmies ap bro­kastīm, parādījās Džonatans, acīmredzami būdams nepieredzēti labā omā. Viņš pasūtīja savu parasto pieticīgo rīta maltīti (sau­sās brokastis, kafiju, grauzdiņus, marmelādi, desiņas, šķiņķi, ceptas olas un ceptus kartupeļus, nobeidzot ar augļu salātiem un krējumu), tad atlaidās krēslā un mums starojoši uzsmaidīja.

- Šodien, - viņš teica tādā tonī, it kā apsolītu bērnam izjādi ar ziloni vai kaut ko tikpat aizraujošu, - mēs filmēsim epizodi ar čūskām. Žans Pjērs mums palīdzēs.

- Tu domā, ar dzeltenvēderi? - es vaicāju.

- jā, - režisors apstiprināja, - ar dzeltenvēderi.

- Vai drīkstu aizrādīt, ka "dzeltenvēdere" ir nepareizs no­saukums? - es teicu. - Patiesībā tā ir liela bezkāju ķirzaka.

- Bet tā izskatās pēc čūskas, - Džonatans protestēja, jo juta, ka Dabasmāte jau atkal viņu nodevusi.

- Tomēr, - es turpināju, - tai ir rudimentāras kājas un, ja viņu neuzmanīgi paņem rokās, aste nokritīs gluži kā ķirzakai.

- Ak dievs, - Džonatans šausmās ievaidējās, - tā tikai mums vēl trūkst, lai sasodītā radījuma aste noveltos tieši ainas vidū! Kāda velna pēc es vispār uzņemu filmas par dzīvniekiem?

Tā nu mēs kopā ar Žanu Pjēru un savām rāpulīgajām film- zvaigznēm devāmies uz olīvu birzi, kuru Džonatans bija atzi­nis par visfotogēniskāko visā salā, - kaut arī grūti saprast, kā viņš izvēlējies, jo itin visas olīvu birzis bija tik burvīgas. Es da­rīju viņam zināmu, ka dzeltenvēdere (vai tik viegli izrunājamā šā rāpuļa Eiropas vārdā - sheltopusik) pārvietojas ar gaismas ātrumu, tāpēc tā jāfilmē tādā vietā, kur rāpuli var viegli noķert. Džonatans apgalvoja, ka esot ņēmis to vērā. Man par pārstei­gumu, izrādījās, ka režisors teicis patiesību: ieradušies birzī, mēs ieraudzījām tās vienā malā ēzeļu ratiņus, ko no abām pu­sēm apsargāja raupja akmeņu krāvuma siena, tādējādi veidojot līkumotu, čūsku palaišanai piemērotu tekni, kaut arī tā būvēta citiem nolūkiem.

- Tā, - Džonatans teica, - tagad es gribu, lai tu un Lī sāktu iet te, no šī olīvkoka, un tad, kad būsiet sasnieguši tur to krūmu, jūs pēkšņi pamanīsiet zālē dzeltenvēderi un to noķersiet.

- Pagaidi! - es iebildu. - Ja mums pirms tā radījuma noķer­šanas būs vēl jānostaigā piecdesmit jardu, tas jau atradīsies kā­das piecas jūdzes tālāk.

- Un ko tu iesaki? - viņš noprasīja.