Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

- Labi, labi, - Džonatans noteica, uzmezdams man Hītklifa cienīgu skatienu, - esmu pārliecināts, ka tie uzvedīsies nevai­nojami.

- Kur mēs tos turēsim? - es vaicāju.

- Varbūt jūsu vannā? - Žans Pjērs pavisam nopietni iero­sināja.

Tas izklausījās gluži tā, it kā "Kleridža" vai Valdorfa "As- torijas" [40] pārvaldnieks būtu ierosinājis luksusnumurā turēt Āf­rikas kārpaino mežacūku baru.

- Laba doma, - LI teica, - un, kad paši gribēsim nomazgā­ties, varam tos izlasīt laukā.

- Pareizi, - Žans Pjērs piekrita, - ziepes un karstais ūdens viņiem nepatiks.

Es nodomāju, ka šāda saruna iespējama vienīgi Korfu. Tā­pēc mēs aizgājām uz savu istabu, nesdami līdzi bruņām klātās filmzvaigznes, ielaidām vannā ūdeni un sabērām tās iekšā. Zi­nājām, ka čūskas jutīsies labi turpat maisos. Tad mēs devāmies uz pašiem salas ziemeļiem - uz vietu, ko sauca Koloura; Džo­natans tur vēlējās nofilmēt manu "ierašanos" Korfu ar caique- mucveidīgo, koši krāsaino grieķu zvejas laivu, kas ir raksturīga Grieķijas ainavas sastāvdaļa.

Bija dzidri zila diena, skaidra kā kristāls, un saule - gluži pa­tīkami karsta. Jūra bija zila un rāma, no Albānijas brūnajiem, robainajiem kalniem nāca pavisam niecīga vējpūsma, un Grieķijas krastu pāri ūdens klajumam varēja redzēt pavisam skaidri. Braucot cauri olīvu birzīm, plašā, sudrabaini zaļā la­potne nodrošināja vēsu ēnu; milzīgie, greizie stumbri, kas bija rievoti kā pumeks un katrs - neatkārtojams kā pirksta nospie­dums, izskatījās pēc formu zaudējušām kolonnām, uz kurām kā katedrāles jumts balstās lapotne. Drīz vien olīvkoku ēnu vē­sums palika aiz muguras, un nu mēs braucām pa ceļu, kas lī­kumu līkumiem vijās gar Pantokratoru - lielāko Korfu kalnu. Reizumis ceļš nolaidās gandrīz stāvus lejup līdz pašai vizošajai jūrai, virs tā slejoties kalna akmeņainajām nogāzēm. Starp rūsganajām, zeltainajām un baltajām klintīm kā tumšas bultas slīdēja sarkanastes bezdelīgas, čakli darinot savas dīvainās ligzdas, kas izskatījās kā no dubļu piciņām veidotas kianti vīna pudeļu pusītes.

Drīz vien mēs braucām lejup uz jūru pa stāvu, līkumotu ceļu, ko no abām pusēm ieskāva neticami garas, tumši zaļas cipreses - seni milži jau tad, kad mēdzu te braukt 1935. gadā. Drīz vien mēs tālāk lejā ieraudzījām Kolouras ostu kā mazu ie­loku, tās vienā malā atradās laikam gan visskaistākā villa Korfu salā - tā piederēja maniem senajiem draugiem Pemai un Dis- nejam Voganiem-Hjū. Ostā bija noenkurota mūsu caique - lielisks, pamatīgs braucamais, nevainojami tīrs un vizošs savā zili baltajā krāsojumā.

Pema un Disnejs mūs sagaidīja visai sirsnīgi, jo nebijām ti­kušies vairākus gadus. Viņi laipni atļāva mums sakraut filmē­šanas ekipējumu savas brīnišķīgās mājas priekšā un nofilmēt viņu skaisto dārzu, dāsni cienāja ar atvēsinātiem dzērieniem un pat ļāva mums izmantot sava bruņurupuča Karutersa ta­lantus. Neko vairāk no draugiem nevar prasīt. Tā nu mēs sarī­kojām viņu mājas priekšā tādu jucekli, kādu vienīgi filmēšanas grupa spēj radīt, un, kamēr komanda uzstādīja aparatūru, de­vāmies aplūkot laivu un pārliecināties, ka tā sagatavota jūras braucienam. Te nu, Džonatanam par šausmām, sākās nelaime.

Laivas skata sākumā man vajadzēja teikt: "Tiklīdz esam pie­dzimuši, mums visiem ir interese par apkārtējo pasauli. Pavē­rojiet ikvienu cilvēkbērnu - vai, galu galā, jebkuru citu jaunu radījumu - un redzēsiet, ka tas nemitīgi iepazīst pasauli un mācās, liekot lietā visas savas maņas. Jo jau kopš dzimšanas brīža mēs esam ļoti sarežģītās un aizraujošās pasaules pētnieki. Tomēr pieaugot cilvēki reizēm zaudē interesi par pasauli sev apkārt, toties daži jūt šo dzinuli visu mūžu. Šiem cilvēkiem ir laimējies. Tos sauc par dabaspētniekiem - amatieriem."

Lai padarītu sakāmo vēl iespaidīgāku, Džonatans bija no­lēmis, ka laivā kopā ar mums jābūt bērnam - mēs visi kopā pētītu lielu bļodu ar jūras radījumiem. Šim nolūkam viņš bija nodrošinājies ar Kolouras ostas rotas - mazas kafejnīcas - īpaš­nieka meitas, ļoti skaistas, sešgadīgas meitenītes pakalpojumiem.

Tomēr tieši pirms mūsu ierašanās mazā bija pastrādājusi kādu nejauku nedarbu (mēs nekad tā arī nenoskaidrojām, ko tieši) un viņas māte bija izdarījusi Grieķijas standartiem pilnīgi neticamu lietu - meitu pamatīgi nopērusi. Rezultātu viegli ie­domāties. Džonatans atrada mazo cienījamo mākslinieci kā nelaimes čupiņu mirkstam asarās; viņa atteicās runāt, atteicās vilkt mugurā savu labāko kleitu un vispār darīt jebko. Pema, Anna un es - vienīgie grieķiski runājošie mūsu kompānijā - velti nopūlējāmies pieglaimoties, pierunāt un pārliecināt. Pat Džonatana dāsnais piedāvājums, ignorējot budžeta iespējas, pacelt samaksu no desmit drahmām [41] uz divdesmit neradīja nekādu iespaidu.

- Bez bērna mēs to ainu nevaram filmēt, - Džonatans uz­stāja. - Dieva dēļ, Anna, dari kaut ko!

- Ko tu gribi, lai es darītu? - Anna noprasīja. - ja bērns to negrib darīt, tu nevari viņu piespiest.

- Tad sameklē kādu, kas to izdarīs, - Džonatans atcirta.

Tā nu nabaga Anna tika nosūtīta uz tuvāko ciematu jauna

cienījamā mākslinieka meklējumos.

- Vai tai noteikti jābūt meitenei, vai arī zēns būs labs diez­gan? - viņa pirms došanās ceļā vaicāja.

- Manis pēc tas var būt kaut hermafrodīts, ka tikai bērns, - Džonatans pārskaities atteica.

Nākamo pusstundu, gaidīdami Annas atgriešanos, mēs ar Lī pavadījām, meklēdami seklajā ūdenī rekvizītus - aizkaiti­nāta izskata vēžus - vientuļniekus, kas mitinājās koši krāsainos gliemežvākos, vēl citus gliemežvākus ar to likumīgajiem iemīt­niekiem un lielus, dzelkšņainus zirnekļkrabjus ar ūdenszāļu un sūkļu kažokiem, kurus šie radījumi maskēšanās nolūkos bija iedēstījuši sev uz muguras. Šī plašā dzīvo rekvizītu kolekcija maz­liet remdēja mūsu režisora niknumu, kaut arī viņš joprojām palika viegli aizkaitināts, un mēs ar raizēm gaidījām Annas atgriešanos.

Drīz vien viņa pārradās, triumfējoši vezdama sev līdzi glītu, apmēram desmit gadus vecu zēnu. Brīdī, kad mašīna ar vīriešu dzimuma cienījamo mākslinieku apstājās, no kafejnīcas, plati smaidīdama, iznāca jaunā kleitā ģērbusies mazā meitene.

- Paskat vien, saldumiņ, - Paula sajūsmināta iesaucās, - nu mums ir divi bērni.

- Vai tu domā, ka mūsu budžets spēs divus pavilkt? - es no­pietni vaicāju Džonatanam. Viņš tikai uzmeta man niknu ska­tienu.

Atlikušo dienas daļu mēs pavadījām, filmēdami epizodi ar caique, kas izvērtās diezgan komplicēta, jo papildus skatiem uz klāja (kurus uzņemt bija grūti, tomēr ne pārāk sarežģīti) Džo­natans vēlējās no augstas vietas kalnos nofilmēt panorāmisku skatu ar visu ostu un Pemas un Disneja māju, caique majes­tātiski piepukšķinot piestātnē. Tā kā mūsu rīcībā nebija rācijas, laivai nācās riņķot apkārt, gaidot instrukcijas, kamēr Džona­tans rāpās augšā uz nolūkoto vietu kalnos un es viņu uzmanīgi vēroju ar tālskati. Kad Džonatans pamāja ar roku, mēs izlīdzi­nājām laivas gaitu un iestūrējām ostā. Lieki teikt, ka šo kadru nācās filmēt vairākas reizes, jo tas bija vissarežģītākais. Visbei­dzot Džonatans jutās tik apmierināts, cik vien režisors to spēj; mēs savācām mantas un devāmies garā, karstā ceļā atpakaļ uz pilsētu, un mūsu prātus pilnībā bija pārņēmušas domas par dzērieniem ar ledu, tīrām drēbēm un gardu ēdienu.

Bruņurupuči joprojām atradās vannā.