Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

- Ko jūs te dara? - viņa noprasīja, neveikli zvārodama šau­rajās biksēs un džinsu jakā ietērpto torsu.

Alistērs pagriezās pret viņu un plati, labsirdīgi uzsmaidīja, piešķiebis galvu uz vienu pusi. Par laimi, pirms viņš paspēja vēl vairāk apmulsināt jau tā apstulbušo vaicātāju, iejaucās Paula.

- Mēs veidojam filmu par dzīvo dabu lielpilsētā, - viņa teica. - Mēs gribam parādīt, ka pat pašā Ņujorkas sirdī var atrast ko dzīvu.

- Vai tāpēc tie mošķi ir te? - dāma noprasīja.

- Jā, - Paula laipni atteica. - Tos sauc par Amerikas kokon- vērpējiem.

- Bet šie te nedzīvo, - dāma aizrādīja. - Jūs tos atnes'.

- Nu, jā. Redziet, mēs te nevienu neatradām, tāpēc filmēša­nai nācās dažus atgādāt, - Paula teica, dāmas ciešā neandertā- lietes skatiena viegli satraukta. Dāma izskatījās tā, it kā tikko būtu viena pati izslaucījusi Sarkano laukumu pēc Pirmā maija demonstrācijas.

- Ja te neviena nebij', kāpēc jūs tos atnes'? - dāma vaicāja.

- Filmēšanai. - Alistērs noskaldīja, jo tobrīd centās izlemt, vai kāpuriem vajadzētu līst no labās puses uz kreiso vai no kreisās puses uz labo, un prātoja, vai kāpuri pakļausies viņa komandai.

- Bet tā ir krāpšana, - dāma paziņoja, pamozdamās no le- tarģijas un pieņemdama viduseiropiešiem raksturīgo strīda pozīciju - mazliet iepleta kājas un iespieda rokas sānos. - Jūs tos atnes' šurp un šie te nedzīvo. Tā ir krāpšana. Jūs tos moš­ķus te atnes' tīšām.

- Protams, mēs tos šurp atnesām, - Alistērs sakaitināts at­cirta, jo viņa domu gājiens bija pārtraukts. - Ja mēs tos nebūtu atnesuši, te neviena nebūtu, ko nofilmēt.

- Tā ir krāpšana, - dāma neatlaidās. - Tā nav patiesība.

- Vai jūs nesaprotat, kundze, - es kā samierinātājs iejaucos sarunā, - tādā ziņā deviņdesmit procenti filmu par savvaļu, arī Volta Disneja veidotās, ir krāpšana? Viss filmēšanas process ir zināmā mērā krāpšana. Taču ne lielāka par to krāpšanu, ko dara portreta vai dabas ainavas gleznotājs, jo viņš, tā sakot, pa­griež dabu savām vajadzībām izdevīgākā pozā.

- Volts Disnejs nekrāpjas, - dāma paziņoja, sākdama de­monstrēt īstu zobenzobu tīģera kareivīgumu, kas iestidzis tādā kā intelektuālā darvas bedrē. - Volts Disnejs ir amerikānis. Jūs gan krāpjas, un krāpjas mūsu pagalmā.

- Mums ir pilsētas mēra atļauja, - Paula teica.

- Vai jums ir 87. ielas kvartāla biedrības izdota atļauja krāp­ties? - dāma noprasīja, uzpūzdamās kā tītars, kas grasās sākt buldurēšanu.

- Pilsētas mērs taču noteikti ir augstāka prioritāte? - Paula vaicāja.

- Nekas nav augstāka prioritāte par 87. ielas kvartāla bied­rību, - dāma paziņoja.

- Ziniet… dažos… debesskrāpjos… papilnam dzīvības… kā­puri… - Alistērs teica, krizdams izmisumā.

- Es iešu uz 87. ielas kvartāla biedrību, - dāma paziņoja, - un noskaidrošu, kāpēc jums atļauts krāpties.

Viņa aizsoļoja tādā gaitā, it kā grasltos viena atbrīvot Ļeņin- gradu, un mēs visi atviegloti uzelpojām. Tomēr atviegloju­mam bija īss mūžs. Alistērs tobrīd izkliedza rīkojumus kokon- vērpējam, kurš nepavisam nesaprata angļu valodu, kad mūsu dāma atgriezās kopā ar vēl kādu sievieti; tā atgādināja vienu no tām kašķēm, kuras mēdz izšķilties no čakstes olas - ar kareivī­gām acīm kā lāzera stariem, vienu no tām personām, kas itin visā saskata visļaunāko. Kopā ar viņu - acīmredzami rezervista lomā - nāca vīrietis, kas izskatījās kā pirms daudziem gadiem veidots no kartona un kopš tā laika nemitīgi atradies lietū.

- Kas te notiek? - Čakstes dāma noprasīja.

Paula pacietīgi izskaidroja viņai par filmu, ko mēs cenša­mies uzņemt; Alistērs tostarp aizkaitināts turpināja riņķot.

- Bet ko jūs darāt ar mūsu pagalmu? - dāma apsūdzoši noprasīja, it kā runa būtu par karalisko botānisko dārzu, nevis neapdzīvotu laukumu, kurā nācās līdz ceļiem brist pa suņu mēsliem.

- Viņi krāpjas ar dabu, - Neandertāliešu dāma apsūdzēja. - Viņi te sanesuši papilnam mošķu.

- Mošķus? - Čakstes dāma, acis zibinādama, noprasīja. - Kā­dus mošķus?

>

- Šos, - Alistērs norādīja. - Tie ir tikai Amerikas kokonvērpēji.

- Kokonvērpēji? - Čakstes dāma spiedza. - Jūs atnes' kokon- vērpējus uz mūsu pagalmu?

- Šeit neviena nebija, - Paula atteica.

- Jā, un mēs te nevienu negribam, - Čakstes dāma noskaldīja.

- Bet mēs taču viņus atnesām tikai filmēšanai, - Paula pre­tojās. - Mēs tos atkal aiznesīsim.

- Mēs negribam savu tukšo pagalmu pilnu ar kokonvērpē- jiem, - Čakstes dāma nu jau ķērca pilnā balsī.

- Cik pretīgi, - Kartona vīrs teica. - Divdesmit piecus gadus strādādams par žurnālistu, es nekad nebiju dzirdējis par dabas viltošanu.

- Ja jūs divdesmit piecus gadus esat bijis žurnālists, jums gan vajadzētu saskarties ar krietni daudz melu, - es diezgan skarbi teicu. - Jums taču noteikti jāsaprot, ka praktiski ikviena dabas filma, ko esat redzējis, tajā vai citā veidā ir viltojums.

- Viņš teica, ka Volts Disnejs krāpjoties, - Neandertāliešu dāma paziņoja, acīmredzot uzskatīdama to par tikpat šaušalīgu noziegumu kā Jēzus autentiskā krusta izmantošana par iekuru malku.

- Pretīgi, - Kartona vīrs teica. - Neviens īsts žurnālists ne­nolaistos līdz krāpšanai.

- Un neapvainotu Voltu Disneju, - Neandertāliešu dāma piebalsoja.

- Dievs augstais, - Alistērs ievaidējās, - tūlīt kļūs tumšs.

- Mēs neesam izdarījuši neko citu, - Paula pacietīgi skaid­roja, - kā piesējuši divus zarus ar dažiem Amerikas kokonvērpē- jiem pie šī ķiršu koka. Kad būsim beiguši tos filmēt…

- Kad būsiet beiguši krāpšanos ar tiem, - Kartona vīrs sa­šutis pārtrauca. - Kaut ko tādu neviens īsts žurnālists nedarītu.

- Kad būsim beiguši tos filmēt, - Paula atkārtoja, - mēs tos aizvāksim.

- Kur jūs tos liksiet? - Čakstes dāma noprasīja.

- Atpakaļ uz turieni, kur tie dzīvo, - Alistērs noskaldīja, - pil­nīgi noteikti uz veselīgāku Ņujorkas rajonu nekā šis.

- Kas vainas 87. ielai? - Čakstes dāma sašuta.

- Jā, un kas jūs tādi esat, lai nāktu šurp un kritizētu 87. ie­cirkni? - Kartona vīrs piebalsoja. - Jūs turklāt esat anglis, vai varbūt bostonietis.

- Paklausieties, - Paula mēģināja vēlreiz, - mēs piecās mi­nūtēs būsim visu nofilmējuši, tad visu savāksim un atstāsim jūsu pagalmu pavisam tukšu.

- Mēs nepieļausim, ka mūsu pagalmu izmanto krāpšanai, - Čakstes dāma teica. - Tas ir mūsu pagalms.

- Bet mēs taču neko ļaunu nedarām, - Paula skaidroja. - Es domāju, ka tie cilvēki, kas ved šurp suņus, galu galā nodara vairāk posta.

- Jūs te atnes' mošķus, - Neandertāliešu dāma atkārtoja, - un pirms mēs pagūsim atjēgties, visa 87. iela būs mošķu pilna.

- Augstais dievs, - Alistērs stenēja, - tas ir smieklīgi!

- jums tas varbūt liekas smieklīgi, bet mums ne, - Čakstes dāma noskaldīja. - Jūs te ierodaties, pieberat visu mūsu pa­galmu pilnu ar kokonvērpējiem, un domājat, ka mums nekas nebūtu sakāms.

- Vai tu domā, ka Alfrēdam Hičkokam nācās saskarties ar šādām problēmām? - es vērsos pie Alistēra.

- Es pieprasu, lai jūs aizvācat savus mošķus, - Čakstes dāma iesaucās.

- Es piekrītu, - Kartona vīrs piebalsoja.

- Mēs tos tik un tā aizvāksim, - Alistērs kliedza, - tikko bū­sim nofilmējuši!

- Mēs nepieļausim nekādu krāpšanos savā pagalmā! - Čak­stes dāma kliedza pretī.

Šī smieklīgā saruna turpinājās, kamēr tie trīs padarīja si­tuāciju neciešamu, un bija arī kļuvis tik tumšs, ka mums nācās pārnest savus kāpurus atpakaļ uz furgonu. Tikai tad, kad Čak­stes dāma redzēja kāpurus ievietotus mašīnā un droši ieslēgtus aiz septiņām atslēgām, viņa jutās apmierināta.