Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

Nu mēs bijām nonākuši pie divām epizodēm, no kurām vienā bija darīšana ar laivu, bet otrā - ar ierīcēm, ko mēs joko­jot saucām par ūdenskurpēm; tās bija nepieciešamas, lai attēlotu staigāšanu pa ūdeni. Šīs kurpes bija kaut kas ļoti dīvains. Ja spējat iedomāties divas slaidas, sešas pēdas garas kanoe laivas, savienotas ar nūjām, un katra no laivām beidzas ar kaut ko lī­dzīgu delfīna pusastei no gumijas vai plastmasas, jums radīsies priekšstats par šo dīvaino pārvietošanās līdzekli. Tās izmanto šādi: katru kāju cauri audekla pārsegam iemauc savā kanoe, tad satver stūri - garu nūju, kas sniedzas līdz pašam kuģa priekš­galam, un pēc tam ar kāda cilvēka palīdzību tiek ūdenī. Nonākot ūdenī, jāsāk stampāties ar kājām kā soļojot uz vietas. Šīs kustības rada ārkārtīgi pārsteidzošu efektu uz delfīna pusastēm - katra no tām sāk plivināties uz augšu un leju, tādējādi dzenot cilvēku uz priekšu. Viss process ir diezgan grūts un nogurdinošs un liek darboties itin visiem kāju muskuļiem, par kuru eksistenci iepriekš nav bijis ne jausmas. Bīstamu šo pasākumu padarīja tas, ka, ja gadījās zaudēt līdzsvaru un nokrist, bija ārkārtīgi grūti atbrīvot kājas no kurpju audekla pārsega, tāpēc pastāvēja reāla iespēja noslīkt, pirms kāds pagūtu atsteigties palīgā.

Džonatana atrastā airu laiva bija lielisks, apmēram desmit pēdu garš amatniecības paraugs, vidusdaļā plata, tādēļ pēc formas atgādināja resnu vaboli, un krāsa no tās lobījās platās strēmelēs kā nepiesardzīga saules vannu baudītāja āda. Tā nu, kamēr es savās ūdenskurpēs stampājos pa dīķa virsmu, Džona­tans kopā ar filmētāju brigādi airējās man nopakaļ. Kad visi ūdenspastaigas kadri bija gatavi pēc mūsu cienījamā skaņu operatora patikšanas, Braiens (kurš bija skaudīgi vērojis manu priekšnesumu) cieši apņēmās arī pats izmēģināt laimi. Mēs viņu sekmīgi iedabūjām ūdenī, un viņš cēlā gaitā apsoļoja vis­apkārt dīķim. Jau kāpjot krastā, beidzot gadījās ķibele. Sasnie­dzot seklumu, Braiens nez kāda iemesla dēļ zaudēja līdzsvaru, novēlās uz sāniem un nu ūdenskurpēs iesprūdušām kājām gulēja divas pēdas dziļā ūdenī, izmisīgi cenzdamies noturēt galvu virs ūdens. Viņam palaimējās, ka ūdens tik sekls un bija iespējams ar vienu roku atspiesties pret dīķa dibenu, vienlai­kus turot galvu virs ūdens. Ja ūdens būtu bijis dziļāks un mēs neatrastos turpat līdzās, Braiens pilnīgi noteikti būtu noslīcis.

Nākamajai epizodei vajadzēja tēlot Lī un mani airējam laivu, kamēr es izklāstu, ka dabaspētniekam - amatierim nav jātērē daudz naudas sarežģītam ekipējumam, - izmantojot nedaudz atjautības, viņš spēj pielāgot savām vajadzībām ikdienišķus priekšmetus: piemēram, atliecot drēbju pakaramā vadzi, var iz­veidot lielisku abordāžas kāsi, ar kura palīdzību aizķert ūdens­zāļu kumškus dīka vidū un atvilkt līdz krastam. Ikvienam da- > > >

baspētniekam - amatierim zināms, ka visinteresantākie ūdens­zāļu puduri vienmēr atrodas pašā ūdenskrātuves vidū un to sasniegšanai nepieciešams zināms aprīkojums. Tikt pie šiem idilliskajiem kadriem ar mani un Lī lēni airējamies pāri rāma­jiem dīķa ūdeņiem ar salmu cepurēm galvā izrādījās mazliet sarežģītāk, nekā varētu iedomāties. Jāsāk jau ar to, ka laiva ne­bija īpaši liela, tātad pakaļgalā bez manis un Lī nevienam citam vietas vairs īsti neatlika. Galu galā operators, operatora palīgs, skaņu operators, režisors un visbeidzot arī Lī un es bijām sakā­puši mūsu daudzcietušajā braucamrīkā, iegremdējot laivu gan­drīz līdz lUpai, un manai daudzcietušajai sievai nācās airēt, vizinot visu komandu šurpu turpu pa dīķi, līdz Džonatans jutās apmierināts ar iegūtajiem kadriem.

Tad mēs pametām uzplūdušo dīķi un mitros, aukstos An­glijas laukus un traucāmies pāri Atlantijas okeānam uz vietu, ko tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ amerikāņi dēvē par Lielo ābolu - uz Ņujorku. Šeit mēs Paulas uzraudzībā, Alistēra režijā un Rodersa kameras priekšā grasījāmies parādīt, ka aizrautīgs dabaspētnieks - amatieris pat milzīgā un modernā pilsētā var atrast nodarbošanos. Alistērs mūs sveica savā raksturīgajā ma­nierē - ar platu smaidu, zaigojošām acīm un uz vienu pusi piešķiebtu galvu, jo prasmīgais kārējs šķita ērti novietojis cilpas mezglu zem viņa kreisās auss.

- Tārpi, - viņš sveicieniem pa vidu teica, - tārpi, sitās pret zemi kā lietus lāses… kapsēta… papilnam dzīvības kapsētā.

Es centos iztēloties visas kapsētas, kurās bija gadījies iegriez­ties, - gan askētiskas kā slimnīcas palātas, gan ķērpjiem aizau­gušas, kurās tikai ar mačetes palīdzību varēja atsegt laika gaitā izbalojušos uzrakstus uz červeļainajiem kapakmeņiem. Nekad gan nebiju atrāvis kādam zārkam vāku, lai zem tā atklātu dzī­vību. Pati ideja par dzīvību kapsētā šķita visai novatoriska un tieši atbilstoša Alistēra šaušalīgajai humora izjūtai, tāpēc mēs devāmies uz Kalveri kapsētu.

Šī bija visai neparasta kapsēta: tajā atradās ne tikai parastie, plebejiskajai publikai domātie kapakmeņi, bet arī kroplīgi mi­niatūri mauzoleji, kas atgādināja klonētus Akropoles un Sv. Pāvila katedrāles krustojumus un kuros, cik es nopratu, parasti glabājās kāda Luidži Vermičelli vai Parmas Gvido mirstīgās at­liekas. No mana viedokļa visšausminošākais bija tas, ka šī kap­sēta izvietota lēzenā kalnu nogāzē, ikviens piemineklis izskatījās tik spoži balts kā jebkura jelkad redzēta kalnu slēpošanas trase vai tikko uzdīgusi sēne, un, veroties lejup cauri savādajai mi­rušo piemiņas ainavai (kas uzdzina domas, ka Dievs laikam gan bijis prasmīgs konditors), acu priekšā parādījās Ņujorkas silu­ets, kas izskatījās precīzi kā šis pašas kapsētas palielināts spo­guļattēls. Tiks piedots ikvienam, kas vaicās, kur beidzas debes­skrāpji un kur sākas kapi. īstenībā pat uzmācas domas, vai debesskrāpji nav tādi paši milzīgi mauzoleji un vai ir vērts iz­mantot tik daudz vērtīgas zemes, lai apliecinātu, ka šie cilvēki patiesi ir miruši. Tomēr izrādījās, ka man nav taisnība, - mēs tiešām atklājām kapsētā papilnam dzīvības. Ne tikai tārpi dar­bīgi urba ejas augsnē, to uzardami un apgādādami ar skābekli, bet starp kapakmeņiem jaunuļus audzēja fazāni un Kanādas zosis, un mauzolejos, kas veseliem akriem bija būvēti itāliešu pīšļu uzglabāšanai, bija apbērnojušies jenoti un lapsas. Es do­māju, cik gan jauki, ka pat Ņujorkā cilvēks var mirt ar mieri­nošo apziņu, ka viņam uz krūtīm ģimeni dibinās kāds sirsnīgs un draudzīgs jenots.

Laikam gan īsteni piederējās, ka no šī milzonīgā līķu salido­juma mēs tālāk devāmies uz Ņujorkas izgāztuvi. Ir gaužām noderīgi pavērot, kādu neiedomājamu atkritumu daudzumu saražo cilvēkveidīgo dzīvnieku kopums, kas mitinās vienuviet un uzvedas tik izšķērdīgi, kā vienīgi cilvēkveidīgie dzīvnieki to spēj. Te gulošā milzīgā, ņudzošā, daudzkrāsainā atkritumu kau­dze auga stundām vien. Cilvēku izšķērdība manī bieži izraisījusi riebumu, jo esmu vērojis cilvēkus Āfrikā un Dienvidamerikā iz­dzīvošanas nolūkos izmantojam katru skārda bundžas gabaliņu, katru īsāko auklas galiņu un visniecīgāko papīra strēmelīti īkšķa naga lielumā, taču tajās pašās valstīs (piemēram, Argentīnā) esmu pa viesnīcas logu redzējis garāmbraucošus atkritumu vāk­šanas ratus, kas piekrauti ar tikko aizsāktiem maizes klaipiem un bifštekiem Britu enciklopēdijas biezumā, kam tikai izgriezta vidusdaļa, bet ar to pupu un dārzeņu daudzumu, kas salādēts šajos ratos, veseli indiāņu ciemati varētu pārtikt mēnešiem ilgi. Esmu vērojis ģimenes Ziemeļamerikā, kā man savā nevainībā šķita, mokāmies ar kādām dziedzeru slimībām, līdz aptvēru, ka šī ļumošā tukluma izraisītājs ir pārēšanās. Kādas gan dzīres būtu sanākušas hotentotiem, ja šie cilvēki kristiešu misionāru lomā būtu aizzvārojušies uz to apdzīvotajiem attālajiem apgabaliem! Protams, kaijas šo gigantisko atkritumu kaudzi uzskatīja par la­bāko restorānu Ņujorkā un laidelējās virs tās tūkstošiem - griezās, klaigāja, kāvās un gardu kumosu meklējumos nira iekšā atkritumos. Bija zināmā mērā mierinoši apzināties, ka šī neiedomājamā izšķērdība vismaz atpelnās, nodrošinot iztiku šo skaisto putnu bataljoniem.