Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

Par laimi, dažiem cilvēkiem tas joprojām rūp, viņi vēlas pa­līdzēt un negrasās iznīdēt dabu pavisam. Ir, piemēram, tei­camā, Karaliskās dabas aizsardzības sabiedrības vadītā Varžu novērošanas programma. Anglijā pastāv "varžu zvani" - tas nozīmē, ka ir īpaša "karstā līnija", kuras numuru ziņo pa vie­tējo radio un drukā vietējās avīzēs; cilvēki piezvanot var pa­stāstīt, kad pirmo reizi šajā gadā novērojuši varžu vai krupju nārstošanu grāvjos, dārzu dīķos vai aizvien vairāk izzūdošajos dabiskajos dīķos. Eksperti iegūtos datus atzīmē liela mēroga apvidus kartēs un tādējādi iegūst priekšstatu par abinieku dau­dzumu vairošanās vietās. Vardes, protams, visā dzīves laikā cieši turas savu dzimšanas vietu tuvumā, toties ar krupjiem saistās īpaši smaga problēma. Tikko krupēni izkāpj no dīķa, tie izklīst plašā apkārtnē, jo krupju ādai nav nepieciešams pastā­vīgs mitrums kā vardēm. Tuvojoties vairošanās sezonai, pieau­gušie krupji savukārt tūkstošiem vien lec atpakaļ uz dīķiem vai ezeriem, kuros nākuši pasaulē. Protams, daudzos gadījumos viņiem mērķa sasniegšanas vārdā jāšķērso ceļi vai pat šosejas, un tā katru gadu tūkstošiem krupju tiek sabraukti. Nīderlandē, kur cilvēki šķiet līdzjūtīgāki pret savvaļas dabu, migrējošo krupju vajadzībām ir ierīkotas pazemes pārejas. Britānijā līdz tādiem smalkumiem vēl nav aizdomājušies, toties ir centieni to kompensēt ar uzrakstiem "PALĪDZIET KRUPIM ŠĶĒRSOT CEĻU". Cilvēki, kas pret krupjiem izturas ar iejūtību (un kurš gan tā neizturētos, ja ikviens no šiem radījumiem teorētiski ir princis?), dodas uz krupju iecienītākajām ceļu šķērsošanas vietām ar spaiņiem, atkritumu tvertnēm vai citiem traukiem un, kad salasījušies lieli abinieku bari, savāc tos iegādātajos konteineros un pārnes pāri ceļam drošībā. Jācer, ka skauti metīs pie malas savu tradicionālo, laikietilpīgo nodarbošanos - tantiņu vešanu pāri ceļam - un tās vietā koncentrēs uzmanību krupju glābšanai.

Protams, mēs jau bijām nofilmējuši diezgan daudzas epi­zodes par dīķi un ieguvuši gaužām izcilu materiālu. Piemēram, mums bija epizode par dīvainām, mazām zivtiņām - spidiļ- ķiem, kuras izmanto saldūdens gliemenes par kaut ko līdzīgu bērnauklēm. Vairošanās sezonā spidiļķu mātītei parādās nepa­rasti garš, balts, mazliet ieliekts dējeklis, kas izskatās kā dari­nāts no baltas plastmasas; tad viņa sava vīra pavadībā dodas meklēt piemērotu bērnaukli. Apmēram četras vai piecas collas garās saldūdens gliemenes uz sāniem guļ dūņās un atgādina ovālus, mazliet saplacinātus akmeņus. Vienā gliemežnīcas galā atrodas divi šifoni - viens ieelpošanai, otrs izelpošanai. Glie­mene pa vienu no tiem iesūknē ūdeni, izkāš visu tajā atroda­mo barību un izfiltrēto ūdeni pa otru šifonu izšļāc ārā. Abi šifoni izskatās pēc mazām, apaļām mutēm; briesmu gadījumā gliemežnīca sakļaujas un abas atveres cieši aizdarās. Šķiet, ka spidiļķi to zina, tāpēc, izvēlējušies sev auklīti, sapulcējas glie­menei apkārt un vairākas reizes piesit tai ar galvu. Nabaga molusks, protams, krīt panikā, un abi šifoni potenciālo briesmu priekšā cieši aizveras. Tomēr abi spidiļķi turpina taranēt glie­mežvāku, līdz gliemene nospriež, ka pastāvīgā bungošana nekādu ļaunumu neradīs, tāpēc viņa atslābinās un šifoni atsāk darboties parastajā režīmā. Tieši to zivis ir gaidījušas. Mātīte uzpeld virs gliemenes, iesprauž savu garo dējekli izelpas šifonā un iznērš ikrus, kas atgādina mazas, baltas galda tenisa bumbiņas. (Pirms šis process tika nofilmēts sērijas vajadzī­bām, vienmēr bija pastāvējis uzskats, ka zivs šim nolūkam izmanto ieelpas šifonu.) Tikko ikri iznērsti, virs gliemenes uz­peld tēviņš un tos apaugļo. Reizēm gadās, ka, izvelkot dējekli, mātīte izrauj ārpusē arī kādu ikru. To viens no vecākiem neka­vējoties apēd. "Santīmu nepacelsi - latu nesakrāsi" dabā ir li­kums, nevis tikai sakāmvārds. Kad viss dējums novietots glie­menē un apaugļots, vecāki par to aizmirst, un pārējais process tiek atstāts bērnaukles ziņā. Tas ir ļoti interesanti, jo viss turp­māk notiekošais ir gauži satraucošs. Vienlaikus ar mazo spidiļ- ķīšu izšķilšanos nārsto arī pati gliemene, no tās ikriem izšķiļas jaunās gliemenītes, kas šajā stadijā izskatās pēc sīciņām kasta­ņetēm ar āķīšiem. Ar šiem āķiem mazās gliemenes pieķeras spidiļķu mazuļiem, un mazās zivtiņas, izpeldot no savas gliemežvāka bērnistabas brīvībā, vienlaikus iznes dīķī glieme- nīšu perējumu, kas galu galā atdalās no spidiļķiem un tālu prom no vecākiem veido jaunas gliemeņu dobes.

Mēs nofilmējām arī neparasta zirnekļa aktivitātes. Dīķa di­bens gan ir pēdējā vieta, kur meklēt zirnekļus, tomēr tieši tur neparastais ūdenszirneklis būvē sev māju. Starp ūdenszāļu stiebriem tas uzbūvē visīstāko ūdenslīdēja kupolu - otrādi ap- vērstu zīda tasi, ko vēlāk piepilda ar gaisa burbulīšiem, kurus, pieķērušos pie spalvainajām kājām, nones lejup mājā no ūdens virsmas. Visapkārt kupolam viņš noauž tiklu tāpat kā jebkurš zirneklis un no savas zemūdens mājas uzglūn, līdz tajā iemaldās kurkulis, ūdensvabole vai tamlīdzīgs radījums, tad metas upurim virsū un to noķer. Sen agrāk kāds dabaspētnieks bija ap­rakstījis, kā zirneklis atbrīvojas no gaisa kupolā, kad tas kļuvis elpošanai nederīgs, un savāc jaunu; tā kā tas ticis novērots tikai vienu reizi, cilvēki nodomāja, ka dabaspētnieks kļūdījies, taču tagad mēs nofilmējām visu šo dīvaino procesu. Zirneklis uzrāp­jas sava kupola augšpusē, ieplēš zīdā mazu plaisiņu, saķer kājās atbrīvojušos gaisa burbuli un uznes līdz ūdens virsmai; atpa­kaļceļā zirneklis atnes uz mājokli svaiga gaisa lodīti, rīkoda­mies kā mājas saimniece, kas pēc kokteiļu ballītes iztukšo pelnu traukus un atver logus.

Droši vien visapburošākie dīķa pavalstnieki, ko mums izde­vās nofilmēt, bija planārijas. Mūsu nofilmētās sugas pārstāvji bija dīvaini, eklēra formas radījumi, kas slīd pāri dūņām tik viegli kā dzīvsudraba lodītes un izskatās kā darināti no slapja, melna samta. Tie, protams, ir plakantārpi un mazliet atgādina ūdenī mītošus kailgliemežus. Planārijas ir hermafrodīti, katram radījumam ir gan vīrišķie, gan sievišķie orgāni, un tie ražo gan olas, gan spermu. Tomēr vienas planārijas ražotās olas jāap­augļo citas planārijas spermai. Tās galvenokārt pārtiek no beig­tiem kurkuļiem vai sīkām zivtiņām, plosot un sūkājot sava upura gaļu. Planārijas gan spēj ļoti ilgi iztikt bez barības, tomēr tādā gadījumā tās pamazām kļūst arvien mazākas un mazākas, jo vārda tiešā nozīmē ēd pašas sevi. Vēl viens neparasts šo sa­vādo, mazo radījumu dzīves aspekts - tās caur muti gan ēd, gan izkārnās. Viņu vairošanās apraksts izklausās kā pārņemts no zinātniskās fantastikas, jo planārijas ne tikai dēj olas, bet arī no nejauši uz pusēm pārdalīta dzīvnieka izaug divi jauni. Dažu sugu pārstāvji pat izmanto kaut ko līdzīgu virves vilkšanai kā normālu vairošanās paņēmienu, pārraujoties vidū pušu, lai tādā kārtā palielinātu populāciju. Ar Amerikas sugu planāri- jām tika veikti vairāki aizraujoši eksperimenti, kas pierādīja, ka ar viegla elektrības trieciena palīdzību viņas var iemācīt izvēlēties melnu vai baltu cauruli kā pareizo izeju no labirinta. Vēl vairāk - ja šādu planāriju pārgriež uz pusēm, abas pusītes atceras iemācīto. Vēl jo apbrīnojamāk - izrādās (kaut arī līdz galam tas nav izpētīts), ja neapmācīta planārija apēd apmācītu, neapmācītā "manto" apmācītās sugasmāsas zināšanas, ja tas tiesa, tad šis fakts noteikti ir viens no ievērojamākajiem dzīv­nieku uzvedības paraugiem. Tas būtu gluži tā, it kā skolnieks apēstu pienācīgi uzceptu skolotāju un tā tiktu pie viņa zināša­nām un pieredzes. Tas, protams, atgādina cilvēku pasaulē val­došo ticējumu, ka uzvarētā pretinieka apēšana pēc kaujas no­drošina viņa drosmes un spēka pāriešanu pie uzvarētāja.