Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

Mēs turpinājām filmēt Ņujorku - šo visnolaistāko, atbaido­šāko, netīrāko, skaistāko un aizraujošāko pilsētu pasaulē. Kā jau teicu, mēs filmējām dzīvo dabu kapsētās un pilsētas izgāztuvēs, rādījām, kā graustu rajonos dzīvo klaiņojoši suņi un kaķi, kā šajos cementa džungļos izdzīvo baloži un žurkas, pat parādījām, ka cementa, stikla un hroma dzīvoklī piecpadsmit vai divdesmit stāvu augstumā joprojām iespējams atrast tādu dzīvu radību kā zvīņenes televizorā, prusakus paklājā un peles aiz paneļiem.

Tad pienāca lielā diena, kurai nozīmīgumu piešķīra Astoņ­desmit septītā kvartāla cīņa.

Viena no mūsu palīdzēm bija apburoša dabaspētniece, vārdā Helēna Rosa Rasela, kas bija daudzus gadus studējusi Lielā ābola floru un faunu un uzrakstījusi vairākas ārkārtīgi interesantas grāmatas par dzīvo dabu lielpilsētā. Viņa zināja, uz kuru debes­skrāpju jumtiem ligzdo lielie piekūni, kurās vietās visērtāk atrast žurkas un kuros golfa laukumos jenoti visbiežāk nočiepj visas golfa bumbiņas. Ar tādām noslēpumainām zināšanām bagātas dāmas palīdzība bija ārkārtīgi vērtīga. Viens no aspektiem, ko vēlējāmies atainot, bija bagātīgais dzīvības klāsts, kāds atrodams vietā, ko Amerikā dēvē par neapdzīvotu un ko Anglijā droši vien dēvētu par apvidu pēc bumbas sprādziena. Ir patiesi apbrīno­jami, kā daba ielaužas pat lielu pilsētu vidienē. Parasti pirmie parādās ķērpji un sūnas, tālāk seko nezāles, un pēc tam starp ķieģeļiem un drazām sāk spraukties pat koki. Kad augi iekaro­juši pozīcijas, ierodas bezmugurkaulnieki - daudzkāji, zirnekļi, gliemji - un tiem cieši pa pēdām seko visdažādākie putni, peles un reizēm pat krupji un čūskas. Tādējādi neapdzīvota vai bum­bas sprādzienā cietusī vieta dabaspētnieka amatiera acīs ir floras un faunas ārkārtīgas daudzveidības pārpilna.

Alistērs bija atradis teicamu filmēšanas vietu mūsu vajadzī­bām. Laukums atradās uz 87. ielas stūra, to no divām pusēm ierobežoja augstas ēku sienas un no pārējām divām - pastāvīgi satiksmes straumes pilnas ielas. Pašu laukumu galvenokārt iz­mantoja suņu īpašnieki savu mīluļu izskraidināšanai, tāpēc tas bija, maigi izsakoties, bagātīgi mēslots. Ar savām gružu, vecu skārdeņu un apdrukātu papīru (viens no tiem vēstīja "POLI­CIJAS IECIRKNIS") kaudzēm šī vieta bija lieliska visdažādāko nezāļu audzelībai, tur kuploja pat daži gluži dūšīgi kociņi. Vai­rākās vietās bija izveidojušās peļķes, kuras vietējie baloži un zvirbuļi izmantoja par peldbaseinu, kas apgādāts ar bāru. Tā­dējādi mūsu neapdzīvotajā vietā mitinājās zirnekļi, gliemeži, daudzkāji, putni un suņi, turklāt naktī tur neapšaubāmi parā­dījās arī peles, žurkas un kaķi. Tikai no viena viedokļa šī vieta bija nepiemērota - tur nedzīvoja Amerikas kokonvērpēji. Tas bija mūsu posta cēlonis.

Kokonvērpēji ir vieni no Amerikas galvenajiem kaitēkļiem, tomēr, par spīti radītajam kaitējumam, tie patiesi ir aizraujoši radījumi - gluži kā cilvēki. Naktstauriņa mātīte pēc kopošanās sadēj lielu daudzumu olu, kāpuri attīstās olas iekšpusē, taču paliek sastinguši guļam līdz nākamajam pavasarim. Tie spēj izturēt ļoti zemas temperatūras, aizvietojot daļu ķermeņa šķid­ruma ar glicerīnu, kas Amerikas kokonvērpēju organismā ir antifrīza aizstājējs. Kad pienāk pavasaris, kāpuri izšķiļas un kā vienota ģimene (jo tāda tā tiešām ir) ķeras pie savas mājvietas - telts aušanas. Šīs teltis kāpuriem ir ļoti nozīmīgas, jo īstenībā darbojas kā miniatūras siltumnīcas. Teltis ir izvietotas tādā veidā, lai gan rītos, gan pēcpusdienās uztvertu maksimāli daudz saules gaismas. Zinātnieki ir konstatējuši - kad temperatūra ārā ir piecdesmit divi grādi, kāpuru apdzīvotajā zīda jumolā tā sa­sniedz simt divus grādus [39] .

Kad kāpuri uzdrošinās atstāt savu telti un doties meklēt koku lapas pārtikai, tie no aužamorgāna zem galvas izlaiž zīda pavedienu. Pārvietodamies pa zariem, tie šādā veidā rada tievus zīda lielceļus, kurus uztur kārtībā un paplašina viņu brāļi un māsas. Taču tā ir tikai daļa stāsta. Nu mēs nonākam pie pētī­juma neparastās daļas - savā ziņā - pie dabas detektīvstāsta at­risinājuma. Zinātnieki nākuši klajā ar atziņu, ka ikviens kāpurs uz sava zīda lielceļa atstāj iesmaržotu taku, kas vēsti viņa biedriem, kādos virzienos izdevīgāk doties pēc pārtikas, tādējādi šie zīda lielceļi ir arī iesmaržoti norādījumi uz, tā sakot, labāka­jiem lapu lielveikaliem; taču zinātniekus interesējis, kas tā par vielu, ko kāpuri izdala no vēdera lejasdaļas un kas darbojas kā vadsmarža - gluži kā Chanel Nr. 5 smaržu mākonis, ko aiz sevis pamet daiļa sieviete, šķērsodama istabu. Vienīgi kāpura smarža norāda uz barības vietu, bet sievietes - uz iespējamu labvēlību. Abi aicinājumi izteikti vienādi, taču dažādiem mērķiem. Un tad ārkārtīgi inteliģentā un saprātīgā pētniece Dženisa Egerlija izda­rīja neparastu atklājumu. Viņa novēroja, ka viens no daudzajiem viņas pētītajiem kāpuriem rāpo precīzi pa līniju, ko viņa bija ar zīmuli ievilkusi savā piezīmju burtnīcā. Vai zīmuļa atstātajā takā bija kas tāds, kas atgādina noslēpumaino kāpuru smaržu? Tā arī izrādījās, un turpmāki ar dažāda veida zīmuļiem veiktie pētījumi pierādīja, ka vērša tauki vai hidrogenizēta zivju eļļa, ko daži ražotāji izmanto zīmuļu grafīta izgatavošanai, satur kādu komponentu, kas kāpuriem iejūsminoši atgādina sulīgās, zaļās lapas. Vēlāk tika atklāts - lai kas ir šī noslēpumainā substance, Amerikas kokonvērpēji ir gana jutīgi, lai pēc tās atšķirtu noteik­tas markas dažādas cietības zīmuļus. Pētījumi turpinās, un, bez šaubām, gaismā nāks vēl citi apbrīnojami fakti. Tomēr, apbru­ņojušies ar šīm zināšanām, mēs jutām, ka nespēsim atainot savvaļas dabu lielpilsētā, neietverot stāstījumā dažus kokonvēr- pēju privātās dzīves noslēpumus, kuri, būdami galvenie lapu iznīcinātāji, ir tik nozīmīga pilsētas norišu sastāvdaļa.

Taču, kā jau minēju, lai gan mūsu jaukajā neapdzīvotajā laukumā auga jauns ķiršu kociņš - viens no kāpuru iemīļotā­kās barības avotiem -, kokonvērpēji šeit nebija atrodami. Ap­spriede augstākajā vadības līmenī konstatēja faktu, ka principā budžets pieļauj ārkārtas izdevumus, un Helēnai tika uzdots at­gādāt uz mūsu tukšo laukumu dažus kāpurus no savas pilsētas daļas (kur tie zēla un plauka par spīti nīdēšanai), lai mēs tos varētu iemitināt jaunajā ķiršu kociņā un nofilmēt. Pēc tam mēs tos atkal bargi aizraidītu atpakaļ uz Helēnas apdzīvoto pil­sētas dalu. >

Ķērāmies pie darba. Šajā brīdī mēs - ne jau pirmo reizi - bijām pateicīgi Paulas aurošanas spējām, jo dažus kadrus nā­cās filmēt no mājas jumta viņpus dzīvas satiksmes pilnai ielai, tādā kārtā Paulas balsene un plaušas tika pamatīgi izvingrinā- tas, izkliedzot mums rīkojumus; pats fakts, ka viņa spēja nevai­nojami izrīkot mūs no piecstāvu mājas augstuma viņpus ielai, par spīti nemitīgās satiksmes straumes vibrēšanai, rēkoņai un taurēšanai turpat lejā, varen liecināja par mūsu producentes balss stiprumu un skaidro dikciju. Mēs pabeidzām galveno kadru filmēšanu, un nu pienāca kokonvērpēju kārta. Viņi tika godbijīgi izcelti no furgona; katrs ķiršu koka zars, uz kura kā­puri atdusējās, bija rūpīgi ievīstīts muslīnā. Mēs viņus uzma­nīgi aiznesām pie sava ķiršu koka, kurš - saliecies un defor­mēts, gluži kā bērns graustu rajonā - joprojām drosmīgi turē­jās pretī Ņujorkai un ignorēja pilsētas centienus viņu iznīdēt. Zari ar atvestajiem kāpuriem, to darinātajām teltīm un auto­strādēm tika rūpīgi piesieti pie mūsu kociņa zariem, tā ka no malas tas viss izskatījās, ja vien iespējams, vēl dabiskāk nekā īstenībā. Šajā brīdī mēs ievērojām, ka mums piebiedrojusies kāda dāma un, muti pavērusi, vēro mūs ar nedaudz apātisku interesi.