Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā

Kaut arī incidents radīja vilšanos un dusmas, vēlāk atcero­ties nācās atzīt, ka tam piemita zināma burvība. Bija jauki ap­zināties, ka kaut kur šajā milzīgajā, nekaunīgajā un acīmre­dzami vienaldzīgajā pilsētā bija cilvēki, kas gatavi stāties tāda suņu piegānīta pagalma sardzē.

No Ņujorkas kņadas un steigas bija patīkami atgriezties Ei­ropā, īpaši tāpēc, lai ķertos pie darba vienā no manām vismīļā­kajām valstīm - Grieķijā, kas ar savu zilo jūru, debesim un dzirkstoši dzidro gaisu ir burvīgākā vieta pasaulē.

Saskaņā ar ačgārno, televīzijas programmu filmēšanai ti­pisko kārtību, pirmā plānotā sērija tika filmēta pati pēdējā. Visas programmas pamatdoma bija iemācīt, kā kļūt par dabas- pētnieku - amatieri, tādēļ, pēc Džonatana domām, nebija labā­kas vietas tās sākšanai par Korfu salu, kur man bērnībā pirmo reizi bija modusies kaislība pret dzīvniekiem. Es biju ļoti prie­cīgs par šo ideju, jo ilgus gadus nebiju apmeklējis salu, par spīti visu manu draugu dedzīgajiem lūgumiem, un Lī nekad vēl to nebija redzējusi.

Par spīti tūrisma industrijas attīstībai un ar to saistītajam prastumam un zaimiem, šai salai joprojām piemīt īpaša bur­vība, un es degu nepacietība parādīt Lī tos nostūrus, kuri jo­projām palikuši tādi paši kā tolaik, kad es vēl biju zēns. Mums paveicās, jo vairāk tāpēc, ka mana draudzene Anna Pītersa dzī­voja Korfu, tekoši runāja grieķiski un apsolīja mums savus pakalpojumus. Kādu laiku Anna bija mana sekretāre un tika pavadījusi mani filmēšanas ekspedīcijās uz Sjerraleoni, kā arī sarežģītos dabas aizsardzības ceļojumos uz Austrāliju un Pata- goniju, tātad pazina ne tikai filmēšanas grūtības, bet arī tieši ar dzīvnieku filmēšanu saistītās šaušalīgās problēmas.

- Kur mēs apmetīsimies? - es vaicāju Džonatanam.

- "Korfu pilī", - viņš atbildēja.

Es neticīgi blenzu uz mūsu režisoru. "Korfu pils" bija salas vecākā un cienījamākā viesnīca, celta pašā divdesmitā gadsimta sākumā. Tā bija viltīgi uzbūvēta (kā tikai šā vārda cienīgs arhi­tekts to būtu varējis iecerēt) piedrazotā līcī pilsētas nomalē, kur jūrā ietecēja notekūdeņi no visas Korfu kanalizācijas sistēmas. Šis novietojums visai apkārtnei (īpaši vasarā) piešķīra tik ba­gātīgu aromātu, ka pat suņi centās no tās izvairīties.

- Kas to ierosināja? - es vaicāju.

- Anna, - Džonatans atteica.

Es blenzu uz Annu un nodomāju, ka ilgā dzīvošana Korfu sabojājusi viņas pēdējās smadzeņu paliekas.

- Vai tu esi zaudējusi prātu? - es noprasīju. - Pirmkārt, mēs visi savās gultās nosmaksim, otrkārt - maksa par istabām būs kādi desmit miljardi drahmu par sekundi, un treškārt, ja vēla­mies paturēt tauriņus un bruņurupučus pa rokai, tik aristo­krātiskā graustā kā tā viesnīca tas nebūs iespējams.

- Viss jau ir nokārtots, - Anna mierināja. - Pirmkārt, vies­nīcas vadītājs - ļoti jauks vīrs, vārdā Žans Pjērs - ļaus mums tur dzīvot ar īpašām atlaidēm, otrkārt - notekūdeņu problēma tagad ir atrisināta, bet, treškārt, - un tas ir kaut kas apbrīno­jams -, Žans Pjērs ir līdz neprātam aizrautīgs herpetologs.

Pirms atbildēt, es ierāvu pamatīgu, mierinošu malku B&S.

- Nu es saprotu, ka tu esi jukusi, - ar pārliecību teicu. - Korfu ir ekscentriska vieta, taču atsakos ticēt, ka pat šeit iespējams atrast herpetologu, kas vada vienu no labākajām viesnīcām uz salas.

- Bet tā ir patiesība, - Anna apgalvoja. - Viņam ir dzīvoklis viesnīcas augšējā stāvā, viņš tajā tur čūskas, bruņurupučus un visdažādākās ķirzakas. Vēl vairāk, viņš apsolīja noķert jebku­rus rāpuļus, ko mēs vēlētos filmēt.

Es padevos. Reiz pagātnē Korfu bija piebāzta ar dīvainībām un pārsteigumiem tik cieši kā burvju mākslinieka lāde, un es sapratu, ka tā nav zaudējusi neko no savām spējām pārsteigt.

Sala kā dīvains, greizs kinžals izgūlusies zilajā Jonijas jūrā starp Grieķijas un Albānijas piekrasti. Pagātnē tā bija gājusi cauri ducim dažādu tautību roku, no katras piederības ielāgo­jusi to, ko uzskatījusi par noderīgu, un pārējo aizmirsusi, tādējādi saglabājot savu individualitāti. Atšķirībā no daudzām citām vietām Grieķijā, Korfu ir zaļa un koša, jo venēciešu val­dīšanas laikā tikusi izmantota par eļļas krātuvi - tolaik salā tika sastādīts tūkstošiem olīvkoku, tāpēc šobrīd lielāko salas daļu apēno milzīgie, greizie stumbri un sudrabainzaļo lapu vainagi. Starp olīvu birzīm stiepjas zaļganmelno ciprešu pamācošie pirksti, daudzi no tiem sastādīti birzīs kā līgavas pūrs. Tas viss kopā padara ainavu noslēpumainu - košas saules gaismas pie­lietu, cikāžu trīselīgās dziesmas appludinātu, zilās, rāmās jūras ielokotu. No visām brīnišķīgajām un apburošajām šīs planētas vietām, kuras man bijusi tā laime apmeklēt, Korfu manās acīs visvairāk līdzinās vietai, ko varētu saukt par mājām, jo tieši šeit saules gaisma iedzīvināja manu aizrautīgo interesi par dzīvo pasauli visapkārt.

Lidojumu grafika untumu dēļ mums izdevās pāris stundu pavadīt Atēnās - pietiekami ilgi, lai garāmejot aši aplūkotu Akropoli, veikli pamestu aci uz sardzes maiņu pie karaļa pils un tad zināmu laiku veltītu teicamai maltītei ostas ūdensmalā: tādas jūras veltes spēj pagatavot vienīgi grieķi. Pēc tam mēs lidojām tālāk uz Korfu.

Kad nonācām salā, jau bija tumšs; milzīgs, dzeltens mēness lēja pāri ceļam tik spožu gaismu, ka skaidri varēja saskatīt olīv­kokos tīto ainavu, un mēness atspīdums vēja saceltajos viļņos jūrā izskatījās kā miljoniem virs ūdens izkaisītu pureņu zied­lapiņu. Kad bijām iztukšojuši pudeli teicamas, blāvi dzin- tardzeltenas retsinas, kurā varēja sagaršot itin visus nekad nere­dzētos priežu mežus, un pamielojušies ar brīnumgardu vietējo zivi, likāmies gulēt; mūsu miegu nespēja traucēt pat mēness, kas šķita notupies tieši uz balkona margām.

Nākamajā rītā, kamēr ēdām brokastis, ieradās Žans Pjērs un tika mums stādīts priekšā. Viņš bija maza auguma tum- snējs cilvēks ar humorpilnām brūnām acīm un apburošu smaidu. Par satraukumu citiem viesnīcas iemītniekiem, kuri baudīja rīta maltīti starp puķu dobēm, viņš no vairākiem au­dekla maisiem izcēla vienu no milzīgākajiem zalkšiem, kādu jebkad dzīvē biju redzējis, brīnišķīgu dzeltenvēderi, kas izska­tījās kā lieta no bronzas, un tad ar burvju mākslinieka žestu, kurš izvelk no cepures trusīti, izbēra uz patio akmens flīžu grīdas tumšu, zaļganmelnu Eiropas purva bruņurupuču kas­kādi ar dzelteniem plankumiem un zeltainām acīm kā leo­pardiem.

- Baidos, ka tas ir viss, ko esmu jums sadabūjis, - viņš kā at­vainodamies teica; bruņurupuči tostarp atguvās un steidzīgi muka prom starp galdiem. Pēc piecām aizrautīgu medību mi­nūtēm viņi bija sadzīti vienkopus un salikti atpakaļ maisā.

- Kur jūs tos noķērāt? - es vaicāju,

- Agri piecēlos un devos uz Skotini ezeru, - viesnīcnieks at­bildēja. - Tas atrodas salas vidū.

- O, es to lieliski pazīstu! - es teicu. - Tā bija viena no ma­nām iemīļotākajām medību vietām.

- Tur mēs nofilmēsim epizodi ar purva bruņurupučiem, - Džonatans paziņoja. Viņš pirms pāris nedēļām bija devies pa­matīgā izlūkošanas braucienā uz Korfu. - Mēs nofilmēsim tevi pie ezera, un visi šie bruņurupuči tur jau gaidīs. Jūs abi ar Lī lēni tuvosieties viņiem. Viņi tostarp nodosies tādām bruņuru­puču izdarībām kā…

- Kā nekustīgai tupēšanai uz akmeņiem, - es pabeidzu domu. - Vai esi viņiem to pateicis? Vai esi katram izsniedzis scenārija eksemplāru? Vai savus kontraktus viņi ir izlasījuši? Es atsakos darboties kopā ar purva bruņurupuču baru, kuri nav lasījuši līgumus, nedara to, ko no viņiem prasa, neklausa norā­dījumus un - par visu visļaunāk - aizmirst savus tekstus. Ie­lāgo, ka uz spēles likta mana reputācija.