VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS - HENRIJS IV

Taču princis apzinās arī savus personīgos un sabiedriskos pienā­kumus. Viņš zina, ka, tronī uzkāpis, būs spiests atteikties no līdzši­nējās brīvības. Un tiešām — kad tēvs nomirst, viņš novēršas no jautro draugu pulka un aizstāv dzimtas un valsts godu.

Luga Henrijs IV nav tomēr iekarojusi tādu popularitāti kā, pie­mēram, Makbets, Hamlets, Otello, Jūlijs Cēzars vai Karalis Lirs. Ari latviešu valodā tās pirmais — saīsinātais iespiedums Friča Adamoviča tulkojumā Karalis Indriķis IV, drāma divās dalās parādījās tikai 1926. gadā Aleksandra Dauges sastādītajā grāmatā Šekspīrs (Rīgā, 1926).

Šai Kopotu rakstu sējumā lugas abas daļas uzņemtas Aivara Jan- sona-Saivas un Ojāra Jansona-Sarmas tulkojuma.

Lugā darbojas vairākas vēsturiskas personas. Henrija IV valdī­šanas laiks (1399—1413) bijis nebeidzamu intrigu, sazvērestību un dumpošanās laiks. Negribēdami samierināties ar šo karali, feodāļi iz­platījuši baumas, ka Ričards II ir dzīvs, vai arī centušies izvirzīt uz troni Edmundu Mortimeru, jaunāko, kuru Ričards II jau 1385. gadā bija izsludinājis par troņmantnieku, bet kuru Henrijs IV ieslodzījis un stingrā apsardzībā turējis Tauerā. Pirmo sacelšanos 1403. gadā organizēja lieli Ziemeļanglijas feodāļi — grāfs Nortumberlends, viņa dēls Henrijs Persijs un brālis Vusters. Viņus atbalstīja Jorkas arhibīs­kaps Skrūps, skotu grāfs Arčibalds II Daglass un viens no lielākajiem Velsas valdniekiem Glendovers kopā ar savu znotu Edmundu Morti­meru, vecāko (pretendenta tēvoci). Niknā kaujā pie Srūsberijas 1403. gada 21. jūlijā sazvērnieki galīgi sakauti. Arī otrreiz — grāfa Nor- tumberlenda 1405. gadā organizētā sacelšanās beigusies ar sakāvi un galveno vaininieku sodīšanu. Tas viss netieši vai tieši atspoguļojas arī lugā.

Princis Henrijs laikā, kad viņa tēvs sagrāba karaļa troni, īste­nībā bija tikai divpadsmit gadu vecs. Par viņa izlaidīgo dzīvi jau­nībā liecina vairāki vēstures avoti.

Falstafs sākotnējā lugas redakcijā, tāpat kā jau minētajā nezi­nāmā autora lugā Henrija V lielās uzvaras, saucas Džons Oldkāsls. Bruņinieks ar šādu vārdu tiešām dzīvojis XV gs. sākumā un bijis cienījams cilvēks. Par blēdi un gļēvuli viņu izdaudzinājuši pāvesta piekritēji, pret kuriem viņš cīnījies. Kā stāsta, šī bruņinieka pēcteči cēluši iebildumus pret šādu viņa attēlojumu un Šekspīrs vēlāk pār­mainījis vārdu. Visi Falstafa līdzgaitnieki ir izdomātas personas.

Vairākām personām autors vārdu devis ar nozīmi, kas akcentē un izteic šīs personas iezīmīgu īpašību. Tā, piemēram, krodziniece misis Kviklija (Quickly — tāda, kas visu dara ātri, veikli), tiesneši Selovs (Shallow — tukšais), Sailenss (Silence — klusētājs) u. tml.

pirmā daļa

I cēliena 1. ainā

10. Henrijs Persijs — angļu dzimtas, Arčibalds, grāfs Daglass — skotu dzimtas piederīgais. Abas dzimtas kopš seniem laikiem naidojušās.

2. ainā

13. …nevis pēc Fēba, šī «maldu bruņinieka smalkā»…

Jādomā, Falstafs te citē šos vārdus no kādas balādes, kurā apdzejo'.s bruņinieks Fēbs, un tikai tā pa jokam viņu pielīdzina saules dievam Fēbam.

13. … jo pār mums, tāpat kā pār jūru, valda cildenā un šķistā kundze Lūna . ..

Mēness tika uzskatīts par «ūdeņu valdnieku», jo viņš valda pār jūras paisumu un bēgumu. Mēness bija arī laupītāju aiz­bildnis, jo tie parasti darbojas naktī.

13. Hibla — pilsēta Sicīlijā, slavena ar savu saldo medu.

13. Bet, kad tu vēršādas vamzī staigāsi aiz restēm, vai tad nebūs saldi?

Cietumniekiem un cietumuzraugiem tolaik bija jāvalkā vēršā­das vamži.

14. Vai arī kā Linkolnšīras dūdas.

Daudzi apkārtklejotāji muzikanti bija dzimuši Linkolnšlrā. Tie klaiņoja pa visu Angliju.

14. Un ko tu teiksi, ja es tevi salīdzināšu ar zaķi? Vai ar skumīgi pūstošo, drūmo Mūras grāvi?

Zaķi viņa bailīguma dēl tai laikā uzskatījuši par «melanho­lisku» dzīvnieku, un Mūras grāvis, kas Londonu ziemeļdaļā šķī­ris no priekšpilsētas un bijis pilns netīra, piesmakuša purva ūdens, atstājis drūmu iespaidu.

15. … gudrība brēc ielās, bet neviens to neuzklausa.

Teiciens no bībeles, no Zālamana Gudrības grāmatas.

15. Gedshils — personas vārds, kas sakrīt arī ar vietas nosaukumu Gedshila. Tāpēc šo teicienu var saprast divējādi — jābūt pie

Gedshila (personas) vai Gedshilā (vietā). Tā atradās ceļā no Kentas uz Londonu, un tur bieži notikušas laupīšanas.

15. Labrīt, Ned!

Neds — vārda «Eduards» pamazināmā forma.

16. Ročestra — pilsētiņa, kura Šekspīra laikā bija ap divi tūkstoši iedzīvotāj u. Caur šo pilsētiņu gāja ceļš no Duvras ostas uz Londonu.

3. ainā

24. … Bolingbruku stādljātl

Līdz uzkāpšanai troni Henrijs IV saucās par lordu Boling­bruku.

II cēlienu 1. ainā

32. Lieku savu galvu ķīlā, ka viņi sastaps svētā Nikolaja kalpus.

Svēto Nikolaju uzskatīja par klaidoņu, zagļu un laupītāju aizgādni.

32. Mūsu vidū ir tādi trojieši…

Par trojiešiem mēdza saukt brašus karavīrus un varoņus, bet šeit it kā pa jokam tā dēvē laupītājus.

2. ainā

34. Ej pakaries savās troņmantnieka bikšu lencēs!

Tas ir norādījums uz tā saukto Bikšu lenču ordeni, kāds, pēc Falstafa domām, droši vien piešķirts jau arī princim Henrijam.

3. ainā

37. Vēstuli lasīdams, ienāk Hotspers.

Hotspers lasa no sava sabiedrotā — grāfa Denbara Mārča sa­ņemto vēstuli.

4. ainā

42. Es neesot vis tāds tukšs lielībnieks kā Falstafs, bet īsts korin­tietis . ..

Senajā Grieķijā Korintas iedzīvotāji bijuši plaši pazīstami kā izlaidīgi, pagrimuši ļaudis. Tāpēc dzērājus un slaistus saukuši par korintiešiem.

42. Vienu muskatu uz krita «Pusmēnesim»!

Tolaik viesnīcās un dzertuvēs istabas vai zāles dēvēja pēc raksturīgiem sienu ornamentiem vai citām pazīmēm. Mazliet tālāk minēts arī «Granātābols».

43. Tas cukurgrauds . ..

Tolaik bijis paradums vīnu saldināt ar cukuru, tāpēc kroga puiši nēsājuši sev līdzi cukura paciņas.

44. Vai tu gribētu apzagt to ar ādas jaku …

Tipisks tā laika turiga pilsoņa apģērbs. Henrijs te runā par krodziņa saimnieku.

44. Berberijā, draugs, tas gan tik ātri nenotiek.

Berberija — apgabals Āfrikas ziemeļos. Princis Henrijs te runā bez kādas jēgas, vienīgi lai apteksni ilgāk aizkavētu.

45. Karstpiesis — angļu oriģinālā Hotspur.

45. «Rivo!» — Sī vārda cilme nav skaidra, lai gan tolaik Londo­nas dzertuvēs tas bieži lietots.

46. Palaidni, vīnā taču ir kaļķis!

Krodzinieki tolaik bija paraduši sliktam vīnam piemaisīt kaļķi, lai nebūtu pārāk izjūtams skābums.

46. … tad varētu vai nu psalmus dziedāt, vai ko tamlīdzīgu.

Tolaik daudzi audēji bija puritāņi un mēdza dziedāt psalmus.

52. Tavā rīcībā bija uguns un zobens .. .

Te princis norāda uz ugunssarkano dzērāja Bardolfa degunu.

53. … kas sapēra Amaimonu …

Amaimons — velns, ko it kā uzvarējis Glendovers.

53. … un vēl kāds tūkstotis zilcepuru.

Par zilcepurēm toreiz saukājuši skotus.

54. Un es to darīšu tā kā savā laikā ķēniņš Kambizs.

Seit un turpmāk satīriskās piezīmes mērķētas uz aktiera Pres- tona 1570. gadā sarakstīto traģēdiju Kambizs (A lamenlable tragedy mixed tull oi pleasant mirth containing the lile of Cambyses, King ol Persia.) Falstafa divi turpmākie citāti dzejā ņemti tieši no šīs traģēdijas.