VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS - HENRIJS IV

Princis Hemfrijs.

Lai dievs jums spēku dod!

Klerenss.

Mans karali, mans tēvs!

Vestmorlends.

Mans dārgais valdniek, acis atveriet!

Vorviks.

Nav jāuztraucas, prinči, karalim Nereti tādas lēkmes atgadās. Drīz atžirgs. Logus plašāk atveriet!

Klerenss.

Nē, ilgi mokas šīs viņš necietīs, Jo viņa gars ir darbā pārpūlēts Un čaulā, kas to ieslēdz, plīsumi, Pa kuriem dzīvība var izlidot.

Princis Hemlrijs.

Man iedveš bailes ļaužu valodas Par neredzētām dabas ērmībām. Laiks sagrozīts, šķiet, gads ir pārlēcis Pār mēnešiem, tos guļam atradis.

Klerenss.

Trīs reizes paisums bij bez bēguma, Un sirmgalvji, šī dzīvā hronika, Nu apgalvo, ka noticis tāpat, Pirms saslimis un miris Eduards.

Vorviks.

Sāk atžilbt karalis. Jel klusāk, prinči!

Princis Hemlrijs.

Sī trieka būs, bez šaubām, viņa gals.

Karalis Henrijs.

Es lūdzu, prinči, mani pārnesiet Uz citu istabu, bet lēnām, lūdzu.

Visi aiziet.

Karalis noguldīts gultā. Klerenss, princis Hemlrijs, Vorviks un citi.

Karalis Henrijs.

Te, draugi, trokšņus dzirdēt negribu. Lai maiga roka izvil mūziku, Kas manu vārgo garu spirdzina.

Vorviks.

Lai blakus telpā muzikanti nāk!

Karalis Henrijs.

Uz mana spilvena lai kronis stāv.

Klerenss.

Tam acis iedubušas. Kā viņš pārvērties!

Vorviks.

Vēl klusāk, klusāk!

Ienāk princis Henrijs.

Princis Henrijs.

Kur ir hercogs Klerenss?

Klerenss.

Tepat, mans brāli, smagu bēdu mākts.

Princis Henrijs.

Kā? Ārā nelīst, toties iekšā līst? Kā klājas karalim?

Princis Hemfrijs.

Viņš smagi slims.

Princis Henrijs.

Vai labās vēstis viņam zināmas? Tad pastāstiet!

Princis Hemlrijs.

Viņš stipri pārvērtās, To izdzirdēdams.

Princis Henrijs.

Ja viņš saslimis Aiz prieka, izveseļosies bez ārsta.

Vorviks.

Bez trokšņa, lordi! Princi, klusāk jel! Patlaban jūsu tēvs ir iemidzis.

Klerenss.

Tad iesim kādā citā istabā.

Vorviks.

Vai jūs mums, princi, līdzi nenāksiet?

Princis Henrijs.

Nē, pasēdēšu viņa tuvumā.

Visi aiziet, princis Henrijs paliek viens.

Kādēļ uz spilvena ir nolikts kronis,

Sis nemierīgais, rūpju pilnais draugs?

Ak, spožais nemiers! Zelta rūpesti,

Kas bieži miega vārtus vaļā tur!

Ar tevi blakām viņš nu aizmidzis.

Bet nav šis miegs tik veselīgs kā tam,

Kas, rupju naktscepuri uzmaucis,

Guļ krākdams cauru nakti. Augstība!

Tu, galvu spiežot, līdzīgs greznām bruņām,

Kas saules svelmē nevis aizsarga,

Bet karsē. Pielipusi pūciņa

Pie elpas vārtiem, taču nekustas.

Ja elpotu, tad vieglā pūciņa

Gan sakustētos. Valdniek! Mīļais tēvs!

Šis miegs ir tiešām dziļš. Tas Anglijā

Ir zelta kroni daudziem karaļiem

Jau agrāk atņēmis. Tev tiesības

No manis gaidīt bēdu asaras,

Ko daba, mīlestība, bērna prāts

Tev bagātīgi maksās, dārgais tēvs.

Bet man kā tuvākajam tiesības

No tavas cilts un kārtas iemantot

Šo karaļvaras zīmi. Te tas ir!

Uzliek galvā kroni.

Dievs, sargi to! Kaut visa pasaule Vāks kopā spēkus dūrē varenā, Šo godu mantoto man neatņems. Kā es to dabūju, tā dabūs dēls.

Aiziet.

Karalis Henrijs.

Lord Vorvik! Gloster! Klerens!

Vorviks, princis Hemlrijs, Klerenss un citi nāk atpakaļ.

Klerenss.

Jūs saucāt mūs?

Vorviks.

Jums labāk, augstība? Ko vēlaties?

Karalis Henrijs.

Kādēļ jūs mani vienu atstājāt?

Klerenss.

Te palika mans brālis, augstība. Viņš apsolījās pasēdēt pie jums.

Karalis Henrijs.

Kur ir viņš, Velsas princis? Gribu redzēt. Te viņa nav.

Vorviks.

Šīs durvis vaļā. Viņš ir aizgājis.

Princis Hemfrijs.

Caur mūsu istabu viņš negāja.

Karalis Henrijs.

Kur kronis? Kas no spilvena to ņēmis?

Vorviks.

Kad gājām ārā, tas še palika.

Karalis Henrijs.

To ņēmis princis. Viņu pasauciet! Viņš laikam pārsteidzīgi domājis, Ka guļu beigts.

Lord Vorvik, sabariet un vediet šurpu!

Vorviks iziet.

Šis solis palīdz manai slimībai Gūt virsroku. Tad tādi esat, dēli! Cik ātri ļaužu uzticība irst, Kad zelts tai acu priekšā! Lūk, kādēļ tēvi aplam gādīgie

Ar domām naktīs prātu nopūlē, Ar darbiem kaulus lauž; Lūk, kādēļ viņi vienmēr centušies Krāt zeltu, kas ar laiku citiem tiks; Lūk, kādēļ viņi dēlus izskolo Gan zinātnes, gan kara mākslas jomās. Kā bites, kad no katra zieda ņemts Pa lāsītei,

Ar spārniem — vasks, ar muti — medus salds, Uz stropu steidzam. Un par pūliņiem Kā tranus nokož mūs. Tāds rūgtums vēl Būs nāves stundā tēvam jāizbauda.

Atgriežas Vorviks.

Kur viņš, kas nevarēja sagaidīt, Kad nesīs nāvi slimība, tā sabiedrotais?

Vorviks.

Es princi blakus telpā atradu. Pār vaigiem viņam plūda asaras. Tik dziļās sērās šķiet viņš ieslīdzis, Ka vienmēr asins alkstošs varmāka, To redzot, savu dunci mazgātu Ar asarām. Jau princis nāk pie jums.

Karalis Henrijs.

Bet kādēļ manu kroni ņēmis viņš?

Ienāk princis Henrijs.

Ā, te viņš ir! Vēl tuvāk panāc, Harij! Es lūdzu iziet, vienus atstāt mūs.

Vorviks un pārējie iziet.

Princis Henrijs.

Vairs necerēju, ka jūs dzirdēšu.

Karalis Henrijs.

Šo domu vēlēšanās dzemdēja. Es pārāk vilcinos, tev apnīkstu.

Vai manās goda drānās tērpties tīko,

Pirms stunda sit? Ak muļķa jaunība!

Māks tevi dižums, ko tu kāro sniegt.

Mazliet vēl pacieties. Mans cieņas mākonis

Tik viegla vēja nests, ka tam jo drīz

Lemts zemē nokrist. Mana diena tumst.

Tu nozadzis man to, kas būtu tavs

Drīz vien bez grēka. Tagad pierādīts

Ir tas, ko lika nojaust paredzējums.

Tas liecina, ka mani nemīli

Un vēlies, lai es mirstot zinu to.

Slēpj tavas domas tūkstoš asmeņu,

Kas uztrīti uz tavas cietās sirds,

Lai stundu manas dzīves nokautu.

Ko? Negribi pat stundu pagaidīt?

Tad steigšus ej un izroc kapu man,

Par prieku ausīm zvanus dimdini,

Ka kronēts tiec un nevis miris es.

Lai asaras, kas man uz šķirsta līs,

Kā balzams tavu galvu iesvaida.

Ar pīšļiem kopā drīzāk mani jauc,

Dod tārpiem to, kas tevi radījis.

Lauz manus likumus, dzen kalpus prom,

Jo īstais brīdis apsmiet kārtību!

Klau, kronēts Henrijs Piektais! Uzpūtība, zel!

Nost karaļcieņu! Padomnieki, prom!

Uz galmu var no malu malām nu

Skriet visvisādi stulbi pērtiķi!

Šurp, kaimiņi, nu visus salašņas!

Vai ir jums kāds, kas klaiņo, lamājas,

Dzer augas naktis, laupa, slepkavo,

Par tēviem labāk vecos grēkus prot?

Tad priecājieties, tas vairs neriebs jums,

Jo Anglija par grēkiem apzeltīs,

Sniegs godu, amatu un varu tam.

Pats Henrijs Piektais noņems uzpurni,

Lai apvaldītās negantības suns

Cērt zobus nevainīgos upuros.

Ak, pilsoņkaros sasirgusi valsts!

Cik grūti bija dumpja garu valdīt!

Kas būs, kad dumpja gars pats valdīt sāks?

Tu atkal mežonībā iegrimsi,

Un vilki mājos te kā senlaikos!

Princis Henrijs.

Ai valdniek, piedodiet! Ja asaru —

So miklo šķēršļu vārdiem — nebūtu,

Es pārmetumus neļautu jums teikt

Tik sāpīgus un neklausītos pats

Līdz galam. Lūk, te jūsu kronis būs!