VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS - HENRIJS IV

Aiziet.

Selovs. Jautrāk, mister Bardolf! Un tu, manu mazo ka- ravīr, tāpat!

Sailenss

dzied.

Vēl jautrāk, vēl jautrāk, jo sievas nav klāt, Vai īsa, vai gara, tā māk tikai rāt.

Kur satiekas vīri, tur līksms top prāts.

Lai gavēnī mutuļo prieks! Vēl jautrāk, vēl jautrāk, mans draugs!

Falstafs. Kas to būtu domājis, ka misters Sailenss tik sparīgs!

Sailenss. Kas? Es? Man savā mūžā šad tad jau gadī­jies palīksmoties.

Atgriežas Devijs. Devijs. Te jums būs šķīvis ar āboliem.

Noliek šķīvi Bardoltam priekšā.

Šelovs. Devij!

Devijs. Ko pavēlēsiet? Tūliņ būšu jūsu rīcībā. Glāzi vīna, ser?

Sailenss

dzied.

Sis vīna kauss, kas dzirkst un zvīl, Tiks dzerts par to, kas mani mīl. Visilgāk dzīvo jautrie!

Falstafs. Labi teikts, mister Sailens!

Sailenss. Tāpēc būsim jautri. Nakts jaukumi vēl tikai nāks.

Falstafs. Lai jums veselība un ilgs mūžs, mister Sailens! Sailenss

dzied.

Lai pieliets tiek līdz maļam kauss! Pat vīna ezers kļūtu sauss!

Selovs. Uz tavu veselību, cēlo Bardolf! Ja tev kaut kā trūkst un tu neprasi, pats esi vainīgs.

Pāžatn.

Uz tavu veselību, mans mazais pintiķi, tik tiešām uz tavu veselību! Uzdzeru misteram Bardolfam un visiem Londonas kavalieriem.

Devijs. Ceru pirms miršanas vēl redzēt Londonu.

Bardolfs. Kā es gribētu tevi tur satikt, Devij . . .

Selovs. Jupis parāvis, jūs dienā iztemptu gandrīz pus­mucu! Vai tā nebūtu, mister Bardolf?

Bardolfs. Jā, ser, ar stopiem.

Selovs. Ak tu piķis, vareni teikts! Šis palaidnis ies tev līdzi kā piesiets, kad es tev saku. Viņš neatstāsies no tevis ne soli, īsts velna pulveris.

Bardolls. Es arī neatstāšos no viņa, ser.

Selovs. Tu nudien runā kā pats karalis. Jūtieties kā mā­jās, līksmojieties!

Pie durvīm klauvē.

Paskaties, kas atnācis! Ei, kas tur klauvē?

Devijs iziet.

Falstafs

Saiiensam, kas tikko izdzēris itausu.

Tā, nu gan jūs sagādājāt man prieku. Sailenss

dzied.

Sagādājiet man to prieku •— Ieceliet par bruņinieku! Samingo!

Vai tā nav? Falstals. Ir gan.

Sailenss. Vai tiešām tā ir? Redziet nu, arī vecs ir ko vērts.

Atgriežas Devijs.

Bardolls.

Ak, prieka diena!

Tā dārgāka par bruņinieka vārdu.

Pistoli.

Nu? Laba bija vēsts?

Falstals. Nesiet misteru Sailensu uz gultu! Mister Šelov, lord Šelov, izvēlies, kas tu gribi būt! Esmu Fortūnas vietvaldis. Uzauj zābakus, mēs jāsim visu nakti. Ak mans dārgais Pistol! Ejam, Bardolf!

Bardolls aiziet.

Panāc, Pistol, pastāsti man vēl kaut ko un padomā, ko tu labu gribētu sev. Apaujiet kājas, apaujiet kā­jas, mister Šelov! Es zinu, ka jaunais karalis ir no­ilgojies pēc manis. Ņemsim ciet zirgus, lai tie pieder kam piederēdami. Anglijas likumi ir manā ziņā. Lai­mīgi tie, kas bijuši mani draugi, bet lords virstiesne­sis lai piesargās!

Pistols.

Lai ērgļi viņam aknas izknābā! «Kur līdzšinējā dzīve?» jautā tie. Luk, te. Lai dzīvo mirkļi laimīgie!

Aiziet.

Uznāk tiesas sulaiņi, vilkdami līdzi krodzinieci Kvikliju un Doli/u Teršitu.

Krodziniece. Ak tu sasodītais blēdi! Dievs mans lieci­nieks, es labprāt mirtu, ja vien varētu redzēt tevi pakārtu. Tu esi izmežģījis man plecu!

Pirmais sulainis. Kārtībnieki nodeva viņu man, un ar pātagu viņu nosloksnēs pamatīgi, par to es parūpē­šos. Viņas dēļ nesen tika nogalināts viens vai divi cilvēki.

Dolija. Melo, rīkļurāvēj, melo! Laid vaļā, es tev kaut ko pateikšu, pretīgais mūli! Ja bērns, ko es nēsāju r būs pagalam, tad labāk tu būtu sitis savu māti, ne­jaukais bālģīmi!

Krodziniece. Ak dievs, kaut nāktu sers Džons! Viņš dažam labam nolaistu asinis. Lai dievs dod, kaut viņas klēpja auglis būtu pagalam!

Pirmais sulainis. Ja tas notiks, tev atkal būs ducis spil­venu; tagad tev ir tikai vienpadsmit. Nu, tagad jums abām jānāk man līdzi. Cilvēks, ko jus kopā ar Pistoļu sitāt, ir miris.

Dolija. Es tev ko teikšu, kārnais ērms! Tevi pašu par to krietni nopērs, tu zilā mēslu muša, tu smirdošais, pasprāgušais pērēj! Ja tevi nenopērs, es vairs ne­valkāšu īsas kleitas.

Pirmais sulainis. Nāc nu, nāc, ceļojošais bruņiniek brun­čos, nāc!

Krodziniece. Vai dieviņ, kā vara nomāc spēku! Bet gan jau pēc vaidiem nāks smaidi.

Dolija. Iesim, bezgodi tāds, iesim! Ved mani pie ties­neša.

Krodziniece. Ei, nāc, pamērējušais asinssuns!

Dolija. Ak tu staigājošā nāve!

Krodziniece. Ak tu skelets tāds!

Dolija. Iesim, kaulukambari, iesim, nekrietneli!

Pirmais sulainis. Lai notiek!

Aiziet.

Uznāk trīs kalpi, kaisīdami meldrus.

Pirmais kalps. Vairāk meldru, vairāk meldru!

Otrais kalps. Taures jau divas reizes pūtušas.

Pirmais kalps. Agrāk par diviem viņi no kronēšanas at­pakaļ nebūs. Žiglāk! Žiglāk!

Kalpi aiziet.

Uznāk Falstals, Šelovs, Pistols, Bardolls un pāžs.

Falstafs. Stājieties man līdzās, mister Robert Selov! Es gādāšu, lai karalis jūs žēlīgi ievēro. Es pametīšu ar aci, kad viņš brauks garām, jūs redzēsiet, kādu seju viņš man rādīs.

Pistols. Lai dievs stiprina tavas plaušas, krietnais bru­ņiniek!

Falstais. Nāc šurp, Pistol, stājies man aiz muguras! Zēl, ka neiznāca laika pagādāt mums jaunas livrejas. Labprāt būtu izlicis tās tūkstoš mārciņas, ko aizņē­mos no jums. Bet tas ari nekas. Šīs vienkāršās drā­nas ir vēl labākas, — tās rāda, kā esmu steidzies, lai redzētu karali.

Selovs. Tā ir.

Falstafs. Tās rāda, cik sirsnīgi esmu viņam pieķēries . . .

Šelovs. Tā ir.

Falstafs. Cik padevīgs esmu.

Šelovs. Tā ir, tā ir, tā ir.

Falstafs. Tūliņ redzams, ka esmu jājis dienu un nakti un pavisam aizmirsis… ka man pat nav ienācis prātā … pietrūcis pacietības pārģērbties .. .

Selovs. Vairāk nekā skaidrs.

Falstafs. Tā es te stāvu, ceļā noputējis, svīzdams aiz vēlēšanās redzēt viņu, ne par ko citu nedomādams, aizmirsis visas savas darīšanas, it kā man nebūtu citu rūpju kā tikai ieraudzīt viņu.

Pistols. Tas ir semper idem, jo obsque hoc nihil est. Tā ir visās lietās.

Selovs. Tā tiešām ir.

Pistols.

Es, bruņiniek, tev aknas ieliesmošu, Lai dusmās deg, Jo Dolija, šī tava Helēna, Sēž smirdošā un tumšā cietumā. Tur viņu

Ir iesviedusi roka netīra. No melnas alas, atriebība, nāc, Alekto niknās čūskas apvīta, Jo Dolija tur sēž. Es nemelšu.

Falstafs.

Es atbrīvošu to!

Tālumā saucieni un tauru skaņas.

Pistols.

Tur jūra krāc un tauru pērkons rīb.

Uznāk karalis ar pavadoņiem, kuru vidū arī virstiesnesis.

Falstafs.

Dievs, sargi Helu, manu karali!

Pistols.

Lai debess saudzē dižu atvasi!

Falstafs.

Dievs, sargi manu luteklīti!

Karalis.

Lord virstiesnesi, ko šis nelga grib?

Virstiesnesis.

Vai jums ir prāts? Ar ko jūs runājat?

Falstafs.

Mans karali! Mans Jupiter! Mans stars! Karalis.

Tu svešs man, vecais. Lūdzies piedošanu! Cik slikti ākstam piestāv balti mati! Man sapņos tāds ir daudzreiz rādījies. No vīna uzburbis, vecs, rupjš un stulbs, Nu nomodā šis sapnis pretīgs kļūst. Kop mazāk miesu, vairāk dvēseli, Pie malas rijību, jo veras kaps Tev trīstik platāks nekā pārējiem. Ar seklu joku neatbildi man. Es neesmu vairs tas, kas biju reiz. Dievs zina, pasaule drīz ieraudzīs, Ka es no pagājības atsakos, Tāpat no tiem, ar ko es biedrojies. Ja padzirdi, ka esmu agrākais, Pie manīs nāc un tā kā senlaikos Par manu dzīru vadītāju kļūsti. Līdz tam, ar nāvi draudot, aizliedzu, Tāpat kā citiem saviem pavedējiem, Par desmit jūdzēm tuvāk pienākt man. Par jūsu iztiku es gādāšu, Lai trūkums neskubinātu uz ļaunu. Ja dzirdēšu, ka esat labojies, Tad atkarā no jūsu spējām piešķiršu Jums amatu.