VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS - HENRIJS IV

Un viņš, kas debess kroni mūžam nes,

Lai ilgi sarga jūsējo! Ja tas

Par jūsu godu, slavu dārgāks man,

Lai vienmēr es uz ceļiem palieku,

Tā pierādīdams savu goddevību,

Ko iedveš pienākums un mīlestība.

Dievs liecinieks, kā tad, kad ienācu

Un jūsu elpu nesaklausīju,

Sirds sāpēs sažņaudzās! Ja izliekos,

Lai mirstu nāvē apkaunojošā

Un neredz neticīgā pasaule,

Cik cēli bija mani nodomi!

Kad ienācu un miris šķitāt jūs,

Pats no šīs domas pamiris gandrīz,

Kā dzīvai būtnei kronim sacīju

Tad pārmetoši: «Tevī slēptās rūpes

Ir manam tēvam spēkus sūkušas.

Tu — tīrākais, bet nekrietnākais zelts.

Cits, mazāk tīrs, ir dārgāks dzīvībai,

Jo palīdz tev kā zāles dzeramas.

Bet tu, visslavenākais, cēlākais,

Dzen postā valkātāju savu.» Valdniek mans,

Pēc tam es kroni galvā uzliku

Kā naidnieku, kas tēvu nokāvis

Man acu priekšā un kam atmaksāt

Liek troņa mantotāja pienākums.

Bet, ja tas būtu priekā licis kaist

Vai domām lepnā augstprātībā degt,

Ja, dumpīguma gara skubināts,

Vismazākajā mērā tiecies būtu

Pēc kroņa, kas spēj lielu varu dot, — Lai neliek dievs man galvā to nekad Un pārvērš mani sīkā vasalī, Kas bijīgs viņa priekšā ceļos krīt!

Karalis Henrijs. Ai dēls,

Pats dievs tev vēlējis to projām nest, Lai tēva mīlestība lielāka Pēc šādas gudras taisnošanās kļūst! Nāc tuvāk, dēls, pie gultas atsēdies Un uzklausi vēl manu padomu, Kā jaušu, laikam pēdējo. Dievs zin, Pa kādiem apkārtceļiem ieguvu Šo kroni; gluži labi atceros, Cik uztraukuma tas man prasīja. Tu kroni saņemsi daudz mierīgāk, Kā savu likumīgu mantojumu, Jo viss, ar ko tas gūstot aptraipīts, Grims līdzi kapā. Kronis šķita man Kā varmācīgas rokas sagrābts gods. Vēl bija dzīvi tie, kas pārmeta, Ka kroni dabūt palīdzējuši. Tas nesa jukas, asinsizliešanu Un cirta brūces mieram trauslajam. Šīm briesmām pretī stājos apdraudēts. Mans valdīšanas laiks viss bijis tāds. Ar manu nāvi mainās apstākļi: Viss, ko ar varu kādreiz esmu guvis, Nāks tavās rokās gluži citādi. Tu mantojuma vītni nēsāsi. Kaut gan par mani drošāk stāvi tu, Rūgst vecais nemiers, draudot vēl arvien. Tie mani draugi, kas nu tavi kļūs, Bez zobiem tagad ir un dzeloņiem. Kāpt augšup viņi palīdzēja man, Un tādēļ vajadzēja baidīties, Ka nenogāž. Lai briesmas novērstu, Es dažus nomiedzu un pārējos Uz svēto zemi gatavojos vest, —

iLai miers un bezdarbība neļautu Tiem dziļāk manā varā ielūkoties. Lūk, tādēļ, Harij, visiem karstgalvjiem Liec karot svešās zemēs. Palīdzēs Tas aizmirst pašu ķildas vecvecās. Vēl daudz ko sacītu, bet elpas man Sāk aptrūkt, es vairs runāt nespēju. Dievs, piedod, kā pie kroņa tiku es! Tev, dēls, lai mieru tas un laimi nes!

Princis Henrijs. Jūs ieguvāt,

Jūs glabājāt un tālāk man to dodat. Kā svētumu to solu nest un godāt, Un savas tiesības, cik vien tik spēšu, Pret visu pasauli es aizstāvēšu.

Karalis Henrijs.

Skat, skat, kur ierodas Džons Lenkasters!

Ienāk' princis Džons Lenkasters.

Princis Džons.

Jums vēlu veselību, mieru, laimi!

Karalis Henrijs.

Džon, dēls, tu laimi man un mieru nes, Bet veselība vingriem spārniem bēg No nokaltušā stumbra. Redzi nu, Šīs zemes gaitas man ir beigušās. Kur ir lords Vorviks?

Princis Henrijs.

Kur tu esi, Vorvik? Ienāk Vorviks un citi.

Karalis Henrijs.

Vai nav kāds īpašs vārds tai istabai, Kur pirmo reizi tiku paģībis?

Vorviks.

Par Jeruzalemi to sauc, milord.

Karalis Henrijs.

Lai slavēts dievs! Lai beidzas tur mans mūžs!

Pirms daudziem gadiem pareģoja man,

Ka Jeruzalemē es dzīvi beigšot.

Es domāju, ka tā būs svētā zeme …

Šai istabā tad mani ienesiet.

Grib Henrijs tur pie saviem senčiem iet.

Visi aiziet.

Ienāk Selovs, Falstafs, Bardolls un pāžs.

Selovs. Zvēru pie pravieša bārdas, šonakt es jūs nelai­dīšu prom, ser! Ei, Devij, paklau!

Falstafs. Lūdzu mani atvainot, mister Robert Selov!

Selovs. Es jūs neatvainošu, jūs netiksiet atvainots; es nepieņemu atvainošanos; nekāda atvainošanās jums nelīdzēs; jūs netiksiet atvainots. Kur tu esi palicis, Devij?

Ienāk Devijs.

Devijs. Te, ser.

Selovs. Devij, Devij, Devij, Devij … Pagaidi, Devij, pa­gaidi, Devij, pagaidi. .. Ak tā, paaicini šurp pavāru Viljamu. Ser Džon, jūs netiksiet atvainots.

Devijs. Jā, ser, bet jūsu rīkojums nav izpildāms. Un kas vēl, ser: vai lielajā laukā sēsim kviešus?

Selovs. Jā, Devij, sarkanos kviešus. Bet pasauc pavāru Viljamu. Vai mums nav jauni baloži?

Devijs. Ir, ser. Bet te ir kalēja rēķins par zirgu apkal- šanu un par arkliem.

Selovs. Parbaudi rēķinu un samaksā. Ser Džon, jūs ne­tiksiet atvainots.

Devijs. Un tad vēl, ser, spainim jāpieliek jauna ķēde. Un vai jūs domājat atvilkt Viljamam no algas par maisu, ko viņdien viņš nozaudēja Hinklijas tirgū?

Selovs. Par to viņam ir jāatvelk. Dažus baložus, Devij, pāris cālēnu, auna cisku un vēl šādus tādus gardus kumosiņus. Pasaki to Viljamam.

Devijs. Vai karakungs paliks še visu nakti, ser?

Selovs. Jā, Devij. Es viņu krietni pamielošu. Draugs galmā ir vairāk vērts nekā penijs makā. Pamielo kār­tīgi viņa vīrus, Devij, jo tie ir slīpēti blēži un vēlāk var atķosties.

Devijs. Viņi nav mazāk sakosti, ser, jo tiem ir šausmīgi netīra veļa.

Selovs. Labi izdomāts, Devij. Bet tagad — pie darba!

Devijs. Lūdzu, ser, atbalstiet Viljamu Vaizoru no Vin- kotas pret Klementu Pērksu no kalna.

Selovs. Par Vaizoru ir daudz sūdzību. Cik es zinu, tas Vaizors ir īsts blēdis.

Devijs. Gluži manas domas, jūsu cienība, viņš ir blē­dis, ser. Bet, dieva dēļ, arī blēdis mazlietiņ jāatbalsta, ja draugs par viņu lūdz. Godīgs cilvēks, ser, var pats aizstāvēt sevi, turpretī blēdis nevar. Astoņus gadus esmu godīgi jums kalpojis, un, ja tad vēl es nevaru reizi vai divas reizes pusgadā aizstāvēt blēdi pret godīgu cilvēku, tas nozīmē, ka jūs man gaužām maz uzticaties. Sis blēdis man ir godīgs draugs, ser, tāpēc es ļoti lūdzu jūsu gaišību izpalīdzēt viņam.

Selovs. Labi. Viņam nenotiks nekas ļauns. Tagad ej un pielūko, Devij!

Devijs aiziet.

Kur jus esat, ser Džon? Nāciet, nāciet, nāciet! Vel­ciet nost zābakus! Sniedziet man roku, mister Bar­dolf!

Bardolls. Prieks redzēt jūsu gaišību!

Selovs. No sirds pateicos, mīļo mister Bardolf,

pāžam

un sveicināts, milzeni. Nāciet, ser Džon!

Falstafs. Tūliņ iešu, mister Robert Šelov.

Selovs aiziet.

Bardolf, pieskati mūsu zirgus!

Bardolls un pāžs aiziet.

Ja mani sazāģētu gabalos, iznāktu četri duči tādu bārdainu mūku spieķu kā misters Šelovs. Tīri vai brīnums par garīgo līdzību starp viņu un viņa ļau­dīm. Tie noskatās no viņa un tad sāk atdarināt pa­dumjus tiesnešus. Savukārt viņš, ar tiem sarunāda­mies, kļuvis par tiesnesim līdzīgu kalpotāju. Pastā­vīgā kopbūtnē viņu prāti tā saradojušies, ka tie dzī­vo saticīgi kā meža zosu bars. Ja man būtu darīšanas ar misteru Selovu, es pielabinātos viņa ļaudīm, lik­dams manīt savu tuvību ar viņu saimnieku. Ja man būtu vajadzīgi viņi, es paglaimotu misteram Šelo- vam, ka neviens neprot izrīkot savus kalpus tik labi kā viņš. Tā ir veca patiesība, ka prātīga izturēšanās vai muļķīga uzvešanās cilvēkam pielip tāpat kā sli­mības, citam no cita, un tādēļ draugi jāizvēlas uz­manīgi. Šis Šelovs dos man ilgākam laikam vielu prinča Henrija smīdināšanai, kamēr mainīsies sešas modes, tas ir, kamēr paiet četri tiesas termiņi vai divi procesi, un viņš smiesies bez intervāliem. O, cik stipri iedarbojas meli ar mazu apzvērējumu vai ar drūmu seju teikts joks uz zēnu, kas vēl nekad nav jutis sāpes plecos! O, gan jūs redzēsiet, ka prin­cis smiesies tik ilgi, kamēr viņa seja saverkšķīsies kā slapjš mētelis!