VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS - HENRIJS IV

Tie bēg, un mēs vairs nevajājam tos.

Princis Džons.

Ir Kolvilu, ir viņa līdzbiedrus Uz Jorku vediet sodu saņemt. Blant, uzticu jums viņu apsargāt.

Blants ar sargiem aizved Kolvilu.

Bet tagad, lordi, cejš uz galmu ved.

Es dzirdēju, ka karalis ir slims.

Pa priekšu mums lai steidzas vēsts par uzvaru.

Jūs, brālēn, viņu iepriecināsiet,

Bet mēs jums rāmā garā sekosim.

Falstafs.

Milord, es lūdzu, atļaujiet man iet Caur Glosteršīru un, kad ceļš būs veikts, Par mani galmā labu vārdu teikt.

Princis Džons.

Ardievu, Falstaf, stāvoklis man liek Teikt vairāk, nekā esat pelnījis.

Visi aiziet, paliek tikai Falstafs.

Falstafs. Kaut tikai tev pietiktu apķērības. Tā derētu labāk nekā tavs hercoga tituls. Goda vārds, šis lēnī­gais puišelis mani nemīl. Neviens nespēj viņu sasmī­dināt, un nav arī nekāds brīnums — viņš taču ne­dzer vīnu. No šiem atturīgajiem puikām nekad ne­kas prātīgs neiznāk. Ūdeņainie dzērieni un kāre pēc zivju ēdieniem pārlieku atdzesē viņu asinis, tā ka viņu vīrestībai piemetas sieviešu bālumkaite, un, kad viņi precas, laiž pasaulē tikai meitenes. Lielāko­ties viņi ir stulbeņi un jēradvēseles. Tāds būtu arī dažs labs no mums, ja nekarsētu sevi ar vīnu. Labs heress iedarbojas divējādi: vispirms tas sakāpj man smadzenēs un izkliedē tur sakrājušos muļķības, grūt­sirdības un rupjības tvaikus, padara prātu apķērīgu, asu, izdomas bagātu, uzbur tajā vieglus, ugunīgus un tīkamus tēlus. Nonākuši līdz mēlei, kas dzemdē valodu, tie rada lieliskas asprātības. Vīnam ir vēl otra slavējama īpašība: tas silda asinis. Ja asinis bi­jušas aukstas un nekustīgas, aknas kļūst bālas, gan­drīz baltas, un tā ir mazdūšības un gļēvuma pazīme. Turpretī vīns asinis sasilda un dzen tās no iekšējiem orgāniem līdz visattālākajiem locekļiem. Tas liek kvēlot sejai, kas gluži kā signāluguns aicina pie iero­čiem visu mazo karaļvalsti — cilvēka miesu. Un tad visi miesas iemītnieki un mazie gariņi pulcējas ap savu vadoni — sirdi, kas, ar šiem palīgiem kļuvusi liela un stipra, spēj veikt jebkuru varoņdarbu. Un šo drošsirdību dod heress. Tātad kara māksla bez vīna nav nekas, jo vīns skubina ieročus darboties; un zināšanas nav nekas vairāk kā zelta kaudze, ko ap­sarga velns, kamēr vīns to palaiž vaļā un liek lietā. Lūk, tādēļ princis Harijs ir tik drošsirdīgs, ka no tēva mantotās aukstās asinis viņš kā liesu, neauglīgu un kailu zemi ir mēslojis, aplaistījis un aris, uzcītīgi dzerdams labu, auglīgu vīnu. Tāpēc viņš ir karstasi­nīgs un drošsirdīgs. Ja man būtu kaut vai tūkstoš dēlu, kā pirmo dzīves gudrību es viņiem mācītu — atteikties no viegliem dzērieniem un pievērsties vīnam.

Ienāk Bardolls. Nu, kas ir, Bardolf?

Bardolfs. Karaspēks ir atlaists, un visi izklīduši.

Falstafs. Lai! Es iešu caur Glosteršīru un tur apciemošu misteru Robertu Selovu. Esmu jau viņu murdzījis pirkstos, un drīz ar asinīm apķepušo īkšķi aizzīmo­gošu vēstules. Iesim!

Aiziet.

Ienāk karalis Henrijs, hercogs Klerenss, princis Hemlrijs, grāls Vorv/Jts un citi.

Karalis Henrijs.

Ja dievs Jaus darīt galu nemieriem, Kas mūsu slieksni sārto asinīm, Uz cēliem darbiem dēlus jundīsim Un celsim šķēpu tikai svētītu. Jau gatavs ceļam karaspēks un kuģi, Sev vietniekus mēs esam iecēluši, Un viss ir nokārtots, kā gribējām. Trūkst tikai mazliet miesas spirgtuma, Un nemiernieki vēl nav nākuši Valsts varas priekšā savas galvas liekt.

Vorviks.

Nav šaubu, ka par prieku augstībai Tas notiks drīz.

Karalis Henrijs.

Mans dārgais Hemfrij Gloster, Kur princis, jūsu brālis?

Princis Hemirijs.

Man šķiet, uz Vindzoru viņš medīt devās.

Karalis Henrijs. Kas viņam līdzi?

Princis Hemlrijs.

To es nezinu, milord.

Karalis Henrijs.

Vai viņa brālis Klcrenss nebrauca?

Princis Hemlrijs.

Nē, valdniek, Tomass Klerenss ir tepat.

Klerenss.

Ko vēlas tēvs un valdnieks?

Karalis Henrijs.

Neko, tev tikai labu, Tomas Klerens. Bet kādēļ neaizbrauci brālim līdzi? Viņš tevi mīl, bet tu no viņa vairies. Tu viņam tuvākais no visiem brāļiem, Šo mīlestību saglabā, mans bērns! Daudz labuma tu brāļiem nesīsi, Kad nomiršu un starpnieks kļūsi tu Starp viņa augstību un citiem brāļiem. Tad neizvairies, brāli neatstum Un viņa labvēlību nezaudē, Pret viņa gribu izlikdamies auksts. Viņš labs, ja vērība tam piegriezta, Un līdzjūtībā asaras spēj liet, Kā diena viņa roka devīga. Bet dusmās viņš par kramu pārvēršas, Kļūst untumains kā ziema, stindzina Kā vējš, kas plosās rīta agrumā. Nem vērā viņa garastāvokli, Par kļūdām peļot, esi piesardzīgs. Ja viņš ir drūms, tad labak mierā liec, Lai trako kaislības, līdz beidzot rimst Kā ievainota valzivs sausumā. Tā draugiem kļūsi tu par vairogu, Kā zelta saite brāļus vienosi, Lai netek jūsu dzimtas asins trauks

Pat tad, ja tajā mēlnesības inde. No sūces trauks lai pasargāts pat tad, Ja inde tajā daudzkārt stiprāka Par kurpīti un šaujampulveri.

Klerenss.

Pret viņu būšu mīļš un uzmanīgs.

Karalis Henrijs.

Kādēļ tad neesi ar viņu kopā?

Klerenss.

Pašreiz viņš Londonā, tur pusdienos.

Karalis Henrijs.

Un kādā sabiedrībā? Nezini?

Klerenss.

Ar Poinsu un ar citiem mīluļiem.

Karalis Henrijs.

Vislabāk nezāles aug treknā irdnē. Viņš, manu jauno dienu gaišais tēls, Zūd nezālēs, un tādēļ skumīgi, Pirms mirstu, nākamībā lūkojos. Sirds asiņo, kad iedomājos vien — Jums uzbrukušas dienas nebaltās, Ko satrunušie laiki atnesīs, Kad jau pie senčiem būšu aizgājis, Kad patvaļai vairs nebūs robežu Un tikai neprāts dos tai padomu, Kad zemiskumu nevarēs vairs valdīt, — Tad viņu vēja spārniem kaislības Dzīs drošā postā, briesmās iegrūdis!

Vorviks.

Jūs, augstais valdniek, viņu pārprotat, Jo princis pēta savus līdzbiedrus Kā svešu valodu; lai iemācītos, Dažs nekautrīgāks vārds ir jāapgūst. Jūs zināt, augstība ka tādus prot,

Bet vēlāk izvairās pat mutē ņemt Aiz riebuma. Gan princis vecāks kļūs, Ar laiku savus biedrus pametīs Kā rupjas lamas. Atmiņas par tiem Būs viņam paraugs tad un mēraukla, Kas lidzēs pareizāk par citiem spriest. Tā ļaunums agrākais par labu nāks.

Karalis Henrijs.

Nē, bites maitu nepamet nekad, Ja tajā viņu medus.

Ienāk' Vestmorlends.

Vestmorlends?

Vestmorlends.

Daudz laimes dienu, valdniek, novēlu

Pie visa tā, kas man jums jāizstāsta!

Jums, valdniek, roku skūpsta princis Džons.

Nu Maubrejs, Hastingss, bīskaps Skrūps un citi

Ir likumības varā nodoti.

Nekur nav redzams dumpinieka šķēps,

Un visur zaļo miera olīvzars.

Par visu, kā tas noticis, lūk, še

Ir pastāstīts, to, jūsu augstība,

Kad brīvāks brīdis, varat izlasīt.

Karalis Henrijs.

Tu pavasara putns, Vestmorlend, Kas, ziemas sniegputeņiem beidzoties, Sveic jauno dienu. Atkal ziņas būs.

Ienāk Harkorts.

Harkorts.

Dievs, sargi karali no naidniekiem! Ikviens, kas saceļas pret jums, lai krīt Kā tie, par kuriem gribu pavēstīt. Nortumberlends un Bardolfs uzvarēti: Kaut angļiem talkā skoti gājuši,

Jorkšīras šerifs viņus uzveicis. Par kaujas gaitu ziņas pilnīgas Ir šajā vēstulē, mans karali.

Karalis Henrijs.

Kādēļ no ziņām šīm kļūst slikti man? Kādēļ nav laimei rokas pārpilnas, Bet jaukai vēstij nepatīkams raksts? Kam nav ko ēst, tam ēstgribu tā dod, — Kā parasts nabagiem; kam ir ko ēst, Tam atņem ēstgribu, — kā bagātiem, Kas nespēj pārticību izbaudīt. Par tādām vēstīm būtu jālīksmo, Bet skatiens aizmiglots, un galva reibst. Ai, tuvāk panāciet! Man nelabi…