VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS - HENRIJS IV

Maubrejs.

Ja ne, līdz beidzamajai asins lāsei Mēs cīnīsimies.

Hastingss.

Kaut vai kritīsim, Tvers sabiedrotie mūsu karogu.

Tiem pietrūks veiksmes — viņu draugi nāks, Un tā bez mitas ļaunums vairosies. No paaudzes uz paaudzi tas ies Tik ilgi, kamēr dzivos angļu tauta.

Princis Džons.

Jūs pārāk sekls, Hastings, pārāk sekls, Lai ielūkotos tālā nākotnē.

Vestmorlends.

Es lūdzu pateikt, jūsu gaišība, Kā viņu noteikumus vērtējat.

Princis Džons.

Es visiem piekrītu, tos pieņemu. Pie savas dzimtas goda apzvēru, Ka aplam tēva griba izprasta, Ka viņa vārdā dažs labs galminieks Ir pārāk patvaļīgi rīkojies. Milord, tiks ātri nokārtots it viss, Es dodu vārdu. Ja jūs piekrītat, Uz mājām laidiet savus karavīrus. Mēs arī laidīsim. Un, visiem redzot, Mēs iedzersim, viens otru skaudami, Lai katrs līdzi pārliecību nes, Ka atjaunota draudzība un miers.

Arhibīskaps.

Es prinča vārdu pieņemu kā ķīlu.

Princis Džons.

Es vārdu dodu un to turēšu. Uz jūsu veselību iedzeru.

Hastingss.

So vēsti, kaptein, nesiet kareivjiem! Lai viņiem samaksā, un tad var iet. Es zinu, viņi priecāsies. Nu, ejiet!

Virsnieks aiziet.

Arhibīskaps.

Par jums es dzeru, krietnais Vestmorlend.

Vestmorlends.

Bet es par jums. Un, ja jūs zinātu, Cik pūļu izmaksājis man šis miers, Jūs dzertu labprātāk. Gan skaidrāk vēl Drīz manu mīlestibu redzēsiet.

Arhibīskaps.

Par to nav šaubu.

Vestmorlends.

Priecājos no sirds. Uz jūsu veselību, brālēn Maubrej!

Maubrejs.

Sis jūsu vēlējums nāk pašā laikā: Es pēkšņi jūtos mazliet nelāgi.

Arhibīskaps.

Pirms nelaimes mēdz cilvēks jautrs būt, Ja sirds ir smaga, veiksme gaidāma.

Vestmorlends.

Tad esiet jautrs! Ja jūs skumjas tirdī, Rīts tātad sola prieku ieliet sirdī.

Arhibīskaps.

Jel ticiet man, ka man ap sirdi viegli!

Maubrejs.

Vēl ļaunāk tas, ja ticam pazīmēm.

Tālumā dzirdami kliedzieni.

Princis Džons.

Miers pasludināts. Klausieties, kā gavilē!

Maubrejs.

Vēl jaukāk skanētu pēc uzvaras!

Arhibīskaps.

Labs miers ir savā ziņā uzvara: Tur abas puses godam pakļautas Un nezaudē neviena.

Princis Džons.

Ejiet, lord, Un lieciet atlaist ari mūsējos.

Vestmorlends aiziet.

Bet jūs es lūdzu karapulkiem likt Seit garām nonākt, lai mēs redzētu, Kas pretī stājās mums.

Arhibīskaps.

Lord Hastings, ejietl Pirms izklīšanas pulki lai nāk šurp!

Hastingss aiziet.

Princis Džons.

Es ceru, ka mēs pārnakšņosim kopā.

Atgriežas Vestmorlends.

Nu, kādēļ mūsu pulki nekustas?

Vestmorlends.

Jūs likuši tiem stāvēt — nekustēs, Pirms nebūs atkal jūsu pavēles.

Princis Džons.

Tie zin, kas darāms.

Atgriežas Hastingss.

Hastingss.

Ir mūsu karavīri jau kur kurais — Kā jauni vērši izjūgti tie steidzas Uz visām pusēm vai kā skolnieki Pēc stundām mājup skrien un rotaļās.

Vestmorlends.

Vēsts laba gan. Par atlīdzību es Kā nodevēju apcietinu jūs. Lord arhibīskap un lord Maubrej, jūs tāpat Par nodevību abus apcietinu.

Maubrejs.

Vai taisnīgi un godīgi tā darīt?

Vestmorlends.

Vai tādi esat jūs?

Arhibīskaps.

Kur paliek solījums?

Princis Džons.

Tāds tika dots? Es tikai apsolīju izpildīt, Ko prasījāt, un to es izdarīšu, Kā klājas darīt īstam kristietim. Bet jūs par sacelšanos sagaida Smags sods, uz to jums jābūt gataviem. Bij muļķīgi pret mums ar spēku nākt, Bet pulkus atlaist — tas vēl muļķīgāk. Sist bungas, aizbēgušos šurpu vesti Dievs šodien uzvarējis, nevis mēs. Līdz bluķim viņi jānosarga ir, Tai gultā viņiem lemts ar kaunu mirt.

Aiziet.

Satiekas Falstafs un Kolvils.

Falstafs. Kā jūs sauc, ser? Sakiet, lūdzu, — kādas kār­tas un no kurienes jūs esat?

Kolvils. Esmu bruņinieks, ser, un mani sauc Kolvils no Ielejas.

Falstafs. Nu, labi, Kolvils ir jūsu vārds, bruņinieks ir jūsu kārta, un Ieleja ir jūsu dzīves vieta. Kolvils arī turpmāk paliks jūsu vārds, tikai nodevējs būs jūsu kārta un cietums dzīves vieta. Sī ieleja ir diezgan dziļa, tā ka jūs arī turpmāk būsiet Kolvils no Ielejas.

Kolvils. Vai jūs neesat sers Džons Falstafs?

Falstafs. Lai kāds es būtu, ser, sliktāks par viņu neesmu. Vai jūs padodaties, ser, vai arī man jūsu dēļ vaja­dzēs pasvīst? Ja es svīdīšu, tad manas sviedru lāses taps par jūsu tuvinieku asarām un viņi apraudās jūsu nāvi. Tādēļ atmodiniet sevī bailes, drebiet un izlūdzieties no manis žēlastību.

Kolvils. Manuprāt, jūs esat sers Džons Falstafs, tāpēc es padodos jums.

Falstafs. Te, manā vēderā, ir vesela kaudze mēļu, un tās nedara neko citu kā tikai daudzina manu vārdu. Ja mans vēders būtu kaut cik panesams, es būtu izveicīgākais puisis visā Eiropā. Mans punci, mans punci, mans punci, tu grūd mani postā! Tur jau nāk mūsu virsvadonis.

Uznāk princis Džons Lenkasters, Vestmorlends, Blants un citi.

Princis Džons.

Ir karstums pāri. Nevajāt vairs tos! Laiks vīrus pulcēt kopā, Vestmorlend.

Vestmorlends aiziet.

Nu, Falstaf, kur tu biji pazudis? Kad viss ir beidzies, tad tu atrodies. Reiz vadzis lūzīs, un par jokiem šiem Tu iepazīsi cilpu, tici man.

Falstafs. Man būtu brīnums, ja tas nenotiktu. Tā vien­mēr bijis, ka pārmetumi un paļas ir atalgojums par drošsirdību. Jūs domājat, ka esmu bezdelīga, bulta vai lielgabala lode. Vai tad es, nožēlojams večuks, spēju drāzties ar domas ātrumu? Es skrēju šurp pa galvu pa kaklu, notrencu simt astoņdesmit un vēl da­žus pasta zirgus un te, ceļā noputējis, pašaizliedzīgā varonībā saņēmu gūstā seru Džonu Kolvilu no Iele­jas, traku bruņinieku un drosmīgu pretinieku. Bet tas ir tīrais nieks! Viņš ieraudzīja mani un padevās, tā ka man ir tiesības sacīt, tāpat kā tam līkdegunim no Romas: «Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju.»

Princis Džons. Vairāk paldies par to jāsaka viņa laip­nībai, nevis jūsu izmaņai.

Falstafs. Nezinu, te viņš ir, te es viņu sagūstīju un lūdzu jūsu augstību — pierakstiet to pie citiem šīsdienas varoņdarbiem. Ja ne, kā dievs debesis, es sacerēšu īpašu balādi, bet tās sākumā uzzīmēšu pats sevi un Kolvilu, kas skūpsta man kājas. Ja būšu spiests to darīt, jūs visi līdzās man izskatīsieties pēc apzeltītas vara naudas un gaišajās slavas debesīs es pārspēšu jūs ar savu mirdzumu, tāpat kā pilns mēness aptumšo debess spīdekļus, kas salīdzinājumā ar to ir kā kniep­adatas galviņas. Ticiet manam dižciltīgajam vārdam. Tādēļ dodiet man to, kas pienākas, un lai mani no­pelni tiek celti godā.

Princis Džons. Tavi nopelni ir pārāk smagi, lai tos celtu.

Falstafs. Tad lai tie mirdz.

Princis Džons. Pārāk blāvi, lai mirdzētu.

Falstafs. Tad dariet ar tiem, kas jums tīk, labais princi, sauciet tos, kā gribat, lai tikai tas nāktu man par labu.

Princis Džons. Tevi sauc Kolvils?

Kolvils. Jā, lord.

Princis Džons.

Tu, Kolvil, esi slavens nemiernieks.

Falstafs.

Ko sagūstījis slavens pavalstnieks. Kolvils.

Es esmu tāds kā mani vadoņi. Ja es pār viņiem būtu noteicējs, Daudz dārgāk maksātu jums uzvara.

Falstafs. Es nezinu, par cik viņi pārdevušies, bet tu, lāga zēn, atdevies man par velti, un par to es tevi tencinu.

Atgriežas Vestmorlends.

Princis Džons.

Vai beidzāt vajāšanu?

Vestmorlends.