VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS - HENRIJS IV

No kurām asins zīmes redzamas

Vēl tagad zemes vaigā, piemēri,

Kas šobrid ik uz sola sastopami, —

Lūk, tas mums lika pacelt zobenu!

Mēs nenākam, lai mieru traucētu,

Bet gan lai īstu mieru radītu,

Ar vārdiem un ar darbiem radītu.

Vestmorlends.

Kad karalis nav uzklausījis jūs? Kā karalis jums pāri darījis? Kam bija pavēlēts jūs atraidīt, Ja savu dievišķīgo zīmogu Jūs dumpja asins rakstam uzspiežat Un skaudro naida šķēpu svētījat?

Arhibīskaps.

Kaut valsts mums visiem brālis, tagad tā Mans ienaidnieks, jo gribu atmaksāt Par to, kas manam brālim nodarīts.

Vestmorlends.

Te atriebējs nebūt nav vajadzīgs, Un amats šis jums vispār nepiedien.

Maubrejs.

Kādēļ gan mums un viņam nepiedien, Kad atmiņas kā svaiga brūce sāp Un zobus sakodušiem jācieš mums Vēl šodien roka, smagā, netaisnā, Kas mūsu godu apkauno?

Vestmorlends.

iLord Maubrej, Ja izpratīsiet laika likumus. Tad atzīsiet, ka nodarījis jums Ir pāri nevis karalis, bet laiks. Man tomēr šķiet, ka personīgi jums Nav devis iemeslu vismazāko, Lai sūdzētos, nedz karalis, nedz laiks. Vai neatguvāt īpašumus tos, Ko kādreiz pārvaldīja jūsu tēvs, It visu godājamais hercogs Norfolks?

Maubrejs.

Vai zaudējis ir tiesības mans tēvs

Un man tās būtu atkal jāatgūst?

Valsts stāvoklis tad spieda karali,

Kaut arī mīlot, viņu izraidīt.

Un tad, kad Henrijs Bolingbruks un tēvs,

Jau zirgos uzkāpuši, piecēlās,

Lai cirstu piešus sānos rumakiem,

Kad sejsargi jau bija nolaisti,

Kad pīķi slējās, acis zibēja

Un taure aicināja tos uz cīņu, —

Nekas tad tēva pīķi nebūtu

No Bolingbruka krūtīm novērsis.

Tai brīdī Ričards zizli nometa;

Ar to bij saistīts viņa liktenis.

Viņš sevi nometa un visus tos,

Kam varmācīgais šķēps vai apsūdzība

Pie Bolingbruka lika bojā iet.

Vestmorlends.

Pašreiz jūs runājat, ko nezināt. Grāfs Herfords tolaik bija Anglijā Gandrīz vai izcilākais cīnītājs. Kas zin, kam toreiz laime smaidītu? Ja uzvarējis būtu jūsu tēvs, No Koventrijas neizietu viņš, Jo valstī visi viņu pajāja, Bet Herfords toties bija iemīļots.

Viņš tika tautas lūgsnās pieminēts Un vairāk godināts par karali. Bet nu es esmu novērsies no mērķa. Šurp virsvadonis mani sūtīja Jūs uzklausīt un paziņot, ka viņš Jūs gatavs pieņemt un ka prasības, Ja vien tās izrādīsies taisnīgas, Tiks izpildītas un tiks novērsti Jebkuri jūsu naida cēloņi.

Maubrejs.

Viņš spiests ar šādu priekšlikumu nākt; Nav labvēlība tā, bet aprēķins.

Vestmorlends.

Jūs, Maubrej, spriežat pārgudri pašreiz. Pauž nevis bailes mūsu priekšlikums, Bet žēlastību. Lūk, kur karaspēks. Es galvoju, ka pārāk stiprs tas, Lai varētu par bailēm runa būt. Mums vārdu slavenu daudz vairāk ir, Mums vīri prasmīgāki cīniņā, Mums mērķis augstāks, šķēpi asāki, — Tad arī drosmīgākiem jābūt mums. Vairs nesakiet, ka nākam baiļu dēļ.

Maubrejs.

Es nepieļautu tādas sarunas.

Vestmorlends.

Jo jums ir kauns par savu rīcību: Kas iepuvis, to nedrīkst aizskart.

Hastingss.

Vai pilnvarojis princi Džonu Tēvs tādām sarunām, kur jāuzklausa Un — pat vēl vairāk — arī jāizlemj, Mums kādus noteikumus izvirzīt?

Vestmorlends.

Kā pavēlnieks viņš arī pilnvarots. Cik aplami gan varat jautāt!

Arhibīskaps.

Lord Vestmorlend, šo tīstokli tad ņemiet. Tur visas mūsu pamatprasības. Ja princis noteikumus izpilda, Ja mūsu cilvēki — vienalga kur, — Kas šajos notikumos iejaukti, Tiek visur likumīgi attaisnoti, Ja mūsu vēlējumos ievēro Un princis piekrišanu paraksta, — Mēs padevības gultnē atplūstam Un mūsu pulkus vienos miera spēks.

Vestmorlends.

To viņam nodošu. Ja piekrītat, Starp abiem karaspēkiem tiksimies. Ja gribēs dievs, mēs mieru noslēgsim, Ja ne, tad šķēpiem kaujaslaukā būs Strīds jāizšķir.

Arhibīskaps.

Lai notiek tā, milord. Vestmorlends aiziet.

Maubrejs.

Teic manī kāda nedzirdama balss, Ka miera līgums nebūs pastāvīgs.

Hastingss.

Kam baidīties? Ja mieru noslēgsim Uz noteiktiem un stingriem pamatiem, Kad pieņemtas tiks mūsu prasības, Šis miers par klinšu kalnu stingrāk stāvēs.

Maubrejs.

Jā, taču tiksim uzlūkoti tā, Ka katrs iemesls, lai cik tas sīks Vai arī muļķīgs būtu, atgādinās

Šīs sacelšanās dienas karalim. Pat tad, ja ziedotos mēs karalim, Mēs tādā vējā tiktu vētīti, Ka mūsu graudi šķistu pelavas, No labiem darbiem ļaunos neatšķirtu.

Arhibīskaps.

Nē, nē, milord. Vairs netīk karalim Šīs maziskās un sikās sūdzības. Viņš zin, ka, nonāvējot naidnieku, Tā vietā divus jaunus iemanto. Viņš tādēļ tīras slaucīs tāfeles, Lai nevar mēlnesība vārdu bilst, Lai pagājībā raktās neveiksmes Vairs neuzvanda. Labi zina viņš, Ka nespēs valstī visu izravēt, Kas viņa aizdomām dod iemeslu. Ar viņa draugiem naidnieks saistīts tā, Ka, izplēsdams ar saknēm naidnieku, Viņš arī draugu saknes sarāvis. Šī valsts kā untumaina sieviete, Kas vīru ērcina, bet, tiklīdz vīrs Ceļ roku, viņa bērnu pretī sniedz, Un sievai paredzētais smagais sods Pie rokas karājamies paliek.

Hastingss.

Bez tam ir salūzušas karalim Sen visas rīkstes, perot pēlējus. Trūkst tagad soda rīki svarīgie. Viņš līdzīgs lauvai, kurai nagu nav, — Draud gan, bet nespēj kampt.

Arhibīskaps.

Tas taisnība, Un tādēļ droši ticiet man, lord maršal, Ja mums ar izlīgumu sekmēsies, Miers būs kā kauls, kas lauzts un kopā salikts, Daudz stiprāks nekā iepriekš.

Maubrejs.

Viss var būt. Tur nāk jau atpakaļ lords Vestmorlends.

Atgriežas Vestmorlends.

Vestmorlends.

Jūs gaida princis. Vai jūs gribat tikties Ar viņu pusceļā starp mūsu spēkiem?

Maubrejs.

Lai dievs mums palīdz! Tēv, jūs ejiet pirmais.

Arhibīskaps.

Mēs ejam. Steidziet princi sveicināt.

Visi aiziet.

No vienas puses uznāk Maubre/s ar pavadoņiem, pēc brīža arhibīskaps, Hastingss un citi; no otras — princis Džons Lenkasters, Vestmorlends, virsnieki un pavadoņi.

Princis Džons.

Jūs priecājos še redzēt, brālēn Maubrej. Labdien, lord arhiblskap cienītais, Lord Hastings un it visi pārējie! Jums, arhiblskap, vairāk piederas Būt tur, kur zvani ļaudis pulcina, Lai mēmā godbijībā klausās tie, Kā svētos rakstus viņiem skaidrojat, Un nevis, bruņās tērptam, skubināt, Lai pūlis saceļas, un vārdus vērst Par zobeniem, bet dzīvību — par nāvi. Ja vīrs, kas iepaticies valdniekam Un labvēlības saulē izaudzis,

Sāk nelietīgi cieņu izmantot,

Ak vai! Cik posta var viņš nodarīt

Sai augstā paspārnē! Ar jums, lord arhiblskap,

Ir tieši tā. Kurš gan nav dzirdējis,

Cik dziji dieva vārdu tulkojat!

Jūs viņa vārdā runājāt ar mums,

Jūs bijāt it kā paša dieva balss,

Jo cītīgs viņa gribas paudējs, starpnieks

Starp debess žēlastības svēto varu

Un mūsu grēkiem. Kas to domāja,

Ka izmantosiet savu stāvokli

Un cieņu, pašas debess piešķirto,

Lai rīkotos kā zemisks favorīts?

Jūs, izlikdamies dievam kalpojam,

Uz dumpi pavalstniekus sakūdāt

Un mieru traucējat kā zemes virsū,

Tā arī debesīs.

Arhibīskaps.

Lord Lenkaster, Es jūsu tēvu traucēt nevēlos. Bet, kā jau dzirdēja lords Vestmorlends, Sie juku laiki spiež mūs pulcēties Un lietot tādu baismu līdzekli, Lai nosargātu savu drošību. Reiz mūsu prasības jums sūtīju — Galms nicinoši noraidīja tās. Lūk, tādēļ kara hidra piedzima. Jūs varat iemidzināt nezvēru, Ja pildāt mūsu taisnās prasības. Dzīs padevība neprātu tad prom Un majestātes priekšā nolieksies.