VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS - HENRIJS IV

Vorviks.

Ir pāri vieniem jau.

Karalis Henrijs.

Tad labu rītu vēlu arī jums. Vai izlasījāt vēstules, ko devu?

Vorviks.

Jā, valdniek žēlīgais.

Karalis Henrijs.

Tad jūs jau paši būsiet sapratuši, Cik smagi slima mūsu karaļvalsts. Aug kaite plašumā un sirdij draud.

Vorviks.

Nē, tā ir tikai pārejoša kaite. Var atgūt kādreizējo mundrumu Ar zālēm un ar labu padomu. Drīz atvēsis būs lords Nortumberlends.

Karalis Henrijs.

Ak dievs, kaut spētu likteņgrāmatu Mēs izlasīt un ieraudzīt, kā laiks Mēž projām kalnus savā kustībā, Kā zeme jūrā grimst aiz smaguma Vai arī okeāna krasta josta Kļūst pārāk plata, lai ta Neptunam Ap gurniem derētu; kā mainās viss, Cik pilns ar pārgrozībām dzīves kauss! Ak, ja reiz palaimētos jauneklim It visu mūža gaitu pārredzēt — Gan bijušo, gan to, kas jācieš būs, — Viņš mirtu, aizvērdams šo grāmatu. Pirms desmit gadiem vēl Nortumberlends un Ričards draudzējās Un kopā dzēra, bet pēc diviem gadiem Tie karoja. Pirms gadiem astoņiem Man Persijs bija sirdij tuvākais, Kā brālis manā labā pūlējās, Ir dzīvību, ir mīlu gatavs sniegt. Jā, manis dēļ pat izaicinājumu Viņš metā Ričardam. Kurš bija klāt?

Vorvikam.

Ja nemaldos, jūs bijāt, brālēn Nevil, Kad Ričards, acīs mirdzot asarām, Nortumberlenda rāts un kaunināts, Šos pravietīgos vārdus sacīja: «Nortumberlend, tu esi tilts, pār kuru Mans brālēns Bolingbruks uz troni ies,» — Kaut nebija man toreiz nodoms tāds, Valsts nepieciešamība piespieda Skaut dižumu un viņa tronī kāpt. «Reiz pienāks laiks,» vēl Ričards piebilda, «Kad kauna pilnais nodevības grēks Trūks tā kā sastrutojis augonis.» Viņš paredzēja to, kas notiek šodien, Un to, ka izirs mūsu draudzība.

Vorviks.

Ikkatrā mūža gājumā kaut kas Ļauj pagājušās dienas saskatīt. Labs vērotājs spēj iepriekš paredzēt, Kāds nākotnē būs notikumu ceļš, Kaut sagaidāmie notikumi vēl Dus tagadnē, kā dīglis sēklā dus. Laiks perē dīgļus šos un izaudzē, Un Ričards, paklausot šim likumam, It droši varēja tad secināt, Ka pienāks laiks un liks Nortumberlends No viltus sēklas nodevībai augt. Bet tai par labu augsni derējāt Jūs vienīgais.

Karalis Henrijs.

Vai neizbēgams ir tas viss? Ar to tad arī jāsamierinās. Sauc nepieciešamība. Runā jau, Ka pussimttūkstoš vīru savācis Nortumberlends un bīskaps.

Vorviks.

Nevar būt. No kā mēs baidāmies, tas divkāršs rādās, Kā balss un atbalss. Lūdzu, augstība, Jūs atgulties. Es varu galvot jums, Ka izsūtīto spēku gana būs, Lai sacelšanos viegli apspiestu. Par prieku jums vēl varu pavēstīt, Ko zinu droši: miris Glendovers. Jūs bijāt slims šīs divas nedēļas, Tik vēlā stundā būt vēl nomodā Jums tādēļ kaitīgi.

Karalis Henrijs.

To ņemšu vērā. Kad kari iekšējie būs beigušies, Uz svēto zemi, draugi, dosimies.

Aiziet.

Uznāk Selovs un Sailenss, kalis no savas puses, attālāk — Pelējums, Ena, Kārpa, Vārgulis, Vērsēns un kalpi.

Selovs. Sveiki, sveiki, sveiki, ser! Sniedziet man roku, ser, sniedziet roku, ser! Ak tu tētit, tik agri kājās! Un kā jums klājas, mans mīļais brālēn Sailens?

Sailenss. Labrīt, manu labo brālēn Selov!

Selovs. Un kā klājas manai māsīcai, jūsu otrajai pusei? Un jūsu burvīgajai meitiņai, manai krustmeitai Elenai?

Sailenss. Ko nu, tikpat nevaldāma, brālēn Selov!

Selovs. Varu derēt, ka mans brālēns Viljams ir varens students. Viņš arvien vēl Oksfordā, vai ne?

Sailenss. Jā, ser, manā apgādībā.

Selovs. Tad jau viņam drīz jāstājas advokātu skolā. Es savā laikā mācījos Klimentas koledžā, kur droši vien vēl šodien piemin trako Selovu.

Sailenss. Toreiz jūs sauca par «jautro Selovu», brālēn.

Selovs. Mīļais dievs, kā tikai tur mani nesauca! Kādus jokus es tikai netaisīju un cik veikli! Kopā ar mani tur mācījās mazais Džons Doits no Stefordšīras, mel­nais Džordžs Bārnss, Frensis Pikbouns un Vils Skvīls no Kotsvoldas. Četrus tādus kaušļus nebūtu varējuši sameklēt visās skolās kopā. Un es jums saku, mēs zinājām, kur dabūjama laba prece, un labāko patu­rējām sev. Vēl tur bija Džons Falstafs, tagad sers Džons. Toreiz viņš bija puika un Tomasa Maubre- ja — Norfolkas hercoga pāžs.

Sailenss. Tas pats sers Džons, brālēn, kas ieradies pie mums vervēt kareivjus?

Selovs. Tas pats sers Džons, tas pats. Es redzēju, kā viņš pie skolas vārtiem pārsita galvu Skoganam, kad bija vēl mazs ķipars. Tai pašā dienā es pie Greja kroga kāvos ar augļu tirgotāju Sempsonu Stokfišu. Ak tu Jēziņ, tie gan bija traki laiki! Un ja padomā, cik daudzi no maniem vecajiem draugiem jau atdu­sas zemes klēpi!

Sailenss. Mēs visi tur dusēsim, brālēn.

Selovs. Protams, protams, pilnīgi pareizi, pilnīgi parei­zi. Kā Dāvida dziesmā teikts: no nāves neviens nevar izbēgt, visiem jāmirst. Cik maksā labu vēršu pāris Stemfordas gada tirgū?

Sailenss. Tik tiešām nezinu, brālēn, neesmu tur bijis.

Selovs. Jā, no nāves nevar izbēgt. Vai vecais Dabls no jūsu pilsētas ir vēl dzīvs?

Sailenss. Miris, ser.

Selovs. Ak tu Jēziņ, miris! Viņš veikli šāva ar loku. Un nu pagalam! Jā, tas gan bija šāvējs! Džons Gānts viņu gaužām mīlēja un derībās izlika par viņu mil­zumu naudas. Miris! Viņš trāpīja mērķī no divi simti četrdesmit soļiem, bet vieglu bultu — pat no divi simti septiņdesmit soļiem. Prieks bija skatīties uz viņu! Cik pašlaik maksā divdesmit aitu?

Sailenss. Kādas aitas: ja labas, tad divdesmit aitas maksā desmit mārciņas.

Selovs. Tātad vecais Dabls ir miris?

Sailenss. Man liekas, tur nāk divi no sera Džona Falstafa vīriem.

Ienāk Bardolfs ar kādu kareivi.

Bardolfs. Labrīt, cienījamie kungi! Sakiet, lūdzu, — kurš no jums ir tiesnesis Selovs?

Selovs. Es esmu Roberts Selovs, ser, šīs grāfistes nabaga muižnieks un viens no karaļa miertiesnešiem. Ar ko varu pakalpot?

Bardolfs. Mans kapteinis sūta jums savus cieņas aplie­cinājumus, ser. Mans kapteinis sers Džons Falstafs ir ievērojams augstmanis un, zvēru pie debesim, drosmīgs karavadonis.

Selovs. Pateicos par sveicienu. Es pazinu viņu kā izvei­cīgu zobena cilātāju. Kā klājas krietnajam bruņinie­kam? Vai drīkst zināt, kā klājas viņa laulātajai drau­dzenei?

Bardolfs. Piedodiet, ser, bet karavīram bez sievas labāka iztikšana.

Selovs. Tas ir labi teikts, goda vārds, ser. Tiešām labi teikts! Labāka iztikšana .. . Lieliski! Jā, tā tas ir. Labi izteicieni aizvien ir un tiek augstu vērtēti. «Iztikša­na» — tas taču nāk no vārda «iztikt». Ļoti labi, laba frāze.

Bardolfs. Piedodiet, ser, šo vārdu esmu dzirdējis. Jūs to nosaucāt par frāzi? Pie joda, es nezinu, kas ir frāze, bet vārdu esmu gatavs aizstāvēt ar zobenu, jo tas ir īsts karavīru vārds, kas piestāv katram komandie­rim, zvēru pie debesīm. «Iztikšana» — tas nozīmē, ka cilvēks, kā saka, iztiek… vai kad cilvēks uz­skata, ka iztiek… vai arī, vēl pareizāk, domā, ka viņš iztiek, un tas ir galvenais.

Selovs. Pilnīgi pareizi. Redziet, tur jau nāk krietnais sers Džons!

Ienāk Falstals.

Sniedziet man savu krietno roku, sniedziet man savu godājamo krietno roku. Goda vārds, izskats jums labs, un gadi jums neko nevar padarīt. Esiet sveici­nāts, krietnais ser Džon!

Falstafs. Priecājos, ka esat pie veselības, dārgais mis­ter Robert Selov. Misters Suerkārds, ja nemaldos?

Selovs. Nē, ser Džon, tas ir mans brālēns Sailenss, amat- brālis.