VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS - HENRIJS IV

Pat ātro runu, viņa trūkumu,

It visi pārņēma ar sajūsmu.

Kas lēni, saprotami runāja,

Tie centās pārvērst savu valodu,

Lai būtu vairāk viņam līdzīgi.

No viņa runas, gaitas, izpriecām,

No prasmes karot, pat no untumiem

Kā parauga it visi mācījās.

Un viņu, brīnumu starp cilvēkiem, —

Šo dižo vīru vienu atstājāt,

Visgrūtākajā brīdī pamētāt,

Lai ļaunais kara dievs to saplosa!

Viņš cīnījās, kaut arī vienīgais

Tā aizstāvētājs bija viņa vārds.

Jūs, tikai jūs pie visa vainojams!

Jel neaizskariet viņa piemiņu,

Ar citiem savu vārdu saistīdams. Lai nemiernieki savu ceļu iet. Ir stiprs maršals, stiprs arhibīskaps. Tāds spēks ja būtu bijis Harijam, Kaut puse vien, es tagad varētu, Ar rokām apvijusi Hotsperu, Par prinča nāvi runāt.

Nortumberlends.

Rimsties jel! Meit, tu man visu drosmi laupīsi, Par senu kļūdīšanos runājot. Nē, man ir briesmām pretī jādodas, Vai arī briesmas pārsteigs tieši tad, Kad negaidīšu.

Lēdija Nortumberlenda.

Bēdz uz Skotiju. Lai muižnieki un tauta parāda Vispirms kaut nedaudz, cik tie spēcīgi.

Lēdija Persija.

Ja izdodas tiem uzveikt karali,

Par tēraudbalstu viņiem topiet tad.

Bet, lūdzams, ļaujiet viņiem vieniem sākt.

Tā izdarīja kādreiz jūsu dēls;

Viņš krita, un es kļuvu atraitne.

Lai cik man ilgi dzīvot būtu lemts,

Trūks asaru, lai augtu atmiņas

Līdz pašām debesīm un stāstītu

Par manu cēlo dzīves līdzgaitnieku.

Nortumberlends.

Man līdzi nāciet. Mana dvēsele Kā viļņi augstākajā paisumā, Kad jāstājas, jo tālāk nav kur kāpt. Es pievienotos arhibīskapam, Bet mani attur tūkstoš iemeslu. Es skotu zemē tikmēr dzīvošu, Līdz īstais brīdis pievienoties būs.

Aiziet.

Ienāk divi kroga puiši.

Pirmais kroga puisis. Velns parāvis, ko tu esi atstiepis? Ceptus ābolus? Tu taču zini, ka sers Džons ciest nevar ceptus ābolus.

Otrais kroga puisis. Tev taisnība. Princis reiz nolika vi­ņam priekšā pilnu šķīvi ar ceptiem āboliem un tei­ca: «Te būs vēl pieci tādi paši bruņinieki kā tu,» — tad noņēma cepuri un piebilda: «Man ir tas gods at­vadīties no šiem sešiem vecajiem, apaļajiem, sažu- vušajiem, krunkainajiem bruņiniekiem.» Sis joks seram Džonam briesmīgi ķērās pie sirds, bet nu jau viņš to ir aizmirsis.

Pirmais kroga puisis. Nu, tad klāj galdu un liec virsū ābolus. Un sameklē Snīka muzikantus, misis Teršītai gribas paklausīties mūziku. Kusties veicīgāk! Istaba, kur viņi ēda vakariņas, ir karsta, un viņi tūlīt būs klāt.

Otrais kroga puisis. Paklau, drīz še ieradīsies princis un misters Poinss. Viņi uzvilks mūsu kamzoļus un ap­sies mūsu skoteles, bet sers Džons nedrīkst to zināt. Bardolfs nobrīdināja.

Pirmais kroga puisis. Dieva vārds, tad gan būs velns murdā. Tas būs varens trādirīdis.

Otrais kroga puisis. Iešu sameklēt Snīku.

Aiziet.

Ienāk krodziniece un Dolija Teršita.

Krodziniece. Patiešām, sirsniņ, man domāt, jums tempe- ramente pavisam lieliska. Pulsē jums tāda, ka labāku nevar vēlēties, un jūsu sejiņa — dodu jums goda vārdu — priša kā viena roze, kā es te stāvu. Man tikai rādās, ka jūs esat iedzērusi par daudz Kanāriju vīna, tas ir traki stiprs, un tu nepagūsti ne pajautāt: «Kas ar mani notiek!» — kad tas jau sakāpis galvā. Kā jūs pašreiz jūtaties?

Doliļa. Labāk nekā pirmīt. Hm-hm …

Krodziniece. Tad jauki. Laba sirds ir vērtīgāka par zel­tu. Re, kur nāk sers Džons!

Ienāk Falstals.

Falstals

dzied.

«Kad Arturs tronī kāpj …» Iznesiet naktstrauku!

Pirmais kroga puisis iziet. Falstals dzied.

«Labs bija karalis.» Nu, kā jūtaties, misis Dolija?

Krodziniece. Viņai nelabi, spiež pakrūtē.

Falstafs. Tādi tie sievieši ir: tikko viņas paspiež, tā tūlīt nelabi.

Dolija. Ak tu resnais nelietis! Citāda mierinājuma tev nebija?

Falstafs. Jūsu vainas dēļ kļūstu resns, misis Dolij.

Dolija. Manas vainas dēļ? Vainīga ir rijība un slimības, nevis es.

Falstafs. Ja pavārs veicina rijību, tad jūs, Dolij, — sli­mības. Tās mēs dabūjam no jums, tikai no jums. Vai nav tiesa, manu nevainīgo meitenīt, vai nav tiesa?

Dolija. Jā, bet jūs dabūjat mūsu važiņas un dārglietas.

Falstafs. «Jūsu zeltu, pērles, rubīnus…» Jūs taču zi­nāt: kas braši cīnās, tas aiziet klibs no kaujaslauka. Vispirms drosmīgi meties spraugā ar augstu paceltu āvu, bet pēc tam ej drosmīgi pie ārsta. Drosmīgi uz­brūc pielādētai mortīrai, bet pēc tam …

Dolija. Ej kārties, sasodītais jūras bulli, ej kārties! 11* 163

Krodziniece. Kā jau parasts! Tiklīdz abi kopā, tā iet vaļā ķīviņš. Jūs, goda vārds, esat kā divi sausiņi, ne­varat ciest viens otra karakteri. Tu manu dieniņ! Vienam no jums jāpiekāpjas, un tai jābūt jums,

Dolijai

tāpēc ka jūs esat vājākais dzimums, kā mēdz teikt, trauslākais trauks.

Dolija. Vai tad trausls trauks spēj izturēt tādu uzblīdušu, līdz malām pilnu vāti? Jūs nebūsiet redzējusi tik pilnu nevienu kuģi, kā viņš pietempies ar bordo vīnu. Labi, līgsim mieru, Džek! Tu ej karā, un kas to zina, vai kādreiz vēl tiksimies.

Ienāk atpakaļ pirmais kroga puisis.

Pirmais kroga puisis. Ser, atnācis karodznieks Pistols un grib ar jums runāt.

Dolija. Pakārt vajadzētu to kausli! Nelaidiet iekšā, vi­ņam ir visneķītrākā mute Anglijā.

Krodziniece. Ja viņš tāds, nelaidiet iekšā, neparko ne­laidiet! Man jāsadzīvo ar kaimiņiem, man nav va­jadzīgi dūres varoņi. Vislabākie ļaudis mani godā un cienī. Aizslēdziet durvis, lai neviens kauslis ne­tiek iekšā! Ne tādēļ esmu tik ilgi uz pasaules dzīvo­jusi, lai pītos ar kaušļiem! Aizslēdziet durvis, es jūs lūdzu!

Falstafs. Paklausies, saimniec …

Krodziniece. Esiet mierīgs, ser Džon, ne vārda vairs. Kaušļus mēs iekšā nelaidīsim.

Falstafs. Vai tad tu nedzirdi, ka tas ir mans karodznieks?

Krodziniece. Nepūtiet pīlītes, ser Džon, par to nav ko runāt! Jūsu karodznieks nespers kāju pār manu slieksni. Viendien biju pie mistera Taizika, mūsu po­licijas priekšnieka, un viņš man teica — tas bija pa­gājušo trešdien. «Kaimiņien Kviklij,» viņš man teica (misters Dambs, mūsu mācītājs, arīdzan bija klāt). «Kaimiņien Kviklij,» viņš teica, «laidiet iekšā tikai kārtīgus cilvēkus, jo» viņš teica, «jums ir slikta sla­va.» Tagad es saprotu, kādēļ viņš tā teica. «Jo,» viņš teica, «jūs esat godīga sieviete un par jums ir labās domās. Tādēļ raugieties, kādus viesus uzņemat. Kauš­ļus,» viņš teica, «iekšā nelaidiet!» Un nelaidīšu. Būtu jūs dzirdējuši, kā viņš to pateica. Nē, kaušļu man nevajag!

Falstals. Viņš nav nekāds kauslis, saimniec, tikai visne­kaitīgākais blēdis. Viņu jūs varat noglāstīt kā kurta kucēnu. Viņš pat tītarienei nenodarīs pāri, ja tā sabo­zīs spalvas un aizstāvēsies. Aicini viņu iekšā, puis!

Pirmais kroga puisis iziet.

Krodziniece. Jūs teicāt, ka viņš ir blēdis? Godīgam cil­vēkam manas mājas durvis ir vaļā, kur nu vēl blē­dim. Bet kaušļus es neieredzu ne acu galā. Kā es te stāvu, man kļūst nelabi, dzirdot vārdu «kauslis». Pa­lūkojiet, kungi, kā es drebu, palūkojiet vien. Nu?

Dolija. Jūs tiešām drebat, saimniec.

Krodziniece. Vai ne? Dieva goda vārds, es trīcu kā ap­ses lapa. Nevaru ciest kaušļus.

Ienāk Pistols, Bardolfs un pāžs.