VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS - HENRIJS IV

Pistols. Lai dievs jums stāv klāt, ser Džon!

Falstals. Esi sveicināts, karodznieki Nāc šurp, Pistol, es pielādēšu tevi ar kausu vīna, bet tu šauj virsū saim­niecei.

Pistols. Es bliezīšu viņai virsū ar divām lodēm, ser Džon.

Falstafs. Viņai ar pistoli neko nepadarīsi, draudziņ, ta­vas lodes viņai nekaitēs.

Krodziniece. Kāda man daļa par jūsu pistolēm un lodēm! Es nedzeršu vairāk, kā man gribas, ne jums, ne ci­tiem par patikšanu.

Pistols. Tad uz jums, misis Dorotij, tad es šaušu uz jums.

Dolija. Uz mani? Uzspļauju tev, kraupainais ķēms! No­žēlojamais, sīkais blēdi, krāpniek, plukata! Prom, smirdošais klaidoni, prom no manām acīm! Esmu gards kumosiņš tavam saimniekam.

Pistols. Pazīstu jūs, misis Dorotij.

Dolija. Prom, nelietīgais maku rāvēj, riebīgais kabat­zagli! Zvēru pie šī vīna, ka ietriekšu nazi tavā pre­tīgajā riklē, ja tu man uzbāzīsies. Prom, alus muca, nelietīgais tirgus āksts! Es gribētu zināt, ser, kur jūs tik sparīgs? Padomā tikai, piekāris pie pleca divas auklas. O, kas mēs par vīru!

Pistols. Lai sasper mani pērkons, ja par to es negrābju tevi aiz kruzuļiem.

Falstais. Lai nu paliek, Pistol! Es neļaušu tev te ārdīties. Vācies prom no šejienes!

Krodziniece. Jā, labais kapteini Pistol, tikai ne šeit, mī­ļais kapteini.

Dolija. Kapteinis! Ak tu pretīgais, nolādētais krāpnieks, kā tev nav kauna saukties par kapteini? Ja es būtu kapteinis, es izpērtu tevi par to, ka piesavinies šo vārdu, pirms neesi to izpelnījies. Tu esot kapteinis? Tāds plikadīda? Varbūt tāpēc, ka tu nabaga staigu­lēm atklātajā mājā plēs kruzuļus? Sis esot kapteinis! Pakārt viņu, riebekli, vajadzētu! Viņš pārtiek no sa­puvušām plūmēm un sakaltušiem pīrāgiem. Pado­mā — kapteinis! Sie nelieši vārdu «kapteinis» no­vazās tāpat kā vārdu «iegūt». Kādreiz tas bija tīri labs, bet tagad kļuvis par piedauzīgu vārdu. Kaptei­ņiem gan nevajadzēja to pieļaut.

Bardolfs. Lūdzu, ej ārā, labais karodzniek.

Falstafs. Uzklausiet, misis Dolij.

Pistols. Es lai eju prom? Tici man, kaprāli Bardolf, es varētu saplosīt viņu gabalu gabalos. Par to es viņai atmaksāšu.

Pažs. Ludzu, ejiet arā.

Pistols. Zvēru pie šis rokas, vispirms es aizsūtīšu viņu uz elli, uz nolādēto Plutona ezeru, iedzīšu pekles dziļumos, lai cieš mokas kopā ar Erebu. Dodiet auk­las un ādas! Projām, projām, suņi! Projām, nelieši! Vai te nav Irina?

Krodziniece. Nomierinieties, krietnais kapteini Pesteli! Ir taču vēls, es jūs lūdzu, apvaldiet dusmas.

Pistols.

Tas tik ir joks! Vai smagie vilcēji, Vai izlutušie aziātu zirgi, Kas dienā neveic jūdzes trīsdesmit, Ar kanibāliem uzdrīkst mēroties Vai Trojas grieķiem, vai ar Cēzaru? Lāsts tiem ar visu viņu Cerberu! Vai tiešām nieku dēļ mums jāplēšas?

Krodziniece. Kā es te stāvu, kaptein, tie gan ir stipri vārdi!

Bardolls. Ejiet nu, karodzniek, citādi iznāks plūkšanās.

Pistols. Lai cilvēki sprāgst kā suņi! Lai atdod kroņus kā kniepadatas! Vai Irina te nav?

Krodziniece. Dodu jums goda vārdu, kaptein, tāda še nav. Ir gan laiki pienākuši! Jūs domājat, ka es viņu slēptu? Dieva dēļ, nomierinieties.

Pistols.

Tad ēd un tūksti, Kalipolida. Surp heresu!

Si fortune me tormente, sperato me contento. Vai šāvienu man bail? Nē, šauj tik, ienaidniek. Surp nesiet vīnu! Guli, sirsniņ, te.

Noliek zobenu.

Vai esam jau pielikuši punktu? Vai nekādu «un tā tālāk» nebūs?

Falstafs. Pistol, esi nu mierīgs!

Pistols. Cienījamo bruņiniek, skūpstu tavu ķepu. Vai mēs abi neesam skatījuši Lielos Greizos Ratus?

Dolija. Dieva dēj, nolingojiet viņu lejā pa kāpnēm. Acu galā nevaru ciest šo uzpūtīgo nekrietneli!

Pistols. Nolingot mani pa kāpnēm? Pazīstam jau tās Gallovejas ķēves.

Falstafs. Bardolf, noripini viņu lejā kā grasi. Ja viņš nenieka nerunā, tikai gvelž niekus, tad tāds niekkal­bis mums nav vajadzīgs.

Bardolls. Nāc nu lejā!

Pistols.

Vai pacelt zobenu? Vai izliet asinis?

Pacel zobenu.

Skauj mani, nāve, lai reiz bēdu dienām gals!

jLai brūces vajējās un sāpošās

Trīs māsas sauc! Atropos, šurpu steidz!

Krodziniece. Te nu būs pamatīgs jandāliņš!

Falstafs. Zēn, padod rapieri!

Dolija. Džek, lūdzu, nevelc ārā zobenu, es tevi lūdzu! Falstafs. Taisies, ka pazūdi!

Izvelk zobenu un izdzen Pistoļu.

Krodziniece. Ir gan pamatīga jezga! Klapēšu labāk ciet to būdu, lai nebūtu jāpieredz tādas šausmas un terūrs. Kādu nogalēs, pieminiet manus vārdus. Ak tu tētīt, ak tu tētīt, lieciet nost savus duramos, lieciet nost duramos!

Bardolls un Pistols aiziet.

Dolija. Džek, lūdzu, rimsties, tas nelietis ir prom. Ak lu manu mazo, dūšīgo palaidnīt!

Krodziniece. Vai viņš neiedura jums mīkstumos? Man domāt, viņš bīstami tēmēja jums tieši vēderā.

Atgriežas Bardolls.

Falstafs. Vai tu izsviedi viņu pa durvīm?

Bardolis. Jā, ser. Pilnā bija, nelietis. Jūs viņu, ser, bijāt ievainojis plecā.

Falstafs. Nelietis! Man pretoties!

Dolija. Ak tu manu dārgo blēdīt! Nabaga pērtiķīt, kā tu esi nosvīdis! Ļauj, es noslaucīšu tev seju. Pagriez man savu purniņu! Tu blēdi, kā es tevi mīlu! Tu esi drošsirdīgs kā Trojas Hektors, viens pats esi pie­cu Agamemnonu vērts un desmitreiz labāks par de­viņiem varoņiem. Ak tu palaidnieki

Falstafs. Nolādētais riebeklis! Pataisīšu mīkstu to lopu.

Dolija. Dari to, ja netrūkst drosmes. Par to es tevi sasil­dīšu starp diviem palagiem.

Ienāk muzikanti.

Pāžs. Muzikanti ir klāt, ser.

Falstafs. Lai viņi spēlē. Spēlējiet, kungi! Sēdies man klēpī, Dolij! Tavu lielīgu ķēmu! Nelietis bēga no ma­nis kā dzīvsudrabs.

Dolija. Jā, jā, un tu kā baznīcas tornis viņam pakaļ. Tu mans mazais, jaukais Bērtuļu naktī kaujamais sivēn­tiņ! Kad tu reiz mitēsies dienā kauties un naktī dur­ties un kad sāksi post savas vecās miesas sūtīšanai uz viņpasauli?

Skatuves dzijumā parādās princis Henrijs un Poinss, pārģērbušies par kroga puišiem.

Falstafs. Klusu, Dolij! Nerunā kā miroņgalva un neat­gādini man nāvi!

Dolija. Saki — kāds ir šis princis?

Falstafs. Lādzīgs, bet vieglprātīgs zēns. No viņa iznāktu labs sulainis, ja viņš prastu sagriezt maizi.

Dolija. Stāsta, ka Poinss esot ļoti gudrs.

Falstafs. Gudrs? To paviānu vajadzētu pakārt. Viņa prāts tik biezs kā Tjūksberijas sinepes, bet asprātī­bas viņā nav vairāk kā āmurā.

Dolija. Kādēļ tad princis viņu tā mīl?

Falstafs. Tādēļ, ka viņiem abiem ir vienlīdz tievas kā­jas, tādēļ, ka viņš veikli sviež ripas, ēd jūras zušus ar dillēm, rij sveču galus kopā ar vīnu, spēlē sunī­šus ar puikām, lec pār soliem, prot izmeklētiem vār­diem lamāties, tādēļ, ka zābaki viņam pieguļ kā uz kurpnieka izkārtnes zīmēti, un tādēļ, ka viņš tenko, neizraisot ķildu. Viņam ir daudz tādu muļķīgu īpa­šību, kuras liecina par vāju garu un stipru miesu un kuru dēļ princim viņš patīk, jo princis ir gluži tāds pats. Ja viņus uzliktu uz svaru kausiem, pietiktu ar vienu pašu matiņu, lai viens izrādītos smagāks par otru.

Princis Henrijs. Vai nevajadzētu nocirst ausis šai ratu rumbai?

Poinss. Piedauzīsim viņu tās vazaņķes acu priekšā.

Princis Henrijs. Paskat, vecais sakārnis liek ieskāt sev pakausi kā papagailis.

Poinss. Vai tas nav savādi, ka iekāre tik ilgi pārdzīvo spēju?

Falstafs. Noskūpsti mani, Dolij.

Princis Henrijs. Šogad Saturns tiekas ar Veneru. Ko par to saka kalendārs?