VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS - HENRIJS IV

Poinss. Paskatieties, kā ugunīgais Trigons, viņa kalps, sačukstas ar sava saimnieka parādu grāmatu, ar viņa piezīmju grāmatiņu.

Falstafs. Tu tikai izliecies mani skūpstām.

Dolija. Dieva vārds, es tevi skūpstu no visas sirds.

Falstafs. Esmu vecs, esmu vecs …

Dolija. Tu man esi mīļāks par visiem tiem pienapui­kām.

Falstafs. Kādu kleitas drānu gribi? Naudu es dabūšu ce­turtdien, bet rīt tev būs jauna cepure. Uzdziedi jautru dziesmiņu. Ir jau vēls, iesim gulēt. Kad būšu prom, tu mani aizmirsīsi.

Dolija. Dieva vārds, tu mani saraudināsi, tā runādams. Vari būt drošs, ka es nevilkšu mugurā savas labākās kleitas, pirms tu nebūsi atgriezies. Nu, noklausīsi­mies līdz beigām.

Falstafs. Ei, vēl vīnu, Frensis!

Princis Henrijs un Poinss,

nākdami tuvāk.

Tūliņ, tūliņ, ser!

Falstafs. Ā, tu laikam esi karaļa ārlaulības dēls? Un vai tu neesi Poinsa brālis?

Princis Henrijs. Ak tu grēcīgo zemju karte, kā tu dzīvo!

Falstafs. Labāk par tevi. Es esmu muižnieks, tu — kroga puisis, kas dīrā viesus.

Princis Henrijs. Pareizi, ser, tāpēc es dīrāšu tevi aiz au­sīm.

Krodziniece. Lai dievs stāv klāt jūsu gaišībai! Esiet sveicināts Londonā! Lai dieva svētība nāk pār jūsu galvu! Ak Jēziņ, jūs nākat no Velsas?

Falstafs,

uzlikdams roku Doliļai uz galvas.

Zvēru pie šīm vieglprātīgajām miesām un samaitā­tajām asinīm, priecājos redzēt tevi, sasodītais, ne­prātīgais karaļnama jaukteni!

Dolija. Kas vēl nebūs, resnais nelga? Es tev uzspļauju!

Poinss. Milord, viņš izvairīsies 110 soda un pārvērtīs visu par joku, ja jūs uz karstām pēdām viņu neie- kaustīsiet.

Princis Henrijs. Ak tu netīrā sveču tauku guba! Kā ie­drošinājies runāt par mani tik nekrietni, šai godīgai, tiklai un labi audzinātai sievietei dzirdot?

Krodziniece. Lai dievs jums atmaksā par jūsu labo sirdi. Viņa tiešām ir tāda!

Falstafs. Tu dzirdēji?

Princis Henrijs. Jā, un tu, protams, pazini mani, tāpat kā toreiz, kad bēgi no manis Gedshilā. Tu zināji, ka stāvu aiz muguras, un tīšām runāji, lai pārbaudītu manu pacietību.

Falstafs. Nē, nē, nē, tā nebija vis. Man nenāca ne prātā, ka tu dzirdi.

Princis Henrijs. Es tevi piespiedīšu atzīties, ka tīšām apvainoji mani, un gan tad es zināšu, ko ar tevi darīt.

Falstafs. Es negribēju tevi apvainot, Hel, goda vārds, negribēju.

Princis Henrijs. Ak tā? Tu nepālāj i mani, nesaukāji par maiznieku un maizes griezēju un diezin kā vēl?

Falstafs. Es tevi neapvainoju, Hel.

Poinss. Ak neapvainoji?

Falstafs. Neapvainoju, Ned, tici man, godīgais Ned, ne­maz neapvainoju. Es viņu paļāju, palaidnēm dzir­dot, lai šīs palaidnieces viņā nesamīlētos. To darī­dams, es rīkojos, kā gādīgam draugam un uzticamam pavalstniekam piederas, un tavs tēvs ir man patei­cību parādā par to. Nekāda apvainojuma, Hel, ne­kāda, Ned, ticiet man, bērni!

Princis Henrijs. Atzīsties, ka šo godājamo sievieti tu aizskar tikai aiz bailēm un neapšaubāmas gļēvulī­bas, lai izlīgtu ar mums! Vai viņa ir palaidne? Vai mūsu saimniece ir palaidne? Vai tavs pāžs ari ir palaidnis? Vai godīgais Bardolfs, kam aiz centības staro deguns, arī ir palaidnis?

Poinss. Atbildi, satrupējusī sieksta, atbildi!

Falstais. Pats nelabais ir neglābjami apzīmogojis Bar- dolfu. Viņa seja ir plīts, uz kuras Lucifers cepina žūpas. Zēnu sargeņģelis gan vēl nav pametis, bet velns tik un tā gūs virsroku.

Princis Henrijs. Bet šīs sievietes?

Falstafs. Viena no viņām jau ir ellē un cepina nabaga grēciniekus. Otrai esmu parādā un nezinu, vai par to viņa ir nokļuvusi ellē vai nav.

Krodziniece. Galvoju, ka nav.

Falstais. Es arī domāju, ka nav. Manuprāt, par to naudu tu esi izpirkta un mans parāds nolīdzināts. Bet tev ir vēl viens grēks: gavēnī tu pasniedz saviem apmek­lētājiem gaļu. Par to, es domāju, tev vajadzēs pa- gaudot.

Krodziniece. Visi krodzinieki tā dara. Liela muiža — viens vai divi auna gurni pa visu gavēni!

Princis Henrijs. Jūs, kundze …

Dolija. Ko teiksiet, jūsu gaišība?

Falstafs. Viņa gaišība grib teikt kaut ko tādu, pret ko

saceļas viņa miesa.

Pie durvīm klauvē.

Krodziniece. Kas tur tik stipri klauvē? Paskaties, Fren- sis, kas tur ir!

Ienāk Pelo.

Princis Henrijs. Ko teiksi, Peto? Kas jauns?

Peto.

Pašreiz ir Vestminsterā jūsu tēvs. Tur atjājuši arī vēstneši No ziemeļiem. Tie kājās neturas. Es ceļā panācu vēl virsniekus, Kas nosvīduši krogos iegriežas Un taujā, vai tur Falstafs redzēts nav.

Princis Henrijs.

Poins, dievs mans liecinieks, ka man ir kauns

Te velti dārgo laiku izniekot,

Kad dumpja negaiss nāk kā dienvidvējš

Ar melni piemilzušiem mākoņiem

Un lietus negaidīti pārsteigt var.

Surp apmetni un zobenu! Arlabunakt!

Princis Henrijs, Poinss, Peto un Bardolls iziet.

Falstais. Tagad nāk visgardākais nakts kumosiņš, un mums jāiet prom, to nenobaudījušiem.

Pie durvīm klauvē.

Atkal pie durvīm klauvē!

Atgriežas Bardolls.

Nu, nu? Kas tad noticis?

Bardolls.

Jums tūliņ jāierodas galmā, ser. Kāds ducis virsnieku jau gaida jūs.

Falstafs

pāžam.

Samaksā muzikantiem, zēn! Ardievu, saimniec! Ar­dievu, Dolij! Redziet nu, manas mīļās, kā dzenā rokā cilvēkus ar nopelniem. Kam nav nopelnu, tas var gulēt, bet spējīgos grābj tikai ciet. Ardievu, mīļie sievišķīši! Ja mani tūlīt neaizsūtīs projām, es vēl iegriezīšos pie jums.

Dolija. Es nespēju parunāt. Sirds gandrīz vai plīst pušu. Nu, mīļais Džek, saudzē sevi!

Falstals. Ardievu, ardievu!

Falstals un Bardolls aiziet.

Krodziniece. Dzīvo vesels! Zirņu laikā būs divdesmit deviņi gadi, kopš viņu pazīstu. Tas nu reiz ir godīgs un uzticams cilvēks! Dzīvo vesels!

Bardolls

blakus istabā.

Misis Teršīta! Krodziniece. Kas ir? Bardolls

blakus istabā.

Sakiet misis Teršītai, lai viņa ierodas pie mana kunga.

Krodziniece. O, skrien, Dolij, skrien! Skrien, mīļā DolijE

Dolija nāk raudādama.

Vai tu nāc vai nenāc, Dolij?

Aiziet.

Ienāk karalis Henrijs naklstērpā, viņam seko pāžs.

Karalis Henrijs.

Ej pasauc grāfus Sariju un Vorviku, Bet pirms — lai izlasa un pārdomā Sls vēstules. Ej labi veicīgi.

Pāžs aiziet.

Visnabagākie mani pavalstnieki Šai stundā gu]. Ak spirdzinošais miegs, Ar ko es tevi esmu gainījis, Ka negribi vairs manus plakstus slēgt Un manai sirdij aizmirstību nest? Kādēļ tev piedūmotās būdās tik Uz plānām salmu cisām izstiepties Un, naktstauriņu iežūžotam, gulēt, Bet ne pie sasmaržotiem augstmaņiem Zem baldahīnu lepnā krāšņuma, Kur saldas melodijas ieaijā? Tu slinkais dievs, kādēļ pie zemajiem Ej mīļuprāt, bet bēdz no karaļa, Kā naktī trauksmes zvana modināts? Kādēļ tu augstu mastā nedrošā Liec iemigt kuģa puikam, svaidoties Tam valdonīgo bangu šūpulī,

Ko stiprām rokām vēji kustina, Aiz putu krēpēm viļņus grābdami Un uzraudami galvas sprogotās Līdz padebešiem tādā rēkoņā, No kuras pamostos pat mironis? Miegs netaisnais, kā vari mieru dot Tu izmirkušam puikam negaisā, Bet netraucētā pusnakts klusumā, Kad miegam laiks visvairāk piemērots, Liedz gulēt karalim? Lai zemie dus! Miegs nenāk tam, kam galvā kronis likts.

Ienāk Vorviks un Sarijs.

Vorviks.

Jums labu rītu vēlam, augstība!

Karalis Henrijs.

Vai ir patiešām rīts?