VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS - HENRIJS IV

Falstafs. Mister Selov, jūs gribat mani mācīt, kā izvē­lēties vīrus? Liela muiža — locekļi, cīpslas, stāvs, garums vai ārējais izskats! Man vajadzīga kareivja sirds, mister Selov! Piemēram, Kārpa. Jūs redzat, cik nožēlojams viņš izskatās, bet ieroci viņš pielādēs un izlādēs veicīgāk, nekā alvas lējējs cilā savu trauku; viņš skries ātrāk par puisi, kas veļ alus mucu. Un šis kaulainais puisis, Ēna … dodiet man šurp tādus! Ienaidnieks nevar nemaz viņam trāpīt — drīzāk var trāpīt naža asmenim. Un, ja vajadzēs atkāpties, — cik žigli jozīs šis Vārgulis, sieviešu drēbnieks! O, dodiet man tādus nīkuļus un nemaz nerādiet tos lie­los. Bardolf, pasniedz Kārpai musketi!

Bardolls. Se, Kārpa. Soļos — marš! Tā, tā, tā.

Falstals. Panāc nu, parādi man, kā tu rīkojies ar mus­keti. Tā. Ļoti labi. . . Turpini. Ļoti labi. Teicami. O, dodiet man tikai mazus, kārnus, vecus, krunkainus un plikpaurainus strēlniekus! Labi teikts, Kārpa, nu­dien! Tu esi varena pūte. Se tev seši pensi.

Selovs. Tomēr viņš nav lietas koks. Vēl joprojām nav iemanījies savā amatā. Nāk prātā, — kad vēl biju Klimentas koledžā, Artura spēlēs Mailendgrīnā es tēloju seru Dagonetu, tur bija kāds mazs apsviedīgs puisis — tas gan rīkojās veikli ar musketi: pagriež tā un šitā, šurp un turp, notēmē — trah-tah-tah! — un atlec atpakaļ, un atkal šurpu turpu. Savu mūžu otru tādu neredzēšu.

Falstafs. Šie ļaudis man derēs, mister Šelov. Lai dievs jums stāv klat, mister Sailens! Netērēšu ar jums lie­kus vārdus. Dzīvojiet veseli, kungi! Pateicos jums. Pirms pienāk nakts, man vēl jānojāj divpadsmit jū­dzes. Bardolf, izsniedz jaunkareivjiem mundierus!

Selovs. Ser Džon, lai debesu svētība nāk pār jums! Lai dievs jums stāv klāt! Lai dievs dod jums mieru! At­pakaļceļā iegriezieties pie manis, atjaunosim veco pazīšanos. Var gadīties, ka kopā ar jums dodos uz galmu.

Falstafs. Dievs mans liecinieks, ka es to vēlos, mister Šelov!

Selovs. Lai notiek! Virs un vārds! Laimīgu ceļu!

Falstafs. Dzīvojiet veseli, labie kungi!

Selovs un Sailenss aiziet.

Bardolf, ved prom vīrus!

Bardolfs un jaunkareivji aiziet.

Atpakaļceļā es tiem tiesnešiem parādīšu. Šelovam es redzu cauri. Ak dievs, ak dievs, kā mēs, veči, esam padevušies melošanas netikumam! Šis pats sagrabē­jušais miertiesnesis neko citu nav darījis kā tikai plātījies ar savām jaunības dienu trakulībām un va­roņdarbiem Tornbala ielā. Katrs trešais vārds bija salti meli, un tos viņš pasniedza klausītājam kārtī- gāk nekā meslus turku sultānam. Atceros, kāds viņš bija Klimentas koledžā. Viņš atgādināja vīriņu, kas pēc vakariņām izgriezts no siera garozas. Kails viņš izskatījās uz mata kā divžuburu redīss ar augšdaļā izdrāztu ķēmīgu galvu. Viņš bija tik sīciņš, ka cil­vēks ar vājākām acīm nevarēja saskatīt ne viņa ga­rumu, ne resnumu. Uz sievietēm kā sadedzis, baud- kārs kā pērtiķis. Paklīdenes pat bija iesaukušas viņu par mandrilu. Mūždien viņš vilkās modei astē un dziedāja palaidnīgām sievietēm dziesmiņas, ko bija noklausījies no važoņiem; turklāt zvērēja, ka tās esot paša sacerētas romances un serenādes. Tagad šis ķēmrausis kļuvis muižnieks un runā par Džonu Gāntu tik familiāri, it kā tas būtu viņa pusbrālis. Bet es varu likt galvu ķīlā, ka viņš redzējis to vienu vienīgu reizi Tiltjardā. Gānts toreiz sadeva Selovam pa kaklu par to, ka viņš bija iemaisījies maršala svītā. Es to redzēju un teicu Džonam Gāntam, ka viņš iekaustījis pats savu pievārdu, jo viņu ar visām lu­patām varēja iestūķēt zušādā. Obojas futrālis viņam būtu īsta māja, pils. Bet tagad viņam pieder zeme un lopi. Labi, iepazīšos tuvāk ar viņu, kad nākšu atpa­kaļ, un, lai cik grūti būtu, iztaisīšu sev no viņa divus gudrības akmeņus. Ja veca līdaka aprij jaunu rau- diņu, tad saskaņā ar dabas likumu es neredzu ie­mesla, kādēļ lai es nenotiesātu viņu. Nāks laiks — nāks padoms.

Ienāk Jorktis arhibīskaps, Maubrejs, Hastingss un citi.

Arhibīskaps. Kā sauc šo mežu?

Hastingss. Tas ir Goltrijas mežs, jūsu gaišība.

Arhibīskaps.

Te apstāsimies. Sūtiet izlūkus, Lai uzzina, cik stiprs ienaidnieks.

Hastingss.

Jau aizsūtīti.

Arhibīskaps.

Tas ir lieliski. Jums, mani uzticamie līdzgaitnieki, Es gribu teikt, ka esmu saņēmis Nortumberlenda vēstules nesen. Vēss tonis rakstītajam, saturs šāds: Labprāt viņš būtu pievienojies mums Ar spēkiem sava varda cienīgiem, Bet, nevarēdams tik daudz sadabūt, Uz Skotiju viņš dosies nogaidīt. Viņš pašās beigās sirsnīgi ludz dievu, Lai veiksme vainagotu mūsu gaitas Un droši stājam pretī naidniekam.

Maubrejs.

Tā cerības uz viņu zemē krīt Un sašķīst gabalos.

Ienāk vēstnesis.

Hastingss.

Ko pateiksiet?

Vēstnesis.

Ap jūdzi no šī meža ienaidnieks Nāk stingrā solī šurp no rietumiem. Cik spēju spriest pēc rindu garuma, Tur trīsdesmit, ne mazāk, tukstošu.

Maubrejs.

Tas tieši tik daudz, cik mēs aplēsām. Tad klajā laukā sagaidīsim tos.

Arhibīskaps.

Kas ir šis labi apbruņotais vīrs?

Maubrejs.

Tas ir, kā liekas man, lords Vestmorlends. Ienāk Vestmorlends.

Vestmorlends.

Es nesu vēlējumus labākos No prinča Džona, mūsu vadoņa.

Arhibīskaps.

Tad sakiet rāmā garā, Vestmorlend: Kādēļ jūs atnācāt?

Vestmorlends.

Lūk, tieši to Es arī gribēju jums izstāstīt. Ja sacelšanās ierastos pie mums Kā pūlis, noplucis un nicināms, Kam asinskāri ļaudis priekšgalā, Kur ubagi un ielas puikas ņudz, •— Ja nolādētais dumpis radītos

Mums savā dabiskajā izskatā,

Jūs, svētais tēv un lordi godātie,

Vis nestāvētu še, lai maskētu

Ar savu cieņu sacelšanos šo,

Kas alkst pēc asinīm. Jūs, arhibīskap,

Kam krēslu sarga pilsoniskais miers,

Kam bārdā miera sudrabs iekaisīts,

Kam paticis ar prātu mieram kalpot,

Kam baltas drānas ģērbtas mugurā,

Lai sludinātu mieru, skaidrību, —

Kādēļ jūs šobrīd esat izlēmis

Tik cēlos miera vārdus apmainīt

Pret skarbo, dzedro kara valodu?

Kādēļ par pīķi jūsu spalva kļūst,

Par asinīm — tinte, par kapiem — grāmatas,

Par kara tauri — dievišķīgā balss?

Arhibīskaps.

Jūs jautājat, kādēļ tā darīju?

Es teikšu īsi: slimi esam mēs.

Par visām netiklībām piemeklē

Mūs tagad drudzis, karsts un nesaudzīgs,

Un tālab asinis mums jānolaiž.

Ar kaiti šo reiz Ričards nomira.

Lord Vestmorlend, man tomēr jāteic jums,

Ka neesmu še ieradies kā ārsts

Vai arīdzan kā miera ienaidnieks,

Kaut eju kopā es ar kareivjiem.

Tik pagaidām mans izskats biedinošs,

Lai dziedinātu laimes negaušas,

Lai dzīves dzīslās asins ritētu

Bez sastrēgumiem. Izteikšos vēl skaidrāk.

Es liku svaru kausos taisnīgi

Gan ļaunumu, ko nodarām ar karu,

Gan ļaunumu, kas mums ir jāpacieš.

Sver vairāk mūsu pašu bēdu nasta.

Mēs redzam laika straumes plūdumu,

Un notikumu virpulis mums liek

No rāmās dzīves atvadīties.

Par nodarītām pārestībām reiz

Mēs norēķinu sīku prasīsim.

Sen gribējām to rādīt karalim,

Bet netikām nekad pie viņa klāt.

Kad ilgojāmies bēdas izsūdzēt,

Mums ce(u aizšķērsoja tieši tie,

No kuriem bijām cietuši visvairāk.

Tik tikko aizvadītās nedienas,