VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS - HENRIJS IV

Falstafs. Mī]ais mister Sailens, jums labi piestāv mier­tiesneša amats.

Sailenss. Pazemīgi pateicos, jūsu augstība.

Falstafs. Pū, ir gan karstums! Nu, kungi, vai esat sagā­dājuši man pusduci kārtīgu vīru?

Selovs. Protams, ser. Vai jūs neapsēstos?

Falstafs. Lūdzu, parādiet man viņus.

Selovs. Kur ir saraksts? Kur ir saraksts? Kur ir saraksts? Dodiet šurp, dodiet šurp, dodiet šurp! Tā, tā, tā, tā … Jā, ser, tieši tā. Rolfs Pelējums. Lai viņi nāk šurp, tikko es izsaucu, lai nāk, lai nāk! Paskatīsimies. Kur ir Pelējums?

Pelējums. Šeit, ar jūsu atjauju.

Selovs. Kādas ir jūsu domas, ser Džon? Augumā puisis padevies ražens, jauns, stiprs un no labas ģimenes.

Falstafs. Tevi sauc Pelējums?

Pelējums. Jā, ar jūsu atļauju.

Falstafs. Pēdējais laiks likt tevi pie darba.

Selovs. Ha, ha, ha! Labi teikts, dieva vārds! Ja lietas neizkustina, tās taču appel. Vareni! Dieva vārds, labi teikts, ser Džon, ļoti labi teikts!

Falstafs. Pievelciet viņam krustu!

Pelējums. Ņemiet nost to krustu, laidiet mani vaļā! Ci­tādi manai vecenei nebūs neviena, kas apdara mā­jas soli un lauka darbus. Nevelciet vis man klāt krustu. Citiem karošana vedas labāk nekā man.

Falstals. Muti ciet, Pelējum! Tev jānāk līdzi. Laiks tevi likt lietā.

Pelējums. Likt lietā?

Selovs. Paliec nu mierā, puis, paliec mierā. Stājies malā. Vai saproti, kur tu atrodies? Un tagad tālāk, ser Džon. Redzēsim. Simons Ena!

Falstafs. Jā, nebūtu par ļaunu pasēdēt ēnā. Rādās, ka no viņa iznāks aukstasinīgs kareivis.

Selovs. Kur ir Ēna?

Ena. Šeit, ser.

Falstafs. Ēna, kā dēls tu esi?

Ena. Savas mātes.

Falstafs. Savas mātes dēls? Tas var būt. Un sava tēva ēna. Tā bieži gadās: sievietes dēls ir vīrieša ēna, kaut ar tēvu tam visai maz līdzības!

Selovs. Vai viņš jums ir pa prātam, ser Džon?

Falstafs. Ena noderēs vasarā, — pievelciet krustu. Mums ir sarakstā ne mazums ēnu.

Selovs. Tomass Kārpa!

Falstafs. Kur viņš ir?

Kārpa. Šeit, ser.

Falstafs. Tevi sauc Kārpa?

Kārpa. Jā, ser.

Falstafs. Tu esi varen riebīga kārpa.

Selovs. Pievilkt viņam krustu, ser Džon?

Falstafs. Nav vajadzīgs; apģērbs viņam mugurā karājas kā uz kārts, augums balstās uz divām maikstēm, un savu krustu viņš jau nes uz muguras.

Selovs. Ha, ha, ha! Jūs nu gan protat, ser, jūs gan pro­tat. Varens joks! Frensiss Vārgulis!

Vārgulis. Šeit, ser!

Falstafs. Kāds tev amats, Vārguli?

Vārgulis. Esmu sieviešu drēbnieks, ser.

Selovs. Vai pievilkt viņam krustu, ser?

Falstafs. Pievelciet. Bet, ja viņš būtu vīriešu drēbnieks, viņš pats uzvilktu jums krustu. Vai ienaidnieka rin­das tu robosi tāpat kā sieviešu brunčus?

Vārgulis. Darīšu, cik spēšu, ser. Jūs būsiet apmierināts ar mani.

Falstafs. Labi teikts, sieviešu drēbnieki Labi teikts, dros­mīgais Vārguli! Tu būsi tikpat drošsirdīgs kā sa­dusmots balodis vai vispiktākā pele. Pievelciet sie­viešu drēbniekam krustu, mister Selov, bet tādu pa­matīgu, mister Selov!

Vārgulis. Es gribētu, lai Kārpa arīdzan nāk līdzi, ser.

Falstafs. Ja tu būtu vīriešu drēbnieks, tu varētu viņu salāpīt, lai viņš var kātot līdzi. Es nevaru pieņemt par vienkāršu kareivi to, kam pašam ir vesela ar­mija. Liecies mierā, stiprais Vārguli!

Vārgulis. Es likšos mierā, ser.

Falstafs. Tencinu, godājamais Vārguli. Kas nākamais?

Selovs. Pīters Vērsēns no pļaviņas!

Falstafs. Nu, apskatīsim to Vērsēnu.

Vērsēns. Te es esmu, ser.

Falstafs. Debesu tētīt, puisis kā bilde! Pievelciet Vērsē­nam krustu, iekāms viņš nav sācis baurot.

Vērsēns. Ak dievs! Labais kapteiņa kungs . . .

Falstafs. Ko? Tev krusts vēl nav pievilkts, bet tu jau bauro?

Vērsēns. Ak dievs, ser! Esmu slims cilvēks.

Falstals. Kas tad tev ir par kaiti?

Vērsēns. Sasodītās iesnas, ser … klepus, ser … To es saķēru, karaļa kronēšanas dienā raustīdams zvanu, ser.

Falstafs. Nāc vien šurp! Iesi karot rītasvārkos. Mēs tās iesnas izdzīsim no tevis, un es likšu, lai tavi draugi tevi apzvana. Vai tagad ir visi?

Selovs. Es izsaucu divus vairāk nekā sarakstā. Jums va­jadzīgi tikai četri, ser. Bet tagad, lūdzu, pie manis uz pusdienām.

Falstafs. Iedzert kopā ar jums es varu, bet pusdienas ēst man nav laika. Tik tiešām prieks tikties ar jums, mister Selov!

Selovs. Ser Džon, vai atceraties, kā mēs pavadījām nakti vējdzirnavās Sentdžordžas laukos?

Falstafs. Nepieminiet to vairs, mīļais mister Selov, ne­pieminiet vairs!

Selovs. O, tā bija jautra nakts. Diez vai Džennija Nakts- putniņa vēl dzīva?

Falstals. Dzīva, dzīva, mister Selov.

Selovs. Viņa neparko nevarēja saprasties ar mani.

Falstafs. Neparko, neparko. Viņa vienmēr teica, ka ne­varot ciest misteru Selovu.

Selovs. Zvēru pie mesas, es kaitināju viņu uz nebēdu. Toreiz viņa bija varens sievišķis. Vai viņa vēl turas dūšīgi?

Falstals. Veca kļuvusi, veca, mister Selov.

Selovs. Protams, viņai jābūt vecai, viņa nevar būt citāda kā veca. Viņai taču jau bija dēls Robins Naitvorks no vecā Naitvorka, kad es vēl nebiju iestājies Kli- mentas koledžā.

Sailenss. Tas bija pirms piecdesmit pieciem gadiem.

Selovs. Ai brālēn Sailens, ja tu būtu piedzīvojis to, ko esam piedzīvojuši mēs abi ar šo bruņinieku! Ser Džon, vai nav tiesa?

Falstals. Mēs esam dzirdējuši pusnakts zvanus, mister Selov.

Selovs. Esam gan, esam gan, esam gan. Tik tiešām, ser Džon, esam. Mūsu parole bija: «Ei, puiši!» Iesim pusdienās, iesim pusdienās! Ak Jēziņ, tas tikai bija laiciņš! Nāciet, nāciet!

Falstafs, Selovs un Sailenss aiziet.

Vērsēns. Mīļo Bardolf, aizlieciet par mani kādu vārdiņu. Te jums būs četras desmitšiliņu monētas franču kro­nās. Ticiet man, ser, iet karā man ir tikpat kā iet pie karātavām. Kas zīmējas uz mani, ser, tad par sevi es nebažītos, bet man šausmīgi tas nepatīk un, kas zīmējas uz mani, dikti gribas palikt pie draugiem. Citādi, ser, kas zīmējas uz mani, es par sevi tā ne­rūpētos.

Bardolfs. Labi, paej sāņus.

Pelējums. Mīļo kaprāļa kaptein, manas vecenes dēļ aiz­lieciet par mani labu vārdu. Ja es aizeju, viņai nav neviena, kas varētu mājās kaut ko padarīt, bet viņa ir veca un viena netiks galā. Es jums došu četrdes­mit šiliņu, ser.

Bardolfs. Labi, paej sāņus.

Vārgulis. Pie joda, man viss vienalga — mirst tikai vie­nu reizi. Mēs esam dievam nāvi parādā. Man bikses nedreb. Ja būs lemts mirt — lai notiek, ja nebūs lemts — vēl labāk. Katra pienākums ir kalpot prin­cim, un, lai būtu kā būdams, tas, kas mirs šogad, būs pasargāts no nāves nākamgad.

Bardolls. Labi teikts. Tu esi brašs puisis.

Vārgulis. Pie joda, man bikses nedreb!

Atgriežas Falstals, Selovs un Sailenss.

Falstafs. Nu, ser, kurus tad lai es ņemu?

Selovs. Četrus pēc sava ieskata.

Bardolfs. Ser, uz pāris vārdiem. Es saņēmu trīs mārciņas, lai atlaistu Pelējumu un Vērsēnu.

Falstafs. Lai notiek!

Selovs. Nu, ser Džon, kurus tad jūs izvēlēsieties?

Falstals. Izraugieties jūs manā vietā.

Selovs. Labi. Ņemiet Pelējumu, Vērsēnu, Vārguli unEnu.

Falstafs. Pelējumu un Vērsēnu? Tu, Pelējum, paliec mā­jā, kamēr kļūsti galīgi nederīgs. Un tu, Vērsēn, pa­audzies, kamēr kļūsti derīgs dienestam. Neņemšu ne­vienu no jums.

Selovs. Ser Džon, ser Džon, jūs kaitējat pats sev. Tie abi ir vislabākie vīri, un es taču novēlu jums visla­bākos.