VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS - HENRIJS IV

Šelovs

blakus istabā.

Ser Džon!

Falstals. Eju, mister Šelov, eju, mister Šelov!

Aiziet.

Ienāk Vorviks un virstiesnesis, katrs no savas puses.

Vorviks.

Ā, virstiesnesis! Kurp jūs dodaties?

Virstiesnesis.

Kā klājas karalim?

Vorviks.

Pavisam labi. Nav vairs viņam rūpju.

Virstiesnesis.

Viņš dzīvs, es ceru.

Vorviks.

Nē, jau viņā saulē. Šai pasaulē vairs viņu nesastapt.

Virstiesnesis.

Kaut mani būtu līdzi paņēmis! Par to, ka uzticīgi kalpoju, Viņš mani pārestībām atstājis.

Vorviks.

Jā, jaunais karalis, šķiet, nemīl jūs.

Virstiesnesis.

Es zinu to un tāpēc bruņojos, Lai jaunie laiki mani nepārsteidz. Tie nevar atnest vairāk ļaunuma Par to, kas fantāzijā iztēlots.

Vorviks.

Nak sērojošās karaļatvases. Kaut dzīvais Henrijs būtu raksturā Vismaz kā sliktākā no atvasēm! Daudz krietnu viru būtu palikuši, Kas grieztu ceļu rupjiem salašņām!

Virstiesnesis.

Man šķiet, viss apgriezīsies ačgārni.

Ienāk princis Džons, princis Henrijs, hercogs Klerenss, Vestmorlends un citi.

Princis Džons.

Labrīt, mans brālēn Vorvik!

Princis Hemfrijs un Klerenss: Labrīt, brālēn!

Princis Džons.

Mums it kā būtu runāt aizmirsies.

Vorviks.

Nav aizmirsies, bet runas iemesls Tik smags, ka lieki runāt nepiedien.

Princis Džons.

Miers tam, par kuru mēs tik ļoti skumstam!

Virstiesnesis.

Miers mums! Lai nekļūst skumjas smagākas!

Princis Hemlrijs.

Jums, mīļo lord, patiešām zudis draugs. Es varu zvērēt, ka uz sejas jums Ir īstas bēdas, nevis viltojums.

Princis Džons.

Kas zin, pret kuru galms būs labvēlīgs,

Bet jūs tur sagaidīs jo salti.

Cik žēl! Viss varēja būt savādāk.

Klerenss.

Būs tagad jāglaimo jums Falstafam, Kas jūsu goda prātam pretrunā.

Virstiesnesis.

Ko veicu, prinči, to es godam veicu, Kā lika taisnīgums un godaprāts. Nekad es labvēlību nelūgšos No karaļa kā ubags apkaunots. Ja nepalīdzēs taisnīgums un gods, Es došos pakaļ savas karalim Un pateikšu, kas mani sūtījis.

Vorviks.

Lūk, princis nāk!

Ienāk karalis Henrijs V ar svilu.

Virstiesnesis.

Labrīt! Lai majestāti sarga dievs!

Karalis.

So jauno, grezno rotu nav nemaz Tik viegli nest, kā domājat varbūt. Jūs, brāļi, sērām bažas piejaucat. Bet te ir angļu, nevis turku galms. Pēc Amurata nenāk Amurats — Pēc Henrija nāk Henrijs. Tomēr jums, Ai brāļi labie, skumjas ļoti piestāv. Jūs bēdās izturaties karaliski, Un tādēļ gribu rīkoties kā jūs — Nest sēras sirdī, nest tās klusējot. Bet pārmērīgi, brāļi, neskumstiet, Jo nasta kopīgi mums nesama. No savas puses svēti apsolu

Jums vienlaikus gan tēvs, gan brālis būt; Man savu mīlestību atdodiet, Es jūsu rūpes ņemšu. Raudat jūs, Es ari. Tomēr dzīvs ir Henrijs tas, Kurš skumju lāses priekā pārvērtīs.

Klerenss, princis Džons, princis Hemlrijs. Mēs gaidām to no jūsu augstības.

Karalis.

Tā svešādi jūs skatāties uz mani…

virstiesnesim.

Jūs īpaši. Jūs laikam domājat, Ka man ir naids pret jums.

Virstiesnesis.

Ja apsver to, Tad naidam nav nekāda pamata.

Karalis. Nav?

Vai princis, kam tik lielas izredzes, Var aizmirst jūsu apvainojumus? Rāt angļu zemes troņa mantotāju, Mest viņu cietumā! Vai tā nav gana? Vai to var Letā nomazgāt un aizmirst?

Virstiesnesis.

Es darīju to jūsu tēva vārdā. Es biju toreiz viņa gribas paudējs. Kad, izpildīdams viņa likumus, Par visiem līdzpilsoņiem rūpējos, Jūs aizmirsāt, kas esmu, augstība; Jūs likumu un tiesu apvainojāt, Un karaļvaru, ko es pārstāvēju, Man iesizdams, kad veicu pienākumus. Tas bija apvainojums jūsu tēvam, Un, izmantodams savas tiesības, Ciet saņemt liku jūs. Ja slikti tas,

Tad ļaujiet, kad jums galvu rotā kronis, Lai dēls par jūsu rīkojumiem smej, No svētās vietas likumību dzen, Jauc tiesai darbu, maitā zobenu, Kas sarga jūsu drošību un mieru; Vēl vairāk — jūsu ģīmetni lai mīda Un jūsu vietnieku lai ļauni pulgo. Ko šādā gadījumā saprāts teiks: Jūs, teiksim, esat tēvs, un jums ir dēls, Kurš jūsu paša cieņu pazemo, Kurš zaimo jūsu stingros likumus, Ar to jums, tēvam, celdams neslavu. Jūs mani pilnvarojat rīkoties, Un jūsu dēlu nomierinu es. Jel rāmā garā apsveriet un tad, Kā klājas karalim, man pasakiet — Kur pārkāptas ir manas pilnvaras Vai arī uzticība pavēlniekam? Karalis.

Jums taisnība. Viss apsvērts lieliski. Tad zobenu un svarus paturiet. Man gribētos, kaut kādureiz mans dēls Jums mestu sejā apvainojumu Un — samierinātos tāpat kā es. Tad atkārtošu to, ko teica tēvs: «Es priecājos, ka ir tāds drosmīgs vīrs, Kas uzdrošinās princi nosodīt. Ne mazāk priecājos, ka man tāds dēls, Kas likumības priekšā, būdams augsts, Prot galvu liekt.» Jūs ieslodzījāt mani, Un tādēļ jūsu rokās ielieku Šo zobenu, ko godam pratāt nest. Viens piebildums: to turpmāk lietojiet, Tāpat kā toreiz, mani nosodot, Bez bailēm, taisnīgi. Te mana roka! Kā tēvs tad esiet manā jaunībā: Ko čukstēsiet, es skaļi pateikšu Un savai gribai likšu pakļāvīgs, Lai klausa jūsu gudriem padomiem. Es lūdzu visus prinčus ticēt man,

Ka līdz ar tēvu kapā grimušas

Ir kaislības un pārgalvības,

Ka manī modies tēva stiprais gars,

Par spīti ļaužu paredzējumiem,

Par kaunu reģiem, spēšu izravēt

Es domas Jaunās, kas man sekoja.

Līdz šim es Jāvos asins paisumam,

Kas lepnā iedomībā paloja.

Laiks beidzot sākties asins bēgumam,

Ar citiem vijņiem jūrā sajaukties

Un cēlā diženumā tālāk plūst.

Tūlīt mēs parlamentu sasauksim,

Kam jāizvēlē gudri padomnieki,

Lai līdzinātos mūsu lielā valsts

Jebkurai citai, labāk pārvaldītai.

Karš, miers vai arī abi kopā jums

Būs jāpārzin un sīki jāpazīst.

Jūs, tēv, šai ziņā būsiet noteicējs.

Pēc kronēšanas, kā jau sacīju,

Valsts pārstāvjus mēs visus sasauksim.

Ja debess manu gribu atbalstīs,

Ne pērs, ne princis nevarēs tad teikt:

«Dievs, Henrijam liec drīzāk dzīvi beigt!»

Aiziet.

Ienāk Falstafs, Šelovs, Sailenss, Bardolls, pāžs un Devijs.

Selovs. Nē, jums noteikti jāapskata mans dārzs, un tur, lapenē, mēs nogaršosim pērnos manis paša potējuma pepiņus, noēdīsim šķīvīti ievārījuma un tā tālāk. Iesim, brālēn Sailens! Bet pēc tam gultā.

Falstafs. Nudie, māja jums patiešām lieliska un bagāta!

Selovs. Nabadzīga, nabadzīga, nabadzīga. Visi esam ubagi, nekas vairāk kā ubagi, ser Džon. Tikvien ir tā labuma kā gaiss. Klāj galdu, Devij, klāj galdu, Devij! Labi, Devij!

Falstafs. Šis Devijs jums visādi noderīgs: viņš jums ir gan sulainis, gan saimniecības pārzinis.

Selovs. Lāga zēns, lāga zēns, lāga zēns, ser Džon. Pa­tiesi vakariņās esmu ieķēris par daudz heresa. Jā,, lāga zēns! Sēdieties nu, sēdieties nu! Nāc, brālēn!

Sailenss. Pie joda! Tieši manas domas, un tādēļ

dzied

Es gribu ēst un vīnu sūkt, Un dievam labu gadu lūgt, Kad meičas dārgas, šķiņķis — lēts, Kad priekiem laiks kā izredzēts.

Lai dziesma skan! Lai bezbēdīga dziesma skan!

Falstafs. Tas tikai ir jautrulis! Mīļo mister Sailens, par to es tūlīt iedzeršu uz jūsu veselību.

Selovs. Devij, pasniedz misteram Bardolfam vīnu.

Devijs. Sēdieties, labais ser. Tūliņ būšu jūsu rīcībā. Sē­dieties, labais ser. Mister pāž, mīļais mister pāž, sēdieties. Prozīt! Ja pietrūks gaļas, ko likt uz zoba, mēs toties vairāk iemetīsim. Bet ņemiet par labu, tas viss nāk no tīras sirds.