VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS - HENRIJS IV

Virstlesnesim.

Es lūgšu rūpēties, Lai tiktu izpildīts mans rīkojums.

Karalis un pavadoņi aiziet.

Falstafs. Mister Šelov, esmu jums parādā tūkstoš mār­ciņas.

Selovs. Jā, ser Džon. Es ludzu atdot paradu tūlīt, jo es braucu uz mājāin.

Falstafs. Tas grūti izdarāms, mister Šelov. Bet neraizē­jieties: drīz vien viņš liks slepeni ataicināt mani pie sevis. Viņam, redziet, tā vajadzēja izturēties pret mani, visiem redzot un dzirdot. Varat nešaubīties, ka tiksiet paaugstināts amatā. Es būšu tas, kas darīs jūs lielu.

Selovs. Es nesaprotu, kā. Varbūt uzvilksiet man savu kamzoli un piestūķēsiet to ar salmiem? Lūgtin lūdzu, mīļais ser Džon, atdodiet man vismaz piecsimt mār­ciņu no tā tūkstoša.

Falstafs. Ser, savu vārdu es turēšu. Tas, ko jūs nupat dzirdējāt, bija tikai izlikšanās.

Selovs. Baidos, ka šī izlikšanās neieilgst līdz jūsu nāves stundai.

Falstafs. Nebaidieties no izlikšanās. Nāciet man līdzi, paēdīsim pusdienas. Nāc, Pistol, nāc, Bardolf! Jau šovakar pat man atsūtīs pakaļ.

Atgriežas princis Džons, virstiesnesis tin virsnieki.

Virstiesnesis.

Džons Falstafs jānogādā cietumā. Tā draugus arī līdzi paņemiet.

Falstafs.

Milord, milord …

Virstiesnesis.

Nav vaļas man. Drīz pratināšu jūs. Prom vediet tos!

Pistols. Si fortuna me tormenta, spero contenta.

Falstafs, Šelovs, Pistols, Bardolfs, pāžs un virsnieki aiziet.

Princis Džons.

Cik cēli tomēr dara karalis! Viņš savus līdzgaitniekus agrākos Grib apgādāt. Un izraida tos tālab, Lai viņi iemācītos uzvesties, Pēc atgriešanās būtu gudrāki.

Virstiesnesis. Jā, tā tas ir.

Princis Džons.

Liek parlamentu sasaukt karalis.

Virstiesnesis. Jā gan.

Princis Džons.

Es varu derēt: nepaies ne gads, Kad mēs ar zobenu jau dosimies Uz Franciju. Kāds putniņš teica to, Šķiet, karalim šī dziesma patika. Vai neiesim?

Aiziet.

Saka dejotājs.

Vispirms atklāšu, ka baidos, tad paklanīšos un vis­beidzot runāšu. Baidos, ka jūs varētu būt neapmierināti, paklanos tādēļ, ka to prasa mans pienākums, un runāju tādēļ, lai izlūgtos jums piedošanu. Ja jūs gaidāt no ma­nis labu runu, tad esmu pagalam, jo tas, ko jums teikšu, ir paša sacerēts, bet par to, par ko man vajadzētu runāt, es baidos, vai neesmu samaitājis. Bet tagad sāksim! Es tomēr mēģināšu. Bet ziniet — jūs gan to paši zināt, — nesen es te piedalījos kādas caurkritušās lugas beigās un lūdzu jūs būt iecietīgiem, apsolīdams jums labāku. Taisnību sakot, es gribēju samaksāt jums parādu ar šo lugu. Ja luga kā neizdevies pasākums cietīs neveiksmi, tad es bankrotēšu un jūs, mani mīļie kreditori, zaudē­siet. Es jums apsolīju ierasties un esmu klāt, lai paļau­tos uz jūsu žēlastību. Atlaidiet man kaut cik parādu, bet daļu es jau jums samaksāšu un, kā dara vairums pa­rādnieku, došu jums solījumu bez sava gala.

Ja mana mēle nespētu aizkustināt jūsu sirdis, vai gribat, lai ļauju vaļu kājām? Ar deju gan es viegli izkultos no parāda. Bet tīra sirdsapziņa ir gatava dot jebkuru gandarījumu un es tāpat. Visas klātesošās dā­mas man ir jau piedevušas; ja kavalieri to nedarīs, tātad viņi nepiekrīt dāmām, un kaut kas tamlīdzīgs šādā sanāksmē nav noticis.

Vēl vienu vārdu, lūdzu! Ja trekna gaļa jums pagai­dām nav līdz kaklam, jūsu pazemīgais autors turpinā­jumā sniegs lugu ar sera Džona piedalīšanos un ieprie­cinās jūs ar daiļo Francijas Katarinu. Šajā lugā, cik man zināms, Falstafs mirs no izsvīšanas, ja vien viņu nebūs jau nogalinājis jūsu bargais spriedums. Kā zi­nāms, Oldkāsls mira mocekļa nāvē, bet Falstafs nav tas virs. Mana mēle ir nogurusi. Kad ari kājas būs nogu­rušas, es novēlēšu jums labu nakti. Un tad es locīšu ceļus jūsu priekšā, bet tikai lai skaitītu lūgsnu par ka­ralieni.

Kara)drāmas Henrijs IV abas dajas sarakstītas 1597.—1598. gadā. Pirmā da|a pirmoreiz iespiesta in quarto formātā 1598. gadā bez autora vārda, un tikai turpmākie izdevumi (1599., 1604., 1608., 1613. gadā un vēl tris izdevumi pēc Šekspīra nāves) laisti klajā jau ar pilnu autora vārdu, tāpat arī Henrija IV 2. daļa, kas pirmoreiz iespiesta 1600. gadā un kopā ar 1. daļu 1623. gadā uzņemta lielajā in folio izdevumā.

Henrija IV abas da|as kopā ar divām citām vēsturiskajām lugām- hronikām — Ričardu II (sk. II sēj., 351.—466. lpp.) un Henriju V — izveido tetraloģiju, kuru apvieno nepārtraukta vēstures notikumu se­cība un daži kopīgi personāži. Tomēr karaldrāma Henrijs IV ir pil­nīgi patstāvīgs skatuves darbs, atšķirīgs pēc sava satura, gara un noskaņojuma.

Raksturi katrā lugā veidoti citādi. Karalis Henrijs IV salīdzinā­jumā ar Henriju Bolingbruku, kā viņš vēl saucas lugā Ričards II, ir psiholoģiski citādi zīmēts tēls: cik Henrijs Bolingbruks bezbailīgs, cik droši iet uz savu mērķi, tik karalis Henrijs IV ir nevarīgs, aizdomu pilns, neuzticīgs, bailigs, kā jau uzurpators tronī.

Pirmajā lugā Ričards II pārsvarā ir traģiskais, pēdējā — Hen­rijā V episki heroiskais, taču vidusdaļā — karaldrāmā Henrijs IV, kuru Šekspīrs sarakstījis savas jaunrades gaišajā posmā (1591—1601), jo spilgti uzdzirkstī dzīves prieks, humors un jautrība.

Karaļdrāmas Henrijs IV abu dalu sižetā galvenais ir stāsts nevis par karali Henriju IV, bet par viņa dēlu — princi Henriju, nākošo ka­rali Henriju V. Sis karalis Anglijas vēsturē ir slavens ar spožām uzvarām pār Franciju Simtgadu karā, un viņa tēls jau pirms Šek­spīra ne vienreiz vien pievērsis angļu patriotiski noskaņoto drama­turgu uzmanību.

Pazīstamais Šekspīra daiļrades pētnieks Padomju Savienībā A. Aniksts, analizēdams lugas sacerēšanas apstākļus, norāda, ka Šek­spīrs diezgan plaši izmantojis citu rakstnieku darbus, piemēram, ne­pazīstama autora lugu Henrija V lielās uzvaras. No šis lugas ņemtas ne tikai atsevišķas detaļas, bet tā visumā noderējusi Šekspīram par pamatu Henrija IV un ari Henrija V sižetam, papildinot to ar Ho- linšeda hronikās atrodamo vielu.

Taču ar abiem šiem avotiem Šekspīrs rīkojies ļoti brīvi, atseviš­ķus faktus un personu raksturojumus pilnīgi pakļaudams savai — patstāvīgai lugas koncepcijai. Tieši šī drosme un svaigums, ar kuru viņš piegājis savu priekšteču materiālu apstrādāšanai, visvairāk lie­cina par viņa māksliniecisko briedumu.

Tāpat kā citās Šekspīra vēsturiskajās lugās-hronikās, šeit iezī­mējas laikmeta asās cīņas, kad pagātnē nogrimstošo, tumšo vidus­laiku — feodālisma vielā nāk kapitālisms, kad kultūras laukā iestājas jauns laikmets — renesanse, ko Fridrihs Engelss savā Dabas dialektikā nosauc par vislielāko progresīvo apvērsumu, kādu piedzīvojusi cil­vēce tanīs gadsimtos.

Lugas varonis princis Henrijs dzīvo atmosfērā, kur varas intere­ses noslāpē visu cilvēcisko, liedz pašus elementārākos priekus — jaut­rību un draudzību. Princis redz, ka pat viņa tēvs karalis nepieder sev. Jaunais Henrijs meklē savu ceļu dzīvē. Viņam gribas būt dabis­kam, nepakļauties galma ārišķībām. Kontrasta dēj viņš izvēlas drau­gus, kam nav nekādu tikumības principu un pienākumu. Ar viņiem ikopā vismaz ir jautri, var justies brīvi. Bet tas nenozīmē, ka princis šos līksmos dzīrotājus atzīst par savējiem. To viņš pats pasaka jau lugas sākumā (I, 2.). Princis meklē tādu likumības principu, kas palī­dzētu apvienot gara un rīcības brīvību ar cilvēcības prasībām. Sie ļautiņi viņam ir tikai dabiskuma izpaudums. Viņam patīk pasmieties par liem, it īpaši par Falstafu, kuru viņš gan mīl, gan nicina: mīl viņa dzīves prieka un asprātību dēļ, bet nicina tāpēc, ka Falstafs ir savas miesas vergs.