VILJAMS ŠEKSPĪRS: JŪLIJS CĒZARS

Ierauga liķi.

Ak Cēzar! Antonijs.

Tev sirds ir pilna. Novērsies un raudi! Ir sāpes lipīgas, jo manas acis, Kad redzu skumju lāses tavējās, Kļūst valgas. Vai tavs pavēlnieks ir tuvu?

Kalpotājs.

No Romas šonakt jūdzes septiņas.

Antonijs.

Pie viņa traucies, teic, kas noticis. Ir Roma sērās, Roma briesmu pilna, ŠI Roma Oktāvijam bīstama. Nes steidzīgi šo vēsti. Nē, vēl paliec, Kamēr šo liķi aiznesīšu es Uz tirgus laukumu. Ar savu runu Es gribu pārbaudīt, kā ļaudis uzņem Šo asiņaino vīru briesmu darbu, Un, vadoties pēc tā, tu paziņo Tad Oktāvijam, kāds šeit stāvoklis. Sniedz palīdzīgu roku man!

Aiziet ar Cēzara līķi.

Uznāk Bruts, Kasijs un bars pilsoņu.

Pilsoņi.

Mēs prasām atbildi! Mums paskaidrojiet! Bruts.

Tad nāciet, draugi, dodiet vārdu man. Jūs, Kasij, steidzieties uz citām ielām Un pūli izklīdiniet! Kas mani vēlas dzirdēt, paliek šeit, Kas vēlas sekot Kasijam, lai iet. Mēs teiksim, kāpēc vispārības labā Bij jāmirst Cēzaram.

Pirmais pilsonis.

Es Brutu klausos.

Otrais pilsonis.

Es Kasiju, lai vēlāk salīdzinām, Ko viņi abi par to teikuši.

Kasijs ar dažiem pilsoņiem aiziet. Bruts uzkāpj tribīnē.

Trešais pilsonis.

Jel apklustiet, jo cēlais Bruts grib runāt!

Bruts.

Tad esiet mierīgi, līdz beigšu! Jūs, romieši un mani mīļie draugi! Klausieties, ko jums teikšu, un esiet klusi, lai sadzir­dētu. Ticiet man mana goda dēl un cieniet manu godu, lai jūs varētu man ticēt. Pārbaudiet mani ar savu gudrību un modiniet savu saprātu, lai varētu labāk spriest. Ja šajā sapulcē ir kāds Cēzara sir­snīgs draugs, tad es viņam saku, ka Bruts mīlēja Cē­zaru ne mazāk kā viņš. Un, ja šis draugs jautās, kā­pēc Bruts sacēlās pret Cēzaru, tad atbildēšu viņam: «Ne tāpēc, ka es mīlēju mazāk Cēzaru, bet tāpēc, ka es mīlēju vairāk Romu. Vai jūs vēlētos, lai Cēzars dzīvotu un jūs visi mirtu kā vergi vai lai Cēzars ir miris un jūs visi dzīvotu kā brīvi vīri? Par to, ka Cēzars mani mīlēja, es viņu apraudu, par to, ka viņš bija laimīgs, es priecājos, par to, ka viņš bija droš­sirdīgs, es viņu cienu, bet par to, ka viņš bija god- kārs, es viņu nonāvēju. Tātad asaras par viņa mīlu, prieks par viņa laimi, cieņa par viņa drošsirdību un nāve par viņa godkāri. Kurš šeit ir tik zems, ka vē­lētos būt vergs? Ja ir kāds, lai runā, jo viņu esmu aizskāris. Kurš šeit ir tik truls, rupjš, ka negribētu būt romietis? Ja ir kāds, lai runā, jo viņu esmu aiz­skāris. Kurš šeit ir tik nekrietns, ka negrib mīlēt savu tēvzemi? Ja ir kāds, lai runā, jo viņu esmu aiz­skāris. Es apklustu, lai atbild man.»

Pilsoņi.

Neviens, Brut, neviens!

Bruts. Tad nevienu neesmu aizskāris. Es nodarīju Cē­zaram tikai to, ko jūs būtu nodarījuši Brutam. Viņa nāves iemesli ir uzrakstīti Kapitolā, viņa slava nav samazināta, kā viņš to pelnījis, nav pārspīlēti viņa pārkāpumi, par kuriem viņš saņēma nāvi. Tur nes viņa līķi, ko apraud Marks Antonijs,

uznāk Antonijs un citi ar Cēzara līķi

kuram gan nav līdzdalības viņa nāvē, bet kurš to­mēr baudīs viņa miršanas labumus — iegūs amatu kopīgajā pārvaldē. Un kurš no jums gan šos labumus nebaudīs! Ar to es beidzu: tāpat kā es nogalināju savu mīļāko draugu Romas labā, tā turu šo dunci gatavu sev pašam, ja tēvijai labpatiktos prasīt manu nāvi.

Pilsoņi.

Lai dzīvo Bruts, lai dzīvo! Lai dzīvo!

Pirmais pilsonis.

Ar triumfu uz mājām viņu vediet.

Otrais pilsonis.

Tam statuju lai ceļam blakus senčiem.

Trešais pilsonis.

Lai viņš kļūst Cēzars!

Ceturais pilsonis.

Kronēsim mēs Brutā To labāko, kas bija Cēzarā!

Pirmais pilsonis.

Ar gavilēm lai viņu mājās vadām!

Bruts.

Ak līdzpilsoņi!

Otrais pilsonis.

Klusu, Bruts grib runāt!

Pirmais pilsonis. Jel kļūsiet!

Bruts.

Man ļaujiet, labie pilsoņi, iet vienam, Un man par prieku palieciet jūs šeit Pie Antonija Cēzaram par godu Un bēru runai, kas to cildinās. Ar mūsu atļauju Marks Antonijs Šeit runās. Lūdzu, palieciet jūs visi Bez manis, kamēr Antonijs būs beidzis.

Aiziet.

Pirmais pilsonis.

Tad klausāmies, ko Antonijs mums teiks.

Trešais pilsonis.

Lai kāpj viņš runātāju tribīnē, Mēs klausāmies jūs, cēlais Antonij!

Antonijs.

Man Bruta labā jāpateicas jums!

Uzkāpj tribīnē.

Ceturtais pilsonis.

Ko saka viņš par Brutu?

Trešais pilsonis.

Bruta labā

Tam esot jāpateicas visiem mums.

Ceturtais pilsonis.

Lai viņš par Brutu Jaunu nerunā!

Pirmais pilsonis.

Bij Cēzars varmāka!

Trešais pilsonis.

Tas tiešām tiesa! Cik labi, ka no viņa Roma brīva!

Otrais pilsonis.

Jel kļūsiet, lai mēs Antoniju dzirdam.

Antonijs.

Jūs cēlie romieši!

Visi.

Jel klausieties!

Antonijs.

Tad dzirdiet, draugi, Romas pilsoņi!

Es nāku aprakt Cēzaru, ne slavēt.

Mēdz ļaužu Jaunos darbus pieminēt,

Bet labos aprokam ar viņu kauliem.

Tā Cēzaram lai notiek. Krietnais Bruts

Jums teica: «Cēzars bijis godkārīgs.»

Ja tā, šis noziegums ir ļoti smags.

Un smagi Cēzars par to maksājis

Ar Bruta un tā biedru atļauju,

Jo Bruts, patiesi, ir viens goda vīrs,

Un visi, visi tie ir goda vīri, —

Es nāku Cēzaram teikt bēru runu.

Viņš bija mans draugs — tik uzticīgs un taisns!

Bet Bruts mums teica: «Viņš bij godkārīgs,» —

Un Bruts, patiesi, ir viens goda vīrs.

Daudz Cēzars gūstekņu uz Romu veda,

Tie izpirkdamies vairoja mums mantu,

Vai Cēzars tāpēc šķita godkārīgs?

Viņš raudāja, kad brēca nabagie:

Šķiet, godkārei daudz cietāka ir daba!

Bet Bruts mums teica: «Viņš bij godkārīgs,» —

Un Bruts, patiesi, ir viens goda vīrs.

Jūs redzējāt, kā Luperkālijās

Es trīsreiz viņam piedāvāju kroni!

Viņš trīsreiz atteicās. Aiz godkāres?

Bet Bruts mums teica: «Viņš bij godkārīgs!»

Un zinām droši — Bruts ir goda vīrs.

Es negribu šeit Brutu atspēkot,

Bet tikai pasaku to, ko es zinu.

Jums mīļš bij Cēzars — ne bez iemesla!

Kāds iemesls jums liedz par viņu sērot?

Ak prāts! Tu aizbēgi pie truliem lopiem,

Un cilvēki ir tevi zaudēj uši!

Man sirds ir šķirstā — tur pie Cēzara,

Es klusēšu, līdz tā nāks atpakaļ.

Pirmais pilsonis.

Šķiet, viņa vārdos ir daudz patiesības!

Otrais pilsonis.

Ja labi apsveram, tad netaisni Ir Cēzars cietis.

Trešais pilsonis.

Tiešām, pilsoņi! Man bail, nāks viņa vietā cits — vēl ļaunāks!

Ceturtais pilsonis.

Vai dzirdējāt? Viņš kroni nepieņēma! Patiesi, viņš nav bijis godkārīgs.

Pirmais pilsonis.

Ja tā, dažs par to dārgi samaksās!

Otrais pilsonis.

Skat, acis viņam kaist no asarām!

Trešais pilsonis.

Viscildenākais Romā — Antonijs!

Ceturtais pilsonis.

Tad uzmanieties! Sāk viņš atkal runāt!

Antonijs.

Vēl vakar vārds, ko Cēzars izrunāja, Bij likums pasaulei. Nu guļ viņš šeit! Neviens vairs viņam neparāda godu. Ak pilsoņi, ja iedegt gribētu Jums sirdsprātu uz niknu pretestību, Tad pāri nodarītu Kasijam Un Brutam, kas ir abi goda vīri. To negribu, tad labāk pāri daru Es mirušajam, sev un arī jums, Nevis šiem goda vīriem. Redziet, šeit Ir pergaments, ko Cēzars zīmogojis, Tas skapī atrasts — viņa testaments. Ja ļaudis dzirdētu, kas tajā rakstīts, — To, piedodiet, gan negribu es lasīt — Tie mirušajam brūces skūpstītu, Un lakatiņu svētās asinīs Tie mērktu, izlūgtos sev vienu matu Par piemiņu, ko mirstot novēlētu Tad saviem tāliem pēcnācējiem Kā lielu dārgumu.