VILJAMS ŠEKSPĪRS: JŪLIJS CĒZARS

Jau esat darījis, kas jānožēlo!

No jūsu draudiem, Kasij, nebīstos.

Ar goda prātu es tā apbruņots,

Ka tie man garām skrej kā tukšais vējš,

Kas man ir nieks. Jūs lūdzu atsūtīt

Man kādu summu zelta, man to liedzāt.

Jo neprotu es naudu sadabūt

Ar zemiem līdzekļiem. Ak debess! Labāk

Sev sirdi pārkaitu un pārvērstu

Par drahmām asins lāses nekā plēstu

No cietām rokām zemniekiem ar varu

To sīko mantību, kas viņiem pieder.

Jums zeltu lūdzu leģionu algai,

Jūs man to liedzāt. Vai tā dara Kasijs?

Vai es tā atbildētu Kasijam?

Marks Bruts ja kļūtu reiz tik alkatīgs,

Ka nieka grašus saviem draugiem liegtu,

Tad, dievi, raidiet savas pērkonbultas

Un sadragājiet to.

Kasijs.

Es neaizliedzu!

Bruts.

Jūs liedzāt gan!

Kasijs.

Es neaizliedzu dot, Bet muļķis manu atbildi jums nesa! Bruts plosa manu sirdi. Drauga kļūdas Mēdz piedot draugs, bet Bruts tās pārspīlē.

Bruts.

Nē, tikai tad, ja mani ar tām tirdāt.

Kasijs.

Jūs mani nemīlat.

Bruts.

Man derdzas kļūdas!

Kasijs.

Bet neredz kļūdas drauga laipnā acs. Bruts.

Vien glaimotājs tās neredz, pat ja būtu Šīs kļūdas lielas, tā kā augstais Olimps.

Kasijs.

Tad nāciet, Antonij un Oktāvij, Un atriebieties tikai Kasijam, Jo Kasijs ir no dzīves noguris. To ienīst draugs, tam brālis spīti rāda, Kā vergu viņu bar, tā kļūdas vēro Un pieraksta, no galvas izmācās, Man acīs met. Kaut spētu izraudāt Sev dvēseli no acīm. Lūk, mans duncis, Lūk, mana kailā krūts! Mīt tajā sirds, Kas dārgāka par zeltu, ko zemes dzīlēs Pats Plutons glabā. Ja tu romietis, Rauj ārā to! Tev zeltu liedzu es, Bet sirdi dodu. Dur kā Cēzaram! Visniknāk nīstot, viņu mīlēji Tu vairāk nekā Kasij u.

Bruts.

Slēp dunci! Jūs varat dusmoties, tas jums ir ļauts.

Ko gribat, dariet. Untumi ir negods! Ak Kasij, jums, patiesi, tāda daba, Kas dusmas sevī nes, kā krams nes liesmu; Kad spēcīgi to sit, tas dzirksti met, Bet tūlīt atdziest.

Kasijs.

Vai man jādzīvo Par apsmieklu un joku savam Brutam? Tam manas bēdas, manas dusmas riebj.

Bruts.

Kad runāju, es arī biju dusmīgs. Kasijs.

Tik daudz jūs atzīstat. Man sniedziet roku!

Bruts.

Un arī savu sirdi.

Kasijs.

Brut!

Bruts.

Kas ir?

Kasijs.

Ja mīlat mani, esiet pacietīgs,

Kad straujas dabas dēļ, kas mātes dota,

Es dažreiz aizmirstos.

Bruts.

Jā, Kasij, turpmāk, Kad būsiet pārāk bargs pret savu Brutu, Viņš domās — māte baras, un būs rāms.

Dzejnieks

aiz skatuves.

Man ļaujiet, karavadoņus lai skatu, Jo viņi strīdas. Neatstāsim viņus Mēs divatā!

Lucilijs

aiz skatuves.

Pie viņiem neiesiet!

Dzejnieks

aiz skatuves.

Vien nāve spētu mani atturēt.

Ienāk dzejnieks, tam seko Lucilijs, Titinijs un Lūcijs.

Kasijs.

Kas ir? Kas notiek?

Dzejnieks.

Kauns, karavadoņi! Ko darāt šeit? Jel esiet mīļi draugi, kā tas klājas. Es vairāk gadu dzīvojis par jums!

Kasijs.

Ha, ha! Cik vāji dzejo ciniķis! Bruts.

Prom, pārgalvi! Prom ejiet, nekauņa! Kasijs.

Brut, pacietieties! Tāda viņa daba! Bruts.

Es pacietīšos, ja viņš atnāks laikā, Kam karā noder šādi skaļi āksti! Prom, saku!

Kasijs.

Jel ejiet, ejiet ātrāk prom!

Dzejnieks aiziet.

Bruts.

Lucilij un Titinij, virsnieki

Lai saviem pulkiem gādā naktsmītnes.

Kasijs.

Un nāciet atpakaļ ar Mesalu Bez kavēšanās.

Lucilijs un Titinijs aiziet.

Bruts.

Lūcij, kausu vīna!

Lūcijs aiziet.

Kasijs.

Es nedomāju, ka tā spējat dusmot! Bruts.

Ak Kasij, ciešu es no daudzām bēdām. Kasijs.

Vai filozofiju jūs aizmirstat, Ja padodaties sīkām nelaimēm?

Bruts.

Kurš cilvēks labāk bēdas panest spēj? Ir nomirusi Porcija!

Kasijs.

Kā — Porcija!

Bruts.

Ir viņa nomirusi.

Kasijs.

Kā dzīvs es paliku, jums pretodamies! Cik smags un nepanesams zaudējums! Ar kādu kaiti?

Bruts.

Skumjās, ka mēs šķirti, Ka Oktāvijs ar Antoniju kļūst Tik spēcīgi. Šī ziņa nāca reizē Ar viņas nāvi: prāts tai aptumšojās, Un vienatnē tā dzēra uguns indi.

Kasijs.

Un nomira!

Bruts.

Jā!

Kasijs.

Nemirstīgie dievi!

Ienāk Lūcijs ar virai un sveci.

Bruts.

Vairs nerunāsim! Sniedz man kausu vīna! Te, Kasij, aproku es visu naidu!

Dzer.

Kasijs.

Sirds slāpstot atbalso šiem cēliem vārdiem! Lej, Lūcij, lai pār malām pludo vīns, Par Bruta mīlu dzert nekad nav gana.

Dzer, Lūcijs iziet.

Bruts.

Nu, nāciet, Titinij!

Ienāk Titinijs un Mesala.

Sveiks, Mesala! Lai kopā šeit ap sveci sēžamies Un apspriežam to, kas mums tagad darāms.

Kasijs.

Nav tevis, Porcija!

Bruts.

Es lūdzu, pietiek! Mesala, te man ziņo vēstules, Ka jaunais Oktāvijs un Antonijs Ar stipru karaspēku nāk pret mums Un virza gājienu uz Filipiem.

Mesala.

Man arī tādas vēstis atsūtītas.

Bruts.

Ko ziņo vēl?

Mesala.

Ka Oktāvijs, Marks Antonijs un Lepids Pēc saraksta un likumiem ar nāvi Ir sodījuši simtu senatoru.

Bruts.

Šai ziņā mūsu vēstis nesaskan. Man teikts, ka septiņdesmit senatori Ar nāvi sodīti, pat Cicerons!

Kasijs.

Pat Cicerons!

Mesala.

Ir miris Cicerons! Pēc saraksta tam piespriests nāves sods. Mans kungs, vai jums bij vēstule no sievas?

Bruts.

Nē, Mesala.

Mesala.

Un vēstulēs nekas nav teikts par viņu? Cik savādi!

Bruts.

Kam jautājat? Vai jums par viņu ziņots?

Mesala.

Nē, mans kungs!

Bruts.

Kā romietis man sakiet patiesību! Mesala.

Kā romietim jums patiesību teikšu: Ir viņa nomirusi baismā nāvē.

Bruts.

Ardievu, Porcija! Mums, Mesala, Reiz jāmirst. Domājot, ka ari viņai Bij nāve lemta, — sāpes pārcietīšu.

Mesala.

Tā lieliem vīriem jānes lielas bēdas. Kasijs.

Šī māka arī manai dabai piemīt, Bet nespētu tā pārciest zaudējumu.

Bruts.

Bet nu pie dzīvā darba! Kā jums šķiet — Ja ietu tieši mēs uz Filipiem?

Kasijs.

Tas nebūs labi.

Bruts.

Kāpēc?

Kasijs.

Labāk būtu, Ja pretinieks pats sāktu meklēt mūs, Tā izšķiež līdzekļus, liek nogurt pulkiem, Pats kaitē sev, bet atpūšamies mēs Un aizstāvībai spēkus taupām modri.

Bruts.

Labs iegansts vietu dod vēl labākam. Viss apvidus starp Filipiem un mums Aiz bailēm vien mums liekas paklausām, Jo ļaudis kurn par nodevām, ko prasām. Šai zemei cauri iedams, ienaidnieks Ar viņiem papildinās savus spēkus, Kļūs stiprāks, skaitā lielāks, drosmīgāks, — Šo priekšrocību viņam atņemsim, Ja iesim pretī tam līdz Filipiem, Kur ļaudis šie būs mūsu aizmugurē.

Kasijs.

Bet klausiet, labais brāli!

Bruts.

Piedodiet, Ir draugi visu devuši, cik spēja: Mums leģioni pārpilni — viss gatavs. Ik dienas spēki pieaug naidniekam, Mēs stāvam virsotnē, drīz lejup slīgsim, Jo ļaužu darbos paisums ir un bēgums — Kas trauc ar paisumu, var sasniegt laimi, Kas nokavē, tam mūža brauciens viss Pa sēkļiem un pa briesmām maldās. Un tagad peldam mēs ar paisumu, Mums labvēlīgai straumei jātrauc līdz Vai kuģis jāzaudē.

Kasijs.

Ka gribat — iesim. Tiem pretī stāsimies pie Filipiem.

Bruts.

Jau dziļa nakts klāj mūsu sarunu, Un daba arī prasa savu tiesu, Tai skopi dosim mazu atdusu. Vai vēl kas sakāms?

Kasijs.

Nē! Ar labu nakti! Rīt agri celsimies un tūlīt ceļā!