VILJAMS ŠEKSPĪRS: JŪLIJS CĒZARS

Visi aiziet.

Antonijs, Oktāvijs un Lepids sēž pie galda.

Antonijs.

Tiem visiem jāmirst, kas ir sarakstā.

Oktāvijs.

Un ari jūsu brālim jāmirst, Lepid!

Lepids.

Es piekritu!

Oktāvijs.

Tad raksti, Antonij!

Lepids.

Bet dzīvu neatstājiet Publiju, Tas jūsu māsasdēls, Mark Antonij!

Antonijs.

Viņš mirs, lūk, notiesāju viņu es Ar vienu svītru. Lepid, atnesiet Mums testamentu, lai mēs redzētu, Vai nevar mantojumu mazliet apcirpt.

Lepids.

Vai būsiet šeit?

Oktāvijs.

Jā, šeit vai Kapitolā. Lepids aiziet.

Antonijs.

Sis cilvēks, niecīgs un bez nopelniem, Mums der par izsūtāmo. Vai viņš cienīgs, Ka, dalot trijās daļās pasauli, Tam vienu daļu dodam?

Oktāvijs.

Tā jums šķita, Bet viņa balsi klausāt, kad tā saka, Kam melnā sarakstā lai nāvi lemjam.

Antonijs.

Par jums es esmu vecāks, Oktāvij! Šim vīram uzliekam mēs tādu godu, Lai noveltu no sevis kauna nastas. Viņš nes tās, it kā ēzelis nes zeltu, Kas sten un krīt zem savas nastas iedams, Kurp vedam to vai dzenam, ceļu rādot. Kad mantu būs viņš aiznesis, kur gribam, Tam nastu noņemsim un projām trieksim, Lai izjūgts ēzelis var ausis kratīt Un pļavā zāli ēst.

Oktāvijs.

Kā gribat, dariet! Bet viņš ir īsts un drosmīgs karavīrs.

Antonijs.

Mans zirgs ir arī tāds, Oktāvij! Tāpēc Tam dodu viņa tiesu barības. Šim dzīvniekam es mācu karot, skriet, Iet līku loču, stāt un tieši traukties, Un viņa ķermeni mans gars tad valda. Tam dažā ziņā Lepids līdzinās, Viņš mācāms, dīdāms un uz priekšu dzenams, Viņš garā neauglīgs un pārtiek labprāt No neīstā un pakaļdarinātā.

Kas citu nolietots un sen jau atmests, Tam kļūst par modes lietu. Viņš ir vienmēr Šo lietu varā. Bet man, Oktāvij, Ir jums kas svarīgs sakāms: Bruts un Kasijs Vāc karaspēku, pretsitiens tiem jādod; Tādēļ lai sapulcinām sabiedrotos, Sev draugus meklējam un spēkus rodam. Tūlīt mums visiem sēdē jāapspriežas, Kā lietas slepenas vislabāk atklāt Un briesmām redzamām vislabāk spītēt.

Uznāk Bruls, Lucilijs, Lūcijs un karavīri. Titinijs un Pindars iet viņiem pretī.

Bruts.

Ai, stāviet!

Lucilijs.

Sakiet paroli un stāviet!

Bruls.

Ko teiksi, Lucilij? Vai Kasijs tuvu? Lucilijs.

Nav tālu vairs, un Pindars atnācis Jūs apsveicināt sava kunga vārdā.

Bruts.

Cik laipni! Ziniet, Pindar, jūsu kungs, Kam grozīgs prāts vai slikti padomnieki, Dod iemeslu man vēlēties, lai daudz kas Tā nebūtu, kā tagad ir, bet viņš Man pats dos atbildi.

Pindars.

Es nešaubos, Ka kungs mans cildenais jums šķitis Patiesi cienījams un goda vīrs.

Bruts.

Par viņu nešaubos. Lucilij, sakiet, Kā viņš jūs uzņēma, lai es to zinu!

Lucilijs.

Gan pieklājīgi un ar cienību, Bet ne tik sirsnīgi, tik atklāti, Ar tādu brīvu drauga valodu, Kā mēdza agrāk.

Bruts.

Tu man attēloji, Kā atdziest dedzīgs draugs. Lucilij, Kad mīlestība iesāk sirgt un gaist, Tā liekuļoti pieklājīga kļūst, Bet skaidra uzticība ir bez viltus, Dažs cilvēks tukšs ir līdzīgs karstam zirgam, Kas sākumā spēj dižoties un skriet, Bet, tiklīdz sajūt dzeloņainus piešus, Tas sabrūk, it kā nodzīts kleperis. Vai viņa karapulki tuvojas?

Lucilijs.

Tie Sardos šonakt vēlas novietoties, Bet lielā puse, visi jātnieki, Trauc līdzi Kasijam.

Tālumā klusi skan maršs.

Bruts.

Klau, viņš ir klāt! Tam laipni pretī ejiet!

Ienāk Kasijs ar saviem karavīriem.

Kasijs. Stāt!

Bruts.

Stāt! Pavēli šo atkārtojiet!

Pirmais karavīrs. Stāt!

Otrais karavīrs. Stāt!

Trešais karavīrs. Stāt!

Kasijs.

Man pāri darāt jūs, mans cēlais brāli! Bruts.

Lai dievi mani soda! Ienaidniekiem Es pāri nedaru, kur nu vēl brālim!

Kasijs.

Slēpj jūsu vēsie vārdi pārestību, Brut! Kad to darāt…

Bruts.

Kasij, esiet mierīgs! Un klusi sakiet savu sūdzību. Jūs pazīstu. Lai ķildu neceļam Seit mūsu karaspēka priekšā, Kas drīkst starp mums vien mīlestību redzēt. Tiem aiziet pavēliet. Un manā teltī, Ko teiksiet, uzklausīšu, Kasij!

Kasijs.

Pindar!

Liec virsniekiem vest pulkus mazliet tālāk No vietas šīs. Bruts.

Lucilij, dariet jūs Tāpat. Neviens lai teltī neienāk! Bet durvis Titinijs un Lūcijs sargās.

Visi aiziet.

Kasijs.

Jūs esat netaisnīgs pret mani tāpēc, Ka Lūcijs Stella tika notiesāts, Ka ņēmis kukuļus no sardiešiem. Bet vēstuli, kur aizlūdzu par viņu, Ko pazīstu, — jūs neievērojāt.

Bruts.

To rakstot, bijāt netaisnīgs pret sevi. Kasijs.

Bet šādā laikā tiešām neklājas Par katru nieciņu tik bargi spriest.

Bruls.

Tad ziniet, Kasij, daudzi apsūdz jūs, Ka jūsu plaukstas alkatībā niezot, Par zeltu iztirgojot amatus Jūs necienīgiem.

Kasijs.

Manas plaukstas niezot? Jūs zināt, Bruts to saka. Citādi Tas tiešām būtu jūsu pēdēj's vārds!

Bruts.

Ar savu vārdu kauna darbus balstāt, Un tāpēc pārmācība aizsedz vaigu.

Kasijs.

Pārmācība!

Bruts.

Bet atcerieties martu! Marta īdas! Vai lielais Jūlijs nenoasiņoja,

Lai būtu taisnība? Kurš nelietis

Tam dūra, nemīlēdams taisnību?

Kā drīkstam mēs, kas nonāvējām

Vislielāko no visiem pasaulē

Par to, ka viņš bij laupītāju balsts,

Nu paši savus pirkstus aptraipīt

Un pārdot dižos goda amatus

Par nieka krāmiem, ko sev grābjam? Labāk

Tad sunim būt un apriet mēnesi,

Ne tādam romietim!

Kasijs.

Brut, neaprejiet Jūs mani! Nepieļaušu jums pret mani Tā aizmirsties! Es esmu karavīrs, Daudz vairāk piedzīvojis, spējīgāks Kā jūs šeit noteikt.

Bruts.

Kasij, neesat!

Kasijs.

Es esmu gan!

Bruts.

Es saku — neesat!

Kasijs.

Ne vārda vairāk, vai es aizmirsīšos! Ja dzīvība jums mīļa, rimstieties!

Bruts.

Prom, necienīgais vīrs! Kasijs.

Vai tas var būt?

Bruts.

Tad klausieties, ko es jums sacīšu: Vai ceļu griezt man jūsu ātrām dusmām Un nobīties, kad ārprātīgais trako?

Kasijs.

Ak dievi, vai tas viss man jāpacieš? Bruts.

Jā, viss un vairāk vēl! Līdz lepnā sirds

Aiz dusmām pārsprāgst jums. Lai vergi skatās

Un dreb no jūsu niknuma! Ko gribat?

Lai atkāpjos? Lai jūsu priekšā klanos?

Lai izdabāju jūsu untumiem?

Pie velna! Norij iet pats savu indi

Un kaut vai plīstiet! No šīs dienas es

Jūs turēšu par apsmieklu un joku,

Kad ļauni dzelsiet.

Kasijs.

Vai tik tālu jau?

Bruts.

Jūs teicāties būt labāks karavīrs; Tad parādiet, ka lielība nav tukša. Man būtu prieks, jo labprāt mācītos No tādiem vīriem, kas ir cildens paraugs.

Kasijs.

Pret mani, Brut, jūs vienmēr netaisnīgs! Es teicu: vairāk piedzīvojis karā, Ne labāks. Vai ne tā?

Bruts.

Vienalga man!

Kasijs.

Ja Cēzars dzīvotu, viņš nedrīkstētu Tā mani nopelt!

Bruts.

Rāmāk! Nedrīkstētu Jūs viņu kaitināt!

Kasijs.

Es nedrīkstētu?

Bruts. Nē!

Kasijs.

Kā? Es nedrīkstētu?

Bruts.

Nē, nemūžam!

Kasijs.

Tā manu mīlu nepārbaudiet, Brut! Lai nedaru, ko vēlāk nožēlošu!

Bruts.