VILJAMS ŠEKSPĪRS: JŪLIJS CĒZARS

Labeo, Flāvij, cīņu turpiniet!

Ir pulksten's trīs, un, lai gan nakts, vēl straujāk

Gūt laimi mēģināsim otrreiz kaujā!

Aiziet.

Cīnīdamies uznāk abu armiju kareivji, tad Bruts, jaunais Katons, Lucilijs un citi.

Bruts.

Vēl, līdzpilsoņi, galvas nenokariet! Katons.

Kurš bandubērns to dara? Nāciet līdz! Es savu vārdu saucu kaujaslaukā: Mans tēvs — Marks Katons, esmu viņa dēls, Draugs tēvu zemei, naidnieks tirāniem! Un Markam Katonam es cienīgs dēls.

Bruts

Un es — Marks Bruts, jā, esmu Bruts, patiesi! Draugs tēvu zemei, kura Brutu pazīst.

Aiziet.

Lucilijs.

Ak jaukais, krietnais Katon, vai tu krīti? Tu mirsti drosmīgi kā Titinijs, Un Katonam tu biji cienīgs dēls.

Pirmais kareivis.

Klau, padodies vai mirsti!

Lucilijs.

Padodos,

Lai mirtu.

Piedāvā naudu.

Diezgan te, lai Brutu tūlīt Tu nonāvētu, kļūdams ar to slavens.

Pirmais kareivis.

To nedrīkstam! Augsts gūsteknis!

Otrais kareivis.

Ei, ceļu dodiet! Sakiet Antonijam, Ka Bruts ir sagūstīts.

Pirmais kareivis.

To ziņošu.

Bet pats viņš nāk!

Uznāk Antonijs

Kungs, Bruts ir sagūstīts!

Antonijs.

Bet kur viņš ir?

Lucilijs.

Bruts tagad drošībā! Es varu apgalvot, ka ienaidnieks

Nemūžam Brutu dzīvu nesagūstīs, No tāda kauna dievi viņu sargās. Kad atradīsiet viņu: dzīvs vai miris Viņš vienmēr paliks Bruts un pats sev līdzīgs.

Antonijs.

Sis, draugi, nava Bruts, bet, ticiet man, Viņš tikpat vērtīgs, sargājiet šo vīru, Tam rādiet laipnību. To sev par draugu Es vēlētos, nevis par ienaidnieku. Nu, lūkojiet, vai Bruts ir dzīvs vai miris, Un vēstis Oktāvija teltī nesiet Par to, kā veicas jums.

Visi aiziei.

Uznāk Bruts, Dardanijs, Kiits, Stratons un Volumnijs.

Bruts.

Šurp, atlikušie draugi, uz šīs klints Vēl atdusiet!

Klits.

Stratilijs lāpu dedza, bet viņš nenāk Vairs atpakaļ. Būs sagūstīts vai nokauts.

Bruts.

Klit, atsēdies. Ir nokauts — īstais vārds Un darbs, kas tagad modē. Klausies, Klit!

Kaut ko čukst.

Klits.

Vai es, mans kungs? Nekad to nedarīšu!

Bruts.

Tad nerunā!

Klits.

Es drīzāk mirtu pats.

Bruts.

Tad klausies, Dardanij!

čukst.

Dardanij s.

Vai man to darīt?

Klits.

Ak Dardanij!

Dardanijs. Ak Klit!

Klits.

Ko ļaunu prasīja no tevis Bruts?

Dardanijs.

Lai viņu nonāvēju! Skat, viņš domīgs.

Klits.

Šis cēlais trauks ar skumjām piepildīts, Ka tās jau viņa acīm lejas pāri.

Bruts.

Nāc, labais Volumnij, tik vienu vārdu!

Volumnijs.

Ko teiksiet, kungs?

Bruts.

Tad klausies, Volumnij! Kā rēgs man Cēzars parādījās naktī Pie Sardiem pirmoreiz un viņu nakti Tepat pie Filipiem. Es tagad zinu: Ir mana stunda klāt!

Volumnijs.

Vēl ne, mans kungs.

Bruts.

Es esmu par to droši pārliecināts.

Tā, Volumnij, mēdz notikt pasaulē.

Jau ienaidnieks mūs trenc pie bezdibeņa .

Kaujas troksnis.

Būs cienīgāk, ja paši lēksim tajā Un negaidīsim, līdz mūs iegrūdis! Mēs, Volumnij, reiz bijām skolas biedri, Un mūsu senās mīlas vārdā lūdzu: Nāc turi šķēpu, lai tam virsū metos.

Volumnijs.

Tāds pakalpojums neder draugam, Brut.

Troksnis turpinās.

Klits.

Kungs, bēdziet, bēdziet! Nepalieciet šeit! Bruts.

Ardievu, visi jūs: tu Volumnij! Tu, Straton, kas te visu laiku snaudi, Jel paliec sveiks! Ak mani līdzpilsoņi, Sirds prieku jūt, ka visā manā mūžā Neviens nav bijis neuzticams man. Un pieveikts šodien slavu gūšu es Vēl lielāku, kā gūst to Oktāvijs Un Antonijs ar savu uzvaru Tik ļaunu. Sveiki! Bruta mēle tagad Ir pabeigusi viņa dzīves stāstu. Nakts manas acis sedz, un mani kauli, Kas tik daudz strādāja, grib tagad dusēt.

Kaujas troksnis. Saucieni aiz skatuves: «Bēdziet, bēdziet, bēdziet!»

Klits.

Kungs, bēdziet, bēdziet! Bruts.

Prom, es sekošu! Aiziet Klits, Dardanijs un Volumnijs.

Es lūdzu, Straton, paliec tu pie manis, Tu esi vīrs, ko visi ļaudis ciena, Un tava dzīve bija godīga. Tad turi šķēpu, tikai novērsies, Kad uz to metīšos. Vai gribi, Straton?

Stratons.

Pirms dodiet roku man, ardievu, kungs!

Bruts.

Sveiks, labais Straton!

Metas uz savu šķēpu.

Cēzar, miers ar tevi! Daudz labprātāk es nonāvēju sevi!

Mirst.

Kaujas troksnis. Karapulki atkāpjas. Uznāk Oktāvijs, Mesala, Lucilijs un armija.

Oktāvijs.

Kas tas par vīru?

Mesala.

Mana kunga kalps. Teic, Straton, — kur tavs kungs?

Stratons.

No važām brīvs, ko nesat, Mesala. Var uzvarētāji to sadedzināt, Jo tikai Bruts pats pieveicis ir Brutu, Par viņa nāvi citu neslavēs.

Lucilijs.

Tā Bruts bij jāatrod. Paldies tev, Brut! Tu pierādīji Lucilija teikto.

Oktāvijs.

Es Bruta ļaudis vēlos ņemt pie sevis. Vai gribi, vīrs, man savu laiku ziedot?

Stratons.

Labprāt, ja Mesala to atjauj man.

Mesala.

Kā, Straton, nomira mans kungs?

Stratons.

Es šķēpu turēju, viņš uz to metās.

Mesala.

Oktāvij, ņem pie sevis tagad viņu, Kas manam kungam tā ir pakalpojis.

Antonijs.

Viņš bija romietis viscienīgākais. Ko citi sazvērnieki darīja, Tas bij aiz skaudības pret Cēzaru. Viņš vienīgais ar domām godīgām Par visu labklājību kļuva tāds. Labs bij tam mūžs, un elementi Tā sakopoti viņā, ka var daba Teikt visai pasaulei: tas bija cilvēk

Oktāvijs.

Kā atbilst tikumam, to apglabāsim

Ar visu cienību, pēc ierašām.

Lai manā teltī noliek viņa kaulus,

Kā karavīram klājas, goda vietā.

Lai karapulki dus, un iesim tā,

Šo slavu dalot dienā laimīgā.

Traģēdija Jūlijs Cēzars sarakstīta 1599. gadā, jo 1598. gadā F. Me- reja sastādītajā Šekspīra lugu sarakstā šīs traģēdijas vēl nav, bet švei­cietis Tomass Platers atzīmē, ka 1599. gadā Londonā viņš jau skatījis traģēdiju par Romas pirmo imperatoru Jūliju Cēzaru. Traģēdija pirmo­reiz iespiesta in folio izdevumā 1623. gadā

Sižets par Jūliju Cēzaru renesanses laikmetā bija populārs angļu dramaturģijā. Jau labi sen pirms Šekspīra traģēdijas, 1582. gadā, bijj parādījušās divas lugas ar šo tematiku, bet pēc Šekspīra radušās vēl kādas četras. No saviem priekštečiem viņš neko nav aizguvis, bet viņa sekotāji tikai atdarinājuši lielo dramaturgu, kaut gan bez panākumiem. Nevienu no šīm lugām nekādā ziņā nevar salīdzināt ar Šekspīra tra­ģēdiju, un neviena no tām nav ari pārdzīvojusi savu laiku.

Traģēdijas vielai un personāžu raksturu zīmējumiem Šekspīrs iz­mantojis Plutarha uzrakstītos Cēzara, Bruta un Antonija dzīves stāstus, kurus angļu valodā pārtulkojis 1579. gadā Tomass Norts.

Jūlijs Cēzars ir viena no Šekspīra izcilākajām traģēdijām, tuva viņa labākajām karaļdrāmām. Traģēdijā ļoti spilgti un spēcīgi zīmēti raksturi, personāžu psiholoģija. Tomēr tuvāk tās būtībai mēs nonāk­sim, ja apzīmēsim to par politisku traģēdiju. Droši vien Šekspīra laika biedri traģēdijā saskatīja aktuālus notikumus un jēgu. Jo Elizabetes valdīšanas pēdējos gados politisko spēku līdzsvars, uz ko balstījās Tjudoru absolūtā monarhija, bija sašķobījusies un opozīcija jaunās muižniecības un Sitijas buržuāzijas aprindās sāka cīnīties par kara­lienes gāšanu. Šekspīra reālista meistarība, viņa krāsu bagātība, gran­diozā domu koncentrācija, dziļu vēsturisku pretrunu izmaiņa un brī- num lielā prasme visu to iedzīvināt tēlos un situācijās padara šo Šekspīra darbu par vēsturiskās un politiskās traģēdijas paraugu visas pasaules dramaturģijā.