VILJAMS ŠEKSPĪRS - JŪLIJS CĒZARS

Uz spēles vienā kaujā tagad likt.

Tu zini, turējos pie Epikūra

Un viņa mācības, nu prāts man citāds —

Pa daļai ticu pareģojumiem.

No Sardiem nākot mums, div' lieli ērgļi

Uz viena karoga tad nolaidās,

No karavīru rokām viņi ēda

Un pavadīja mūs līdz Filipiem.

Šorīt tie pacēlās un aizlidoja,

To vietā kraukļi, vārnas, vanagi

Pār galvām lido mums un lejup raugās,

Kā vieglu laupījumu gaidīdami.

To ēnas liekas tumša likten's sega

Pār mūsu pulkiem, kas grib izlaist garu.

Mesala.

Tam neticiet!

Kasijs.

Tam ticu daļēji! Jo esmu garā možs un apņēmies It visām briesmām droši pretī stāties.

Bruts.

Pareizi, Lucilij!

Kasijs.

Nu, krietnais Brut, Lai dievi palīdz mums, ka varam mēs Līdz vecumdienām mierā nodzīvot. Bet, tā kā ļaužu likten's nezināms,

Tad būsim gatavi uz ļaunāko. Ja kauju zaudēsim, tad runājam Mēs reizi pēdējo. Nu sakiet man — Ko esat apņēmies tad darīt jūs?

Bruts

Kādreiz pēc prātniecības likumiem Par pašnāvību Katonu es pēlu, Jo nezin kāpēc šķiet man zemiski Un gļēvi, baidoties no tā, kas notiks, Sev mūžu īsināt, bet, apbruņots Ar pacietību, vienmēr paļaujos Tai varai augstākajai, kura valda Pār mums.

Kasijs.

Tad, ja mēs kauju zaudēsim, Jūs atjautu vest sevi triumfā Pa Romas ielām?

Bruts.

Nē, Kasij! Krietnais romieti, man ticiet, Bruts neies, važās sasaistīts, uz Romu. Tam prāts ir pārāk liels! Bet šodien darbs Mums jāpabeidz, ko marta īdās sākām. Es nezinu, vai mēs vēl tiksimies, Tāpēc uz mūžu lai nu atvadāmies! Ardievu tad uz mūžu mūžiem, Kasij! Ja tiksimies, mēs abi smaidīsim, Ja ne, tad mūsu atvadas ir labas.

Kasijs.

Ardievu tad uz mūžu mūžiem, Brut! Ja tiksimies, patiesi smaidīsim, Ja ne, šīs mūsu atvadas ir labas!

Bruts.

Lai ejam mēs! Kaut zinātu kāds cilvēks Jau iepriekš, kā šīs dienas cīņa beigsies. Bet pietiek zināt, ka šī diena beigsies, Un tad jau gals būs zināms. Tagad iesim!

Aiziet.

Uznāk Bruts un Mesala.

Bruts.

Jāj, Mesala, jāj, nes šo pavēli Tiem leģioniem, kas ir vipā pusē!

Skajš troksnis.

Lai viņi tūlīt uzbrūk! Jo es manu, Ka Oktāvija spārns ir kļuvis gurdens Un sparīgs trieciens to spēj pievārēt! Jāj, Mesala! Lai visi trauc tie lejā!

Aiziet abi.

Uznāk Kasijs un Titinijs.

Kasijs.

Skat, Titinij, šie nelieši jau bēg! Pats kļūstu savējiem par ienaidnieku: Kad bēga karognesējs, gļēvuli Es nositu, pats tvēru karogu!

Titinijs.

Ak Kasij, pāragra bij pavēle, Ko deva Bruts, kam neliels pārsvars bija Pār Oktāvij u. Sākuši tam pulki Ir laupīt. Bet mūs ielenc Antonijs.

Uznāk Pindars.

Pindars.

Jel bēdziet tālāk, kungs, jel bēdziet tālāk! Marks Antonijs jau iebrūk jūsu teltīs, Un tāpēc bēdziet, cēlais Kasij, bēdziet!

Kasijs.

Šis pakalns diezgan tāls. Skat, Titinij! Vai tās ir manas teltis, kur deg uguns?

Titinijs.

Jā, pavēlniek!

Kasijs.

Ja mani mīli tu, Kāp zirgā, Titinij, cērt viņā piešus, Līdz būsi aizjājis pie pulkiem tiem Un atpakaļ, lai varu droši zināt, Vai tur ir ienaidnieks vai mūsējie.

Titinijs.

Es būšu atpakaļ kā ātra doma.

Aiziet.

Kasijs.

Kāp, Pindar, augstāk tajā pakalnā, Man acis vājas, vēro Titiniju Un saki, ko tu kaujaslaukā redzi.

Pindars uzkāpj pakalnā.

Šai dienā sāku elpot, laiks ir apkārt. Kur iesāku, tur jābeidz! Dzīves loks Ir noslēgts. Zēn, ko redzi?

Pindars.

Kungs!

Kasijs.

Ko redzi?

Pindars

pakalnā.

Jau Titiniju ielenc jātnieki, Tie viņam seko, bet viņš traucas tālāk. Nu tie gandrīz jau panākuši viņu, — Bēdz Titinij! Jau daži lec no zirga, Viņš ari!

Kliedzieni.

Sagūstīts! Tie priekā kliedz!

Kasijs.

Nāc lejā un vairs ilgāk neskaties!

Es, gļēvulis, tik ilgi dzīvoju,

Līdz draugs mans labākais tiek sagūstīts!

Pindars nonāk lejā.

Zēn, panāc šurp!

Reiz tevi sagūstīju partu zemē

Un, tevi dzīvu atstājot, tev liku

Dot zvērestu, ka izpildīsi visu,

Ko prasīšu. Nāc pildi zvērestu

Un kļūsti brīvs! Ņem manu labo šķēpu,

Kas dūra Cēzaram, šķel manas krūtis!

Neko man nesaki, tver rokturi!

Kad seju aizsedzu, kā tagad daru,

Tad dur ar šķēpu.

Pindars viņu nodur.

Esi atriebts, Cēzar, Ar šķēpu, kas tev kādreiz nesa nāvi.

Mirsi.

Pindars.

Es esmu brīvs, bet tāds gan nekļūtu, Ja būtu rīkojies, kā vēlos, Kasij! No zemes šīs nu tālu aizbēgs Pindars, Kur romietis neviens to neredzēs.

Aiziet. Uznāk Titinijs un Mesala.

Mesala.

Kā mainās veiksme, Titinij! Jo Bruts Ir Oktāviju veicis, kamēr trieca Kasija leģionus Antonijs.

Titinijs.

Šī ziņa iepriecinās Kasij u.

Mesala.

Kur viņu atstājāt?

Titinijs.

Tik bezcerīgu, Ar vergu Pindaru šai pakalnā.

Mesala.

Vai tas nav viņš, kas tur uz zemes guļ? Titinijs.

Tā neguļ dzīvajie! Ak, mana sirds!

Mesala.

Vai tas ir viņš?

Titinijs.

Nē, Mesala, tas bija Reiz Kasijs, bet vairs nava. Vakarsaule, Kā grimsti tu ar stariem sarkaniem, Tā sārtās asinīs grimst viņa diena, Un Romas saule noriet! Mūsu diena Ir galā! Ceļas mākoņi un migla, Un briesmas nāk! Ir mūsu darbi beigti. Viņš mira, neticēdams manai veiksmei.

Mesala.

Tad šaubas atnesušas viņam nāvi! Ak ļaunais malds, tu grūtsirdības bērns, Kam rādi ļaužu lētticīgam prātam To, kas nav īsts? Ak pārsteidzīgais malds, Ir tava piedzimšana nelaimīga, Tu māti nonāvē, kas tevi dzemdē.

Titinijs.

Šurp steidzies, Pindar! Kur tu esi, Pindar? Mesala.

To meklē, Titinij, bet iešu es Šo ziņu ietriekt cēlā Bruta ausīs.

Es saku: ietriekt, jo pat tērauds ass Un saindētas bultas Bruta ausim Būs tīkamākas nekā briesmu vēsts Par to, ko redzam šeit.

Titinijs.

Jā, Mesala, Prom steidziet. Meklēšu es Pindaru.

Mesala aiziet.

Kam mani aizsūtīji, drūmais Kasij?

Vai nesatiku draugus? Un vai tie

Ar vainagu man pieri neapvija,

Lai aiznesu to tev? Vai nedzirdēji

Tu gaviles? Ak visu pārprati!

Ņem slavas vainagu, to lieku tev

Ap galvu, kā man pavēlēja Bruts.

Šurp steidzies, Brut, un redzi, cik man dārgs

Kajs Kasijs! Lai tad notiek dievu prāts

Un tas, ko romietim liek darīt tikums,

No tevis, Kasij, neesmu es šķirts:

Šeit ir tavs šķēps, šeit Titinija sirds!

Nonāvē sevi. Troksnis. Uznāk Mesala, Bruls, ļaunais Katons un citi.

Bruts.

Kur, Mesala, guļ viņa ķermenis? Mesala.

Lūk, tur, un Titinijs tam blakus sēro. Bruts.

Ir Titinija seja augšup vērsta.

Katons.

Viņš beigts!

Bruts.

Ak Jūlij Cēzar, vēl tu spēcīgs!

Tavs gars iet apkārt, vērsdams mūsu šķēpus

Pret pašiem mums.

Katons.

Ak, krietnais Titinijs! Viņš Kasiju ir nāvē vainagojis.

Bruts.

Vai ir vēl divi romieši kā šie?

Sveiks, beidzamais no visiem romiešiem!

Nav iespējams, ka tomēr kādreiz dzimtu

Tev līdzīgs vīrs. Daudz vairāk asaru,

Kā tagad leju, esmu parādā

Sim mirušajam, draugi. Gan būs laiks

Man, Kasij! Gan būs laiks! Uz Tasu sūtiet

Šo ķermeni, jo bēres nometnē

Mūs satriektu. Lucilij, jaunais Katon,

Man līdz jūs nāciet atkal kaujaslaukā!