VILJAMS ŠEKSPĪRS: JŪLIJS CĒZARS

Kasijs.

Kas dzīvei atņem dividesmit gadu, Tikpat daudz gadu atņem nāves bailēm.

Bruts.

Tā domājot — ir nāve labdarība. Tad Cēzaram mēs esam draugi, kuri Tam nāves baiļu laiku saīsina. Lai, romieši, nu rokas mērcējam Līdz elkoņiem mēs viņa asinīs

Un šķēpus slacinām. Tad visi steigsim Uz tirgus laukumu, pār mūsu galvām Lai savus ieročus tur vicinām Un visi saucam: «Miers un brīvība!»

Kasijs.

Tad slaciniet! Un tālos laikmetos

Šo cēlo skatu ļaudis atkārtos

Vēl nedzimušās valstīs, svešās mēlēs.

Bruts.

Cik daudzreiz vēl šai spēlē asiņos Tā Cēzars, kas pie kājām Pompejam Nu pīšļiem līdzīgs guļ?

Kasijs.

Cikreiz tas notiks, Tad mūs — šo vīru apvienību — minēs, Kas savai zemei deva brīvību.

Dēcijs.

Vai iesim prom?

Kasijs.

Jā, visi tagad iesim. Mūs vadīs Bruts, un viņa pēdās sekos Visdrošākās, viscildenākās sirdis.

Ienāk kalpotājs.

Bruts.

Bet klusu! Nāk kāds! Antonija draugs! Kalpotājs.

Liek, Brut, man ceļos krist mans pavēlnieks Marks Antonijs, tā liek man zemoties Un, pīšļos guļot, pavēl sacīt tā: «Bruts cildens, gudrs, drošsirdīgs un godīgs, Bij Cēzars varens, karalisks un mīlošs.» Teic: «Brutu mīlu es un arī cienu.» Teic: «Cēzaru es bijos, cienīju Un mīlēju. Ja Bruts ļaus Antonijam Pie viņa droši nākt un uzzināt,

Kāpēc ir Cēzars nāvi pelnījis,

Tad dzīvais Bruts būs viņam mīļāks

Par nomirušo Cēzaru. Viņš sekos

Tad krietnā Bruta liktenim un domām

Pa nezināmām takām uzticīgi

Jebkurās briesmās.» Tā liek sacīt jums

Marks Antonijs, mans kungs un pavēlnieks.

Bruts.

Tavs kungs ir gudrs, drosmīgs romietis, Tāds šķita man aizvien. Nu saki tam, lai nāk viņš šurp, ja vēlas, Tam atbildēšu, un, pie mana goda, Viņš aizies neaizskarts.

Kalpotājs.

Viņš nāks tūlīt! Aiziet.

Bruts.

Es zinu, viņu iegūsim par draugu. Kasijs.

To vēlētos, bet prāts man vienmēr liek No viņa bīties. Manas Jaunās jausmas Diemžēl mēdz vienmēr visas piepildīties.

Uznāk Antonijs.

Bruts.

Bet tur nāk Antonijs. Sveiks, Antonij!

Antonijs.

Ak lielais Cēzar, šeit tik zemu guli! Vai tava slava, godība un vara Tik sīkas sarukušas? Paliec sveiks! Es, kungi, nezinu, kāds jūsu nodoms, Kam vēl būs asiņot, kam zemu krist. Ja man, tad labākas, šķiet, stundas nav Par to, kad miris Cēzars, ieroču Nav vairs tik cienīgu kā šie, ko slaka Viscildenākā asins pasaulē!

Es lūdzu jūs, ja mani ienīstat, Tad, kamēr kūp jums purpursārtās rokas, So prieku dariet sev. Ja tūkstoš gadu Vēl dzīvotu, nekad es nebūtu Tik gatavs nāvē iet; neviena vieta, Neviena nāve nebūs labāka Kā šeit pie Cēzara, no jūsu rokām, Visdiženākie gari mūsu laikmetā.

Bruts.

Ak, nelūdziet sev nāvi, Antonij, Gan mūsu rokas un šis mūsu darbs Jums liek mūs skatīt asiņainus, bargus. Bet saskatāt jūs tikai mūsu rokas Un asiņaino darbu, ko tās veica, Ne mūsu sirdis — tās ir līdzjūtīgas. Aiz līdzcietības, ko pret Romu jūtam, To nodarījām Cēzaram (tā uguns Veic uguni, tā viena līdzjūtība Veic otru). Bet, kas attiecas uz jums, Mark Antonij, mums šķēpgalos ir svins, Zūd rokām naida spēks, un mūsu sirdis Ar brāļu jūtām saņem jūs, ar mīlu, Ar labām domām un ar godbijību.

Kasijs.

Būs jūsu balsij līdzīgs spēks kā citām, Kad piešķirsim mēs jaunus amatus.

Bruts.

Vēl pagaidiet, līdz tautu nomierinām, Kas gandrīz bezprātīga ir aiz bailēm, Tad pastāstīsim jums mēs iemeslu, Kāpēc es arī dūru Cēzaram, Ko mīlēju.

Antonijs.

Es ticu jūsu prātam. Man sniedziet savas asiņainās rokas. Vispirms, Mark Brut, man sniedziet savējo, Kaj Kasij, tagad spiežu jūsu roku,

Tad jūsu, Dēcij Brut, un jūsu, Metel! Sveiks, Cinna! Drošsirdīgais Kaska, sveiks! Un beidzot, bet ne beidzamais man sirdi Jūs, labais Trebonij, man sniedziet roku. Ko, krietnie viri, varu sacīt? Zinu, Ir manam godam tagad slidens pamats — Jums jādomā par mani viens no diviem: Ka esmu glaimotājs vai ģjēvulis. Es, Cēzar, tevi mīlēju patiesi! Ja gars tavs tagad noskatās uz mums, Vai nenoskumsti vairāk kā par nāvi, Kad redzi, ka tavs Antonijs slēdz mieru, Spiež asiņainās rokas ienaidniekiem, Viscēlākais, vēl šeit, pie tava līķa? Ja būtu acu man, cik brūču tev, Man raudāt pienāktos, ne biedroties Ar taviem ienaidniekiem it kā draugam. Man piedod, Jūlij! Slazdā dzīts, šeit kriti Tu, cēlais briedi! Šeit stāv mednieki Ar tavas asins purpursārtām zīmēm, Ak pasaule, tu biji mežs šim briedim, Un viņš, ak pasaule, bij tava sirds. Kā dižciltīgu viru medījums Tu nodurts guli šeit.

Kasijs.

Mark Antonij!

Antonijs.

Man piedodiet, Kaj Kasij! Pat viņa ienaidnieki teiktu tā! No drauga puses tas ir vēsi sacīts.

Kasijs.

Jūs nepeļu par to, ka cildināt

Tā Cēzaru! Bet kāda attieksme

Jums ir pret mums? Vai būsiet mūsu draugs?

Vai mums ir tālāk jāsoļo bez jums?

Antonijs.

Es taču jūsu rokas satvēru, Bet aizmirsos, tā skatot Cēzaru. Es jūsu visu draugs, jūs visus mīlu Tai cerībā, ka teiksiet iemeslu, Kāpēc un kā ir bijis Cēzars bīstams.

Bruts.

Jā. Citādi tas būtu briesmīgs skats! Mums iemesli tik labi pārdomāti, Ka, pat ja Cēzaram jūs būtu dēls, Jums pietiktu ar tiem.

Antonijs.

Tas viss, ko vēlos! Un vēl es izlūdzos, lai atļauj man So līķi nolikt tirgus laukumā. Un tad no tribīnes, kā draugam nākas, Tam pienācīgu bēru runu teikt.

Bruts.

To dariet, Antonij!

Kasijs.

Brut, tik vienu vārdu.

Sāņus Brulam.

Jūs nezināt, ko darāt. Nepieļaujiet, Ka Antonijs teic viņam bēru runu. Vai spējat paredzēt, kā viņa vārdi Var ļaudis saviļņot?

Bruts.

Nē, piedodiet! Kā pirmais pats es kāpšu tribīnē Un teikšu, kāpēc Cēzaram bij jāmirst. Ja Antonijs ko teiks, es paskaidrošu, Ka viņš ar mūsu atļauju tā runā, Ka gribam apbedīt mēs Cēzaru Pēc visām parašām un likumiem. Tas var vien labu darīt mums, ne kaitēt.

Kasijs.

Es nezinu, kas notiks. Man tas netik! Bruts.

Mark Antonij, jūs varat ņemt šo liķi, Bet bēru runā nenosodiet mūs! Vien labu runājiet par Cēzaru Un sakiet, ka to atļāvām mēs teikt, Jo citādi šais bērēs nepieļautu Jums piedalīties. Un jūs runāsiet No tribīnes, kur pirmais kāpšu es, Kad savu runu beigšu.

Antonijs.

Lai notiek tā! Es vairāk nevēlos neko.

Bruts.

Tad ņemiet līķi un mums sekojiet!

Aiziet visi, atskaitot Antoniju.

Antonijs.

Man piedod, asiņainā zemes pīte, Ka esmu laipns ar šiem miesniekiem. Tu, atlieka no cildenākā vīra, Kas dzīvojis jebkad ir laiku laikos. Posts rokai, kam šīs dārgās asinis Bij šķiest! Pie tavām brūcēm pravietoju, Šīs mēmās mutes atver purpurlūpas Un lūdz, lai mana mēle skaļi runā: Smags lāsts lai satriec ļaužu locekļus, Un mājas nemiers, negants pilsoņkarš Drīz visā Itālijā plosīsies! Būs asinsizliešana, posts it visur, Un šausmu ainas kļūs tik parastas, Ka mātes tikai smaidīs, redzēdamas, Kā viņu bērnus karš plēš gabalos, Un briesmu darbi nožņaugs līdzjūtību. Cēzara gars, pēc atriebības slāpdams, Nāks, sabrāļots ar karstās pekles varu, Un pavēlnieka balsī sauks viņš: «Kaujiet!»

Un laidis vaļā kara asins suņus, Lai smird šis kauna darbs uz zemes, Tad ļaužu līķiem neapraktiem trūdot.

Ienāk kalpotājs.

Tu kalpo Oktāvijam Cēzaram?

Kalpotājs.

Jā gan, Mark Antonij.

Antonijs.

Tam Cēzars rakstīja, lai nāk uz Romu.

Kalpotājs.

Viņš ziņu dabūjis un ir jau ceļā, To lika pateikt jums ar mutes vārdiem.