VILJAMS ŠEKSPĪRS: KARALIS LIRS

Glosters.

Nav pareizi,

Kā hercogs dara; Līrs to ļaunā ņems.

Aiziet.

Kents.

Tu, labais karali, — kā ļaudis saka, — No vilka bēgdams, uzkriti uz lāci!

Lūkojas augšup uz mēnesi.

Spīd! Gaišāk zemē, debess spīdekli; Ļauj tavos mīļos staros izlasīt So vēstuli! — Jo nelaimīgiem notiek Vēl brīnumi! — Es zinu, Kordēlija To sūta mums; par mūsu likteni Būs izdzirdusi — savā laikā nāks . ..

Viņš kjūsl miegains. Tā remdēs bēdas, vātis izdziedēs, Dos mieru. —

Viņš iztrūkstas.

Man nogurušas acis Bez miega, atpūtas, — lai nogurums Jums palīdz aizklāt dusas vietas kaunu. Ar labu nakti, laime! — Pasmaidi Vēl vienu reizi, pagriez savu ratu!

Viņš iemieg.

Ienāk Edgars.

Edgars.

Es dzirdēju, kāds briesmīgs sods man Un tikko caurā kokā patvēros No gūstītājiem. Visas ostas slēgtas; Visapkart neparastā cītībā Uz mani sargi glūn. — Cik ilgi spēšu, Es gribu bēgt un savu mūžu vilkt

Kā nabagākā, zemākā no būtnēm, Par kādām trūkums nospiež cilvēku Un noved tuvu zvēriem; savu vaigu Es triepšu dubļiem, skrandās jozīšos; Lai mati saveļas un kailās miesas Lai spītē negaisiem un aukstumam! Mans paraugs — nabagi no trako nama, Kas, dobji brēcot, blandās apkārtnē, Sev kalsnās rokās naglas iedzen, ērkšķus Vai puķu kātus iesprauž, skabargas, Tā lūkodami riebju pilnām vātīm, Drīz burot un drīz skaitot pātarus, Pa ciemiem, sētām, krogiem, sudmalām Sev iegūt līdzcietību. — «Nabags Toms» Vai «nabags Torliguds»! — Tā esmu es Jel ubags, — bet kā Edgars it nekas.

Aiziet.

Tāpat kā otrajā skatā. Kents guļ siekstā.

Ienāk Līts, āksts un bruņinieki.

Līrs.

Nu dīvaini: tie paši aizbrauc projām Un manu sūtni neatlaiž!

Bruņinieks. Mans kungs,

Kā dzird, tiem nebijis ne domās aizbraukt Vēl dienu iepriekš.

Kents.

Sveiks, mans karali!

Lirs.

Ko? Vai par laika kavēkli tu nes So kauna sodu?

Kents.

Nē, mans augstais kungs.

Āksts. Ha, ha! Tas nēsā cietas prievītes! Zirgus mēdz piesiet aiz galvas; suņus un lāčus aiz kakla; mērka­ķus aiz josmeņa un cilvēkus aiz kājām. Kurš cilvēks ir pārāk viegls uz kājām, tam uzmauc smagas koka zeķes.

Līrs

Kentam.

Kas varēja tā pārprast tavu kārtu, Ka tevi siekstā lika?

Kents.

Viņš un viņa:

Kungs, jūsu dēls un jūsu meita.

Līrs. Nē, —

Tas nevar būti

Kents. Bet ir.

Līrs.

Es saku — «nē»!

Kents.

Pats redzi, kungs, ka ir.

Līrs.

Tie nedrīkstēja …

Kents.

Bet darīja.

Līrs.

Pie Jupitera, — nē, nē! Kenls.

Pie Junonas, es saku — «jā»! Līts.

Tie nedrīkstēja to; tie nevarēja; Tas ļaunāks nekā slepkavības darbs — Tik rupji apsmiet cienību pret mani! Teic aši, bet ar prātu: kā tu spēji Šo sodu pelnīt? Kā tie drīkstēja Šo sodu uzlikt tev kā manam sūtnim?

Kents. Ser,

Kad viņu pilī biju nonācis Un vēstuli no jūsu augstības Tiem nodevis, uz ceļiem nomezdamies, Te pēkšņi, pirms vēl spēju pacelties, Cits sūtnis aizelsdamies piesteidzās, Vēl sviedros piesarcis, un izgrūda No Gonerilas kundzes sveicienus Un rakstus nodeva, — es biju pirmais, Bet viņus iepriekš lasīja un tūdaļ Pēc kalpiem sauca, zirgos sasēdās, Un visi projām. Aukstiem skatieniem Man lika gaidīt atbildes vai sekot. — Kad še to otro sūtni satiku, Kurš manus sveicienus tā saindēja — To pašu blēdi, kas tik nekaunīgi Pret jūsu augstību bij uzvedies, — Es dusmās nepārlikdams izrāvu Pret viņu zobenu; viņš sāka brēkt; To jūsu dēls un meita atrada Par cienīgu tā kauna, ko še ciešu.

Āksts. Ziema nav pagājusi, kad meža zosis jau skrien uz šo pusi.

Dzied.

Kas nabadziņš, tam visur trūkst,

Tam akli bērniņi; Kas bagāts un kam tīnes tūkst,

Tam bērni labiņi! Tā laime bagātniekiem vien Kā palaistuve pakaļ skrien.

Liram.

Un tu tik daudz vēl skaitīsies Par savām meitiņām, Ka saskaitīt, cik saskaities, Tiks gadam atlikām.

Līrs.

Kā sūrstot asins man pret sirdi kāpj! Uz leju atpakaļ, jūs smagās sāpes! Jums vieta dziļumā! — Kur ir šī meita?

Kents.

Pie grāfa, iekšā, kungs.

Līrs.

Es eju viens; Jūs palieciet!

Viņš ieiet pilī.

Bruņinieks.

Vai neaizskārāt tos Ar citu ko?

Kents.

Nebūt. Par ko tik mazs Tas pulks, kas līdzi nācis karalim?

Āksts. Ja tu par šo jautājumu būtu ticis ielikts siekstā, tad tu to būtu pilnām pelnījis.

Kents. Kādēļ, ākst?

Āksts. Mēs tevi sūtīsim mācībā pie skudras, lai tu zi­nātu, ka ziemā nav darba. Visus, kas iet savam de­gunam pakaļ, vada acis, tikai aklo ne; un neatradī­sies neviena deguna starp divdesmit, kurš nesaostu to, kas smird. Ņem nost savu roku, kad liels rats ripo no kalna lejā, lai tas tev kaklu nelauztu, kad tu vi­ņam seko. Bet, kad lielais rats tiecas kalnā uz augšu, tad ieķeries un liec pats sevi vilkt līdzi. Kad gudrs vīrs dod tev labāku padomu, tad atdod manējo man atpakaļ; es negribētu, ka manam padomam cits klau­sītu kā vien muļķis, tādēļ ka to dod āksts.

Viņš dzied.

Kas kalpo tevim tik aiz naudas,

Gan liekas uzticīgs, Bet negaisos tas bēg bez jaudas,

Tu paliec vientulīgs. Pie āksta radīsi vēl vietu,

Kad visi gudrie projām jau; Āksts būtu blēdis, ja tas ietu,

Bet blēdis — āksts vis nav!

Kents.

Kur tu to izmācījies, ākst?

Āksts.

Ne siekstā, ākst.

Līrs un Glosters iznāk no pils.

Lirs

Glosteram.

Tie negrib mani pieņemt? Neveseli? Tie piekusuši? Naktī braukuši? Viss blēņas! Dumpis tik un pretestība! Ej liec, lai atbild cienīgāk!

Glosters.

Mans kungs,

Jūs zināt, hercogam ir karsta daba; Viņš savā prātā ciets un nelokāms, Ja reizi noņēmies.

Līrs.

Lāsts! Mēris! Nāve! Ko? Karsta daba? Ciets? — A, Gloster, Gloster, Es gribu redzēt hercogu un meitu!

Glosters.

Jā, labais kungs, tā paziņoju ar.

Līrs.

Tu ziņoji! — Vai saproti tu mani?

Glosters.

Ser… Līrs.

… Karalis ar Kornvalu grib runāt, Ar meitu mījais tēvs; grib, lai tā palīdz: Vai tā tiem ziņoji? — Mans spēks un asins! Lūk, karsts?! — Teic iesvilušam hercogam, Ka … ne, vēl ne, varbūt viņš tiešām slims; Un slims jau nevēro tos pienākumus, Kas piekrīt veselam; mēs neesam Vairs mēs, kad slimā daba dvēsli spiež Ar miesām līdzi ciest; es gribu gaidīt; Es nožēloju, ka tā pārsteidzos; Es noturēju slimā iedomas Par apdomātiem darbiem.

Viņš nejauši paskatās uz Kentu.

Velns un lāsts!

Viņš siekstā sēž! Tas vien jau pierāda, Ka hercoga un meitas izbraukums Ir viltus vien. — Lai palaiž manu kalpu! Ej saki viņiem, es tos gribu redzēt Tūlīt šepat! Lai nāk un uzklausās! Ja ne — es bungošu pie viņu durvīm, Līdz troksnis viņu miegu nositīs!

Glosters.

Ak, kaut jel jūsu starpā būtu miers!

Ieiet pili.

Līts.

Ak sirds, kā sirds man kaist! — Bet lejā! Lejā!

Āksts. Uzsauc, kaimiņ, kā ķēkša uzsauca zušiem, kad viņa tos dzīvus apraka pastētē; viņa sadeva ar nuju tiem krietni pa galvām un kliedza: «Mierīgi, jūs blēži, lejā!» Viņas brālis atkal aiz pārmērīgas mīles­tības pret savu zirgu smērēja tam sviestu uz siena.

Ienāk Kornvals, Regana, Glosters un sulaiņi.

Līrs.

Jūs abi, sveiki!

Kornvals.

Sveiks, mans augstais kungs!