VILJAMS ŠEKSPĪRS: KARALIS LIRS

Bruņinieks. Ser, gatavi!

Līrs

ākstam.

Nāc, iesim manu puisīt!

Aiziet.

Āksts,

aizejot runā publikai.

Kas še vēl jaunavas un ākstam smejas, Tās izsmies āksts, ja drīz tās neprecējās.

Aiziet.

Ienāk Edmunds un Korens, katrs no savas puses.

Edmunds. Sveiks, Koren!

Korens. Sveiki, mans jaunais lord! Es tikko biju pie jūsu tēva un paziņoju viņam, ka Kornvalas hercogs un hercogiene Regana viņu šovakar apmeklēs.

Edmunds. Kā tas nākas?

Korens. Nezinu. Jūs taču būsiet dzirdējuši jaunākās zi­ņas. Runāju par tām baumām, kuras Jaudis tikai klusu pačukst cits citam ausis, jo līdz šim skaidri nekas nav zināms.

Edmunds. Es nekā nezinu; sakiet man, lūdzami, — ko tad ļaudis runā?

Korens. Vai jūs netikāt dzirdējuši, kas tarp abiem her­cogiem, starp Kornvalu un Albāniju, drīzumā varot karš izcelties?

Edmunds. Ne pušplēsta vārda ne.

Korens. Nu, tad jūs vēl dzirdēsiet. Palieciet sveiki, mans kungs!

Aiziet.

Edmunds.

Šo nakti hercogs še? — Brangs gadījums! Tas aužas pats ar varu manos plānos!

Mans tēvs ir sargiem licis brāli tvarstīt; Viens nepatīkams darbs vēl atliek man. — Nu, veiklība un laime, palīdziet! —

Viņš sauc aiz skatuves.

Brāl, panāc šurp! Viens vārds! Vai dzirdi! Brāl! Ienāk Edgars.

Edmunds.

Tēvs meklē tevi. Bēdz jel projām, bēdz! Viņš izzinājis, kur tu paslēpies; Tu tagad tumsā labi vari bēgt. — Vai tu pret Kornvalu ko neteici? Tas nākot steigšus, šonakt būšot klāt Un līdzi Regana. — Vai nerunāji, Ka viņš ar Albāniju ienaidā? Ko? Atceries?

Edgars.

Neviena vārda ne.

Edmunds.

Klau! Tēvs! — Nu atvaino, man jāizliekas,

Ka es pret tevi ceļu zobenu, —

Cel ari! — Izliecies, ka vairies! — Nu! —

Skali.

Šurp lāpas! Lāpas! —

Paklusām brālim.

Bēdz, pirms pienāk tēvs!

Skali.

ē! lāpas! Padodies! —

Paklusām.

Nu, paliec sveiks!

Edgars steidzīgi aiziet.

Kads piliens asiņu lai liecina Par sīvu cīniņu.

Viņš pats sevi ievaino rokā.

Dažs piedzēris

Vēl vairāk sevi ievaino.

Skali.

Tēvs! Tēvs!

A! Turiet, turiet! Nāciet palīgā! —

Ienāk Glosters un daži sulaiņi ar lāpām rokās.

Glosters.

Kur ir tas blēdis, Edmund, saki — kur?

Edmunds.

Viņš tumsā stāvēja ar zobenu Un burvju vārdiem sauca mēnesi, Lai viņu pabalstot…

Glosters.

Bet kur viņš ir?

Edmunds.

Mans lord, es ievainots …

Glosters.

Kur blēdis? Teic!

Edmunds.

Viņš bēga turp, kad redzēja, ka nespēj …

Glosters.

Ē, pakaļ! Dzenieties!

Daži sulaiņi aizsteidzas.

… Ka nespēj? — Ko? Edmunds.

… Ka nespēj mani pierunāt — jūs nokaut! Es teicu tam: uz tēvu slepkavām

Grauj dievi visus savus pērkonus; Es runāju par daudzām stiprām saitēm, Kas bērnus sien pie tēva … īsi teikts: Viņš manīja, cik ļoti manim riebj Šis viņa pretdabiskais pasākums, — Te pēkšņi dusmās rauj viņš zobenu, Man virsū brūk — es ļauna nedomāju — Un iecērt rokā man, bet, manīdams, Ka viņam pretī saceļas mans gars Ar cīņas taisnību vēl drošināts, Viņš tūdaļ metās bēgt; varbūt mans sauciens To arī izbiedēja . ..

Glosters. Lai bēg;

Šai zemē neizbēgs viņš cietumam;

Un, ja to noķer, — nāvei! — Augstais hercogs,

Mans kungs un labvēlis, būs šonakt še;

Es viņa vārdā likšu sludināt,

Ka algu dabūs tas, kas slepkavu

Mums uzrādīs un nodos kartavām;

Kas viņu slēps, — tam pašam nāve.

Edmunds.

Kad viņa nodomiem es pretī stājos

Un viņš tos nemeta,— es draudēju,

Ka uzrādīšu; tad viņš atcirta:

«Tu, bandubērns bez mantas, vai gan domā,

Kad es pret tevi liecinu, ka tev

Un taviem tikumiem un taisnībai

Kāds ticēs? Nē! Es visu noliegšu

Pat tad vēl, ja man paša vēstuli

Tu priekšā liktu; es to iztēlotu

Kā tavas intrigas un ļaunus darbus. —

Tev visi ļaudis būtu jāapmuļķo,

Lai neredzētu, cik tev lieti der,

Ja mani notiesā; jo tikai tad,

Kad manis nav, tu vari mantot!»

Glosters. Blēdis!

Grib noliegt pats šo savu vēstuli? — Klau! Hercogs klāt jau!

Aiz skatuves dzird tauru skaņas.

Kādēļ īsti nāk,

Man tomēr mīkla! — Ostas likšu slēgt;

Tam blēdim nebūs izbēgt, — to mans hercogs

Man taču pieļaus. Viņa ģīmetni

Es likšu izsūtīt pa malu malām,

Lai visi viņu pazīst. — Manas zemes,

Mans īstais, mīļais dēls, būs mantot tev,

To tiesību es izlūgšu priekš tevis.

Ienāk Kornvalas hercogs un Regana kopā ar pavadoņiem.

Kornvals.

Kā iet, mans draugs? Es tikko pienācu Un dzirdu gluži neticamas lietas . . .

Regana.

… Ja tiešām tā, tad nav tik barga soda Šo noziegumu atsvērt. — Kā jums iet?

Glosters.

Ak kundze! Lauzta, lauzta mana sirds, — Pagalam lauzta!

Regana.

Mana tēva krustdēls?

Glosters.

Ak kundze, to aiz kauna labprāt slēptu, Regana.

Varbūt viņš tikās ar tiem palaidņiem, Kas manam tēvam kalpo?

Glosters. Nezinu.

Ak kundze, posts, mans posts!

Edmunds.

Jā, hercogiene,

Viņš kopā turējās ar viņu pulku.

Tad brīnums nav, ka viņš tāds negantnieks!

Tie viņu dzina nokaut veco viru,

Lai mantu tad jo ātrāk nodzertu.

Šovakar māsa manim raksti ja

Un iztēloja viņu nedarbus.

Ja viņi tagad nāk pie manis sērst, —

Es mājās neesmu.

Kornvals.

Es ari ne. —

Tu, Edmund, savam tēvam, kā man teic, Par istu dēlu izrādījies.

Edmunds.

Mans lord, tas bija tik mans pienākums.

Glosters.

Viņš nomanīja ļaunos nodomus Un, viņu ķerot, tika ievainots.

Kornvals.

Vai likāt viņu gūstīt?

Glosters.

Jā, mans lord.

Kornvals.

Ja viņu saķers, tad būs katrs drošs No viņa viltus. —

Glosleram.

Es jums atļauju To sodīt, kā jums tīk.

Edmundam.

Jūs, mīļo Edmund,

Kas krietnus tikumus un padevību

Tik spoži izrādījāt, esat mans;

Tads virs, kas uzticams, mums taisni der. Uz jums mēs ceram.

Edmunds.

Lord, es uzticīgi Jums kalpošu.

Glosters.

Es līdzi pateicos Kā tēvs.

Kornvals.

Nu, jāteic, kādēļ īsti nācām . ..

Regana.

… Tā nelaikā, nakts tumšumā. Mūs, Gloster, spieda svarīgs iemesls, Un jūsu padoms būs mums noderīgs. — Man raksta tēvs un māsa — viņu starpā Nez kādas ķildas, — es nu nolēmu Tās izšķirt ārpus mājas; abi sūtņi Še gaida atbildes. — Tik esiet mierīgs, Jūs vecais draugs; jums būs man jāpalīdz! Mums jūsu padoms ļoti noderīgs. Šī lieta steidzama.

Glosters.

Jā, augstā kundze,

Es gatavs pakalpot; nu lūdzu jūs!

Glosters ieaicina viesus pili.

Ienāk Kents un Osvalds, katrs no savas puses.

Osvalds. Sveiks, mans draugs, vai tu še mājas cilvēks? Kents. Jā.

Osvalds. Kur še varētu zirgu nolikt?

Kents. Tur viņā peļķē.

Osvalds. Saki jel, lūdzams, mans mīļais draugs!

Kents. Kas es tev par mīļu draugu?

Osvalds. Nu, ja tu tāds, tad man ar tevi nav nekādas da­rīšanas.

Kents. Kad tu man būtu Lipsberijā, avju kūtī, tad tev gan iznāktu ar mani darīšanas.

Osvalds. Kādēļ tu ar mani apejies tik nejauki? Es tevi nepazīstu.