VILJAMS ŠEKSPĪRS: KARALIS LIRS

Latviešu lasītājs ar šīs traģēdijas aptuvenu satura atstāstījumu prozā varēja iepazīties jau 1874. gadā, Ludviga Hērvagena sastādītajā lasāmajā grāmatā Skolas maize. Bet traģēdijas pilnīgs tulkojums nāca daudz vēlāk. So klasisko tulkojumu deva Jānis Rainis, un atsevišķā grāmatā tas iznāca tikai 1900. gadā, iemantojot lasītāju un kritikas at­zinību. Par Karaļa Lira tulkojumu tolaik Rainim piespriesta 200 rubļu liela atzinības balva, un tulkojums cildināts daudzās atsauksmēs un literārās pārrunās kā meistardarbs.

«Kāds nu izdevies ģeniālā Šekspīra visuvarenais gabals mūsu, lat­viešu valodā? Vai maz spējams ietvert mūsu valodā visu to bagātību, kas atrodas šinī literatūras milzenī?» jautā recenzents un atbild: «Gan­drīz kā šaubīdamies ņemam grāmatu rokā, bet raugi, jo tālāk lasām, jo sirsnīgāks prieks pārņem mūs: atrodam viņā visu, ko senāk re­dzējām tikai citu tautu valodā, un pie tam — cik Rainim viss rit jauki un raksturiski, sevišķi saistītā valodā!» (Jaunā Raža, V. 1901, 187. lpp.) Arī citi tā laika recenzenti asi uztvēruši un pareizi novērtējuši Karaļa Lira tulkojuma nozīmi un vērtību, izceļot valodas bagātību, jauni­nājumus, reizē norādot arī uz dažiem trūkumiem.

Uz latviešu skatuves traģēdija Karalis Lirs parādījusies 1903. gada 5. februārī, tātad daudz vēlāk nekā citas viņa ievērojamās traģēdijas: Hamlets, Makbets, Ričards 111, Jūlijs Cēzars. Bet teātru repertuāros tā allaž ir turējusies, skatītāju interese nekad par to nav mazinājusies.

J. Raiņa tulkojums saglabājies līdz mūsu dienām un uzņemts šai Šekspīra Kopotu rakstu izdevumā. Taču valodas attīstības ilgu gadu gaitā pārveidojušās dažas leksiskās formas, ģermānismus (ģifts, ap­stellēt, smādēt, nerrs u. c.) aizvieto tagad latviski vārdi (inde, pasūtīt, pelt, āksts u. c.), no plašas apgrozības izzuduši lietvārdi ar galotni «šana», mainījusies dažu prepozīciju lietošana un tamlīdzīgi. Tāpēc redakcija rūpīgi koriģējusi dažas novecojušās formas, saudzīgi sagla­bājot Raiņa izteiksmes un stila īpatnības.

I cēliena 1. ainā

552. … Niknais skits

Un sumpurnis, kas, dzīts no rijības, Pats savus bērnus apēd … —

Herodots stāsta, ka bijuši gadījumi, kad skiti apēduši savus vecākus un vecvecākus, tikai ne savus bērnus.

4. ainā

574. Kad man būtu monopols uz muļķību … —

Anglijas karaļa Jēkaba pirmā laikā tirdzniecības monopolu piešķiršana privātām sabiedrībām un atsevišķām personām, īpaši no galma aprindām, sasniegusi tādus apmērus, ka tas radījis ne tikai neapmierinātību, bet ari parlamenta asus protestus.

5. ainā

585. Kas še vēl jaunavas un ākstam smejas,

Tās izsmies āksts, ja drīz tās neprecējās. —

Pieņem, ka šīs rindas sākotnēji domātas publikai un aktieris āksts tās tieši arī saka skatītājiem, un tikai vēlāk tās iekļautas traģēdijas tekstā.

II cēliena 1. aina

590. Viņa ģīmetni

Es likšu izsūtīt pa malu malām. —

Šekspīra laikā jau pielietots noziedznieku gūstīšanai šis pa­ņēmiens.

2. ainā

593. Kad tu man būtu Lipsberijā … —

Tā kā ģeogrāfiski tādas vietas nav, tad Šekspīra pētnieki domā, ka tas ir vai nu vārda «Finberi» izkropļojums, vai arī tikai jokošanās. Lipsbyry varētu tulkot «Lūpu pilsēta» (J/p — lūpa). Tādā gadījumā Lipsberijā nozīmētu muti.

4. ainā

604. Mēs tevi sūtīsim mācībā pie skudras … —

Šīs atbildes ironiskā jēga: ja lu nezini, kāpēc karalim nav svītas, tad tu nezini arī citu tādu patiesību.

III cēliena 2. ainā

621. So pareģojumu pasludinās, burvis Merlīns. —

Merlīns — burvis un pareģis — tiek minēts leģendās par karali Artūru, t. i., mūsu ēras 5. gs. beigās un 6. gs.

4. aina

627. Svēts Vitauts trīsreiz apstaigā tīrumus … —

Vitauts — svētais, kas aizsarga pret lietuvēnu, ļauniem ga­riem.

628. Smolkins, Mado un Mahu.

Šie velnu vārdi sastopami Hasmeta darbā. Taču Šekspīrs šos vārdus varēja zināt ari no folkloras un sava laika demonoloģijas.

631. Kungs Rolands pie troņa nonāca. —

Acīm redzot, tas kādas senas balādes fragments, kuras saturs līdzīgs kādai teikas versijai par Džeku, milžu satriecēju.

6. ainā

633. … Nerons esot zvejotājs tumsības ezerā… —

Šekspīra pētnieki domā, ka šo teicienu par Neronu viņš ņē­mis no Rablē Gargantiļas un Panlagriela (II grām., 30. nod.), kas angļu tulkojumā iznāca 1592. gadā un kur Epiternons stāsta par šis pasaules varenajiem, kā tie pavada laiku tumsas valstībā. Bet te atrodamas arī mazas nesaskaņas. Rablē darbā teikts, ka Nerons spēlē fleiti; bet ar makšķeri zvejo vardes (nevis zivis) imperators Trojans. Tātad Šekspīra teiciena aizgūšanu var attie­cināt uz Rablē darbu kā pirmavotu tikai pa daļai.

636. Un es ap pusdienu gribu iet gulēt. —

Te āksts it kā sarkastiski atsaucas Līra vārdiem: «… rīt agri ēdīsim vakariņas.» Tomēr daži pētnieki saskata šai āksta frāzē vēl arī citu slēptu nozīmi, proti, ka tie viņa pēdējie vārdi un ka šai ainā viņš līdz beigām klusē, un, kad Glosters viņam saka: «Nestāvi bez darba,» — viņš palīdz aizvest Liru un vairs tur­pmāk patiesi te neparādās.

Kārlis Egle, Valda Beitāne