VILJAMS ŠEKSPĪRS: KARALIS LIRS

Kents.

Es nāku savam kungam Un karalim vēl labu nakti teikt. Vai viņš še nav?

Albānijs.

Pats svarīgākais aizmirsts! —

Kur Līrs? Kur Kordēlija? Edmund, teic!

Uznes mirušo Conerilu un Reganu.

Albānijs.

Lūk, Kent, kāds skats!

Kents.

Ak, kā tas noticis?

Edmunds.

Tik ļoti Edmunds mīlēts ticis: māsa

Pat māsai indi deva manis dēļ,

Tad pati nodūrās.

Albānijs

Kentam.

Tā tiešām ir. —

Kādam no pavadoņiem. Sedz līķiem segu pāri.

Edmunds.

Ar nāvi cīnos. Pretī savai dabai Es gribu labu darīt.

Sūtiet drīz Uz pili — steidzieties! Es pavēlēju,

Lai Līru līdz ar Kordēliju nokauj — Bet ašāk, kopš vēl laiks!

Albānijs.

Ak, skrien, ak, skrien!

Edgars.

Pie kā? Kam uzdots, ser? Un dodiet zīmi, Ka abi apžēloti.

Edmunds.

Labi teikts.

Kādam virsniekam, iedodams tam savu zobenu.

Še, ņem šo zobenu un nodod to Tur virsniekam!

Albānijs

virsniekam.

Ak, steidzies, cik vien spēj!

Virsnieks aiziet.

Edmunds

Albānijam.

Tam likts no jūsu sievas un no manis,

Lai Kordēliju pakar cietumā

Un vēlāk teic: ka vainīgs izmisums,

Ka pati pakārusies.

Albānijs.

Lielie dievi Lai sarga to!

Pavadoņiem, uz Edmundu norādīdams. Šo tikmēr nesiet prom!

Edmundu aiznes. Ienāk Līrs, Kordēliju nesdams rokās.

Līrs.

Ak, gaudiet, gaudiet, gaudiet! — Jūs no akmens!

Kad manim būtu jūsu mēles, acis, Tad debess velve sprāgtu!

— A, tās nav! — Es zinu, kad kāds miris, kad vēl dzīvs. Tā nedzīva kā zeme.

Pavadoņiem.

Spoguli!

Kad viņas dvaša stiklu rasinās, Tad viņa dzīva.

Kents.

Vai mēs pastaros?

Edgars.

Vai briesmu dienas skats?

Albānijs.

Lai krīt un gaist!

Līrs,

no pavadoņiem saņēmis kādu spalvu, tur to Kordēlijas mutes priekšā.

Vēl spalva kust; tā dzīva! — Ā, ja dzīva,

Tad laime visas manas bēdas dzēš, Ko pārcietu.

Kents,

ceļos nometies. Mans labais kungs!

Līrs.

Ak, ej! Es lūdzu!

Edgars

IJram.

Tas ir Kents — Kents, jūsu draugs! Līrs.

Mans lāsts jums, nodevēji, slepkavas!

Vēl būtu glābis, nu tās mūžam nav!

— Kordēlij, Kordēlij, kavējies vēl.

— Ha! Ko saki? … Viņas balss aizvien bij maiga

Un lēna — grezna rota sievietei.

To nelieti, kas tevi nožņaudza,

Es nositu.

Virsnieks

Albānijam.

Jā, tiešām, lord.

Līrs

virsniekam.

Vai ne? —

Reiz bija laiks: mans labais zobens lika

Tiem visiem lēkt. Es tagad esmu vecs,

Šīs bēdas mani sagrauž.

Kentam.

Kas jūs esat? Mums acis vājas top. — Pag, tūdaļ teikšu.

Kents.

Ja likten's lielās: divus mīlējis Un nīdis, — viens ir še!

Līrs.

Man acis nespodras. Tu — Kents?

Kents.

Jā, kungs.

Tavs sulain's Kents; kur ir tavs sulain's Kajs? Līrs.

Tas bija ražens virs, es saku jums, Un drošs un ašs! — Nu miris, sapuvis.

Kents.

Nē, nē, mans dārgais kungs, — es pats tas esmu. Līrs.

Es tūdaļ redzēšu. Kents.

Kopš sākās jūsu posts, es sekoju jums sūrā gaitā. Līrs.

Esiet nu še sveiks! Kents.

Kas ir sveiks? — Viss miris, tumšs un drūms. —

Jums abas pirmās meitas nonāvētas Un izmisumā mirušas. —

Līrs.

Man liekas. Albānijs.

Viņš nezina, ko runā; lieki būtu Tam izskaidrot.

Ienāk kāds virsnieks.

Virsnieks.

Ser, Edmunds miris. Albānijs.

Tā ir blakus lieta. — Jūs lordi, draugi, dzirdat manu gribu:

Kas vien spēj veldzēt lielo mocekli,

To darīšu: no valsts mēs atsakāmies

Par labu sirmai augstībai, cik ilgi Tas dzīvos vien.

Edgaram un Kentam.

Es jūsu tiesībās Jūs atkal ieceju ar piedevām,

Jo jūs to pelnāt. — Visi mūsu draugi

Lai bauda labā algu, ienaidnieki —

Lai rūgto ļaunā kausu. — Lūk, ak, lūk!

Līrs.

Mans nabags bērniņš nožņaugts!

Nē, nav dvašas! Suns, zirgs, pat pele — tiem ir dzīvība —

Un tev nav elpas? — Tu vairs nemodīsies!

Nekad, nekad, nekad, nekad, nekad!

Pavadoņiem, uz savu sirdi rādīdams.

Es lūdzu, atpogājiet še! Ser, pateicos! — Vai redzat_še? Lūk, viņa — lūk — šīs lūpas! — Lūk, lūk! A, lūk!

Viņš mirst.

Edgars.

Viņš saļimst! — Lord, mans lord!

Kents.

Sirds, lūsti, lūsti!

Edgars.

Paskaties, mans kungs!

Kents.

Ko moci? Ļauj tā garam mierā iet!

Nav draugs, kas nīgrās pasaul's moku solī

To ilgāk tirdītu.

Edgars.

Ak, viņš ir miris.

Kents.

Vēl brīnums, kā viņš izcieta tik ilgi;

Jau sen bij laiks.

Albānijs.

Nu nesiet viņus prom! —

Mums atliek tagad vispārējas sēras.

Kentam un Edgaram.

Jūs, mani draugi, valdiet nu šo valsti,

Līdz stiprināsies viņas lauztie balsti!

Kents.

Ser, man drīz jāiet tālā tālienē;

Mans kungs man' sauc, — kā es lai saku: «Nē.»

Albānijs.

Mums sūrā laika smagums jāpacieš;

Lai sakām brīvi to, kas sirdis spiež.

Šim sirmgalvim visgrūtākā bij gaita,

Mēs, jaunie, nesniegsim tā dienu skaita.

Sēru mūzika. Visi aiziet.

Teika par karali Liru un viņa meitām pieskaitāma vissenākajām britu leģendām. Angļu hronists Džefrijs Monmuts šo teiku izklāstījis savā Britānijas vēsturē (1135), kas sarakstīta latīņu valodā, Lajamons to atstāstījis 1200. gadā angļu valodā poēmā Bruls. Vēlāk, īpaši rene­sanses laikmetā, šī teika sastopama Roberta Glostera (ap 1300. g.), Roberta Maninga (ap 1338. g.), Džona Hardinga (ap 1450. g.), kā arī pazīstamajā Holinšeda Hronikā (1577). So pašu sižetu izmantojis sla­venais renesanses dzejnieks Edmunds Spensers (II grāmata, 10. dzie­dājums, 1590). Viljams Kemdens leģendu atstāstījis prozā 1605. gadā, bet kāds no Šekspīra priekštečiem 1594. gadā uzrakstījis lugu ar no­saukumu Izdaudzinātais stāsts par Anglijas karali Liru un viņa trim meitām. Domājams, ka ši pati luga iespiesta 1605. gada beigās ar virs­rakstu — Patiesa hronika par karaļa Lira un viņa triju meitu — Gone- rilas, Reganas un Kordēlijas dzīves stāstu, kā šis stāsts daudzkārt izra­dīts pēdējā laikā. Sīs lugas teksts ir saglabājies, tāpēc Šekspīra pēt­niekiem to iespējams salīdzināt ar Šekspīra traģēdiju.

Šekspīra traģēdija Karalis Līrs līdz mūsdienām nonākusi divos variantos. Pirmais iespiedums in quarto datēts ar 1608. gadu. Otrais ar šo pašu gadu datētais izdevums patiesībā iespiests 1619. gadā, tikai klajā laidējs, lai apietu pirmizdevēja tiesības un slēptu savu neliku­mīgo rīcību, uzlicis pirmā izdevuma gadu, atkārtojot arī to tekstu, tikai ar daudz lielāku iespiedkļūdu skaitu nekā iepriekšējais. No šiem abiem iespiedumiem tekstuāli atšķiras in folio 1623. gada izdevums, kas vēlāk pieņemts par pamattekstu un tāds arī nonācis līdz mūsu dienām. Tajā nav paturēts garais 1608. gada pirmpublicējuma virs­raksts — Viljama Šekspīra k-gs. Viņa patiesā hronika par Kara/a Lira un viņa triju meitu dzīvi un nāvi, ar Edgara, grāla Glostera dēla un mantinieka nelaimīgo dzīvi un pārvēršanos ārprātīgajā Beklamas Tomā, kā viņa karaliskās augstības kalpi, kuri parasti uzstājās Globa teātrī Benksaidā Londonā, izrādīja šo lugu viņa augstības klātbūtnē sv. Ste- lana naktī ziemsvētku laikā.

Karalis Līrs un Hamlets atzīti par traģisma notēlojuma augstāko sasniegumu Šekspīra dramaturģijā. So traģēdiju varoņu ciešanu ap­joms pārsniedz visu, ko ģeniālais autors attēlojis pirms un pēc šim tra­ģēdijām. Tomēr šīs drāmas atšķiras no citām ne tikai ar traģiskā sa­sprindzinājumu, bet sevišķi ar savu plašo un dziļo vērienu. Nevienā citā darbā Šekspīra radošais ģēnijs neparādās ar tādu spēku kā tieši Karalī Lirā.