VILJAMS ŠEKSPĪRS - KARALIS LIRS

Regana.

Tad hercogs licis kaujā iet?

Osvalds.

Jā, kundze.

Regana.

Pats līdzi?

Osvalds.

Grūti nācās pierunāt;

Tad jūsu māsa labāks kareivis.

Regana. Hercogs

Ar Edmundu tur mājās tikās?

Osvalds. Nē.

Regana.

Ko māsa vēstulē var viņam teikt?

Osvalds.

To, kundze, nezinu.

Regana.

To svarīgs darbs

Gan tiešām spieda aiziet. — Negudri

Bij acis izdurt Glosteram un tad

Pret mums kurt naidu. Tādēļ, liekas, Edmunds

Aiz līdzcietības gājis darīt galu

Šai tumsas dzīvībai un izlūkot

Pie reizes pretiniekus.

Osvalds.

Tad esmu spiests es

Viņam pakaļ doties ar šo vēstuli.

Regana.

Mēs rīt jau kaujā iesim; paliec še; Ceļš nedrošs.

Osvalds.

Hercogiene, nevaru:

Man mana kundze stingri pieteica.

Regana.

Kas viņai Edmundam ir jāraksta? Vai vēsti nevarēja vārdos pateikt? Var būt — es nezinu — es pateikšos, Dod palasīt.

Osvalds.

Nē, drīzāk tad . . . Regana.

Es zinu, Ka tava kundze vīru neieredz; Se būdama, tā lūkojās uz grāfu Tik laipniem un tik nozīmīgiem skatiem. Tu viņas uzticību baudi.

Osvalds.

Es? Regana.

Es saku, ko es zinu; neliedzies,

Bet klausies, ko tev teic: mans vīrs ir miris,

Un es un Edmunds esam vienojušies;

Viņš arī vairāk man par vīru,

Ne viņai. Pārējo pats piedomā.

Kad grāfu satiec, nodod viņam šo.

Bet savai kundzei, visu pārstāstīdams,

Teic, lai tā turpmāk būtu prātīgāka.

Un nu ej, vesels!

Ja dzirdi kur par aklo nodevēju,

Tad zini: godā kļūs, kas viņu nobeigs.

Osvalds.

Es vēlētos to sastapt, lai tad redz, Uz kuru pusi turos.

Regana.

Vesels, draugs!

Abi aiziet.

Ienāk Glosters un Edgars zemnieku apģērbā.

Glosters.

Vai drīzi būsim kalna virsotnē?

Edgars.

Mēs kāpjam jau; lūk vien, cik grūti kāpt!

Glosters.

Man liekas, ceļš ir līdzens.

Edgars.

Brīnum stāvs; Klau, dzirdat jūru?

Glosters. Nedzirdu.

Edgars.

Nu tiešām, Jums arī citi prāti atslāba Aiz acu sāpēm.

Glosters.

Var jau būt; man šķiet,

Tev balss ir pārvērtusies, — valoda

Rit veiklāk nekā agrāk, prātīgāk.

Edgars.

Jūs alojaties; viss tāpat, kā bijis, Tik drēbes citas.

Glosters.

Nē, tu runā labāk.

Edgars.

Kungs, še tā vieta, stāviet! — Šausmīgi! Reibst galva, skatoties šai dziļumā! Pusaugstumā jau kraukli izskatās

Kā vaboles; starp mums un bezdibeni Kāds vīrs, lūk, zāles lasa; briesmīgs amats! Viņš liekas mazāks nekā paša galva; Bet krastā zvejnieki — kā pelītes. Lūk, liela barka, domāt, laiviņa, Un laiva — tikko saredzama bija. Se nedzirdam vairs dūkoņu no bangām, Kas šķeļas neskaitāmos akmeņos. — Es ilgāk neskatos, man acis žilbst, Sāk galva griezties, reibt, ka negāžos Uz kakla lejā!

Glosters.

Stādi mani turp!

Edgars.

Se roka; jūs par pēdas platumu

No pašas malas. — Lai man diez ko dotu,

Es tagad nepalēktos.

Glosters.

Laid manu roku! —

Se, draugs, vēl maks un viņā dārgakmens, Labs nabagam. — Lai dievi, labie gari Nu svētī tevi! Ej nu tālāk prom Un teic vēl «sveiks!», lai dzirdu, ka tu ej.

Edgars

izliekas aizejam. Sveiks, labo milord!

Glosters.

Sveiks, no visas sirds!

Edgars

sāņus.

Es spēlējos ar viņa izmisumu Tik tādēļ, lai to dziedētu.

Glosters,

cejos nometies.

Ak dievi!

Es atsakos no dzīves jūsu priekšā Un lielās sāpes rāmi nolieku, — Ja spētu ilgāk ciest un nekurnēt Pret jūsu lielo, negrozāmo prātu, Tad mana dzīvība, šis gurdais deglis, Gan izkvēlotu pats. — Ja Edgars dzīvs, Tad svētiet viņu!

Edgaram.

Draugs, nu sveiks!

Edgars.

Ser, sveiks!

Glosters lec un pakrīt gar zemi, kur paliek kādu bridi guļot.

Edgars

pie sevis.

Bet iedomas, kas zin, patiešām spēj Ņemt, laupīt dzīvību, kad viņa pati Ļauj sevi laupīt? — Viņš vairs nedomātu, Ja būtu tur, kur domāja.

Skali, pārgrozītā balsi Glosteram.

— Vai dzīvs,

Vai miris? — Dzirdiet, draugs! — Nu, runājiet!

Pie sevis.

Vai nav patiesi beigts? — Nē, atjēdzas. Kungs, kas jūs esat?

Glosters.

Projām, ļauj man mirt!

Edgars.

Vai esi spalva, gaiss vai tīmeklis? — Tik dziļi zemē krizdams, katrs būtu Kā ola sašķīdis, — tu dvašo vēl, Tu runā, asins netek tev, tu sveiks!

Ne desmit mastu koki nesniegtu Tik augsti, cik tu kriti. Brīnums vien Tev glābis dzīvību; nu, runā vēl.

Glosters.

Vai esmu nokritis vai ne?

Edgars.

Lūk, tur —

No viņas šausmu pilnās krita klints. Skat vien, — tai augstumā pat cīruli Ne saredzēt, ne dzirdēt var. — Skat pats!

Glosters.

Ak dievs, man acu nav. — Man pēdējs mierinājums bēdās ņemts — Ar nāvi beigties. Tomēr gandarījums — Slēpt savu postu ienaidnieka dusmām Un jaukt tā nodomus.

Edgars.

Šurp dodiet roku. —

Nu, augšā! — Tā. — Kā iet? Vai jūtat kājas? Jūs stāvat.

Glosters.

Diemžēl gan.

Edgars.

Nu brīnišķi!

Uz klinšu kraujas, tur, — kas bij tas tāds, Kas atstājās no jums?

Glosters.

Kāds jucis ubags.

Edgars.

Man, lejā stāvot, viņa acis likās Kā divi mēneši, un degunu Tam vesels tūkstot's bij un līki ragi; Viņš šņākdams it kā jūra saslējās;

Tas bij pats velns. — Tu vari ticēt, tēvs, Ka dievi sev par slavu darīja Mums neiespējamo un tevi glāba.

Glosters.

Jā, tagad atceros; es turpmāk gribu Nest savas bēdas, līdz tās pašas sauc: «Nu diezgan, mirsti!» Tas, par ko tu runā, Man cilvēks izlikās; viņš bieži sauca: «Velns, nelabais!» Viņš mani veda turp.

Edgars.

Nes klusi savu krustu. — Bet kas tur?

Ienāk Līrs, fantastiski puķēm pušķojies.

Edgars.

Nē, tas nav vesels prāts, kas savu kungu Tā izpušķojis.

Lirs. Nē, viņi man naudas kalšanas dēļ nekā nevar darīt; es esmu pats karalis.

Edgars

pie sevis.

Ak skats, kas sirdi lauž!

Llrs. Daba šinī ziņā mākslu pārspēj. — Še, jums būs ro­kas nauda. — Tas puisis apietas ar loku kā ar putna biedēkli; ņem labāk rokā skrodera olekti! — Lūk, lūk, pele! — Klus, savu bruņu cimdu, — es_izaicinu milzeni. — Atnesiet man norūdītos šķēpus. A, tu lai­dies skaisti, putniņ!

Edgaram.

Kāda ir parole? Edgars. Saldais majorāns. Līrs. Laist cauri.

Glosters. Es pazīstu šo balsi.

Līrs. Ha, Gonerila, — baltu bārdu! — Viņas glāstīja mani kā suni un stāstīja, ka man esot bārdā sirmi mati, iekāms vēl melnie bija uzauguši! — «Jā» un «nē» teikt uz visu, ko es sacīju! — «Jā» un «nē» vienā reizē nav laba dievvārdu mācība! — Kad lietus reiz nāca mani slapināt un vējš mani sadrebināja, kad pērkons uz manu pavēli negribēja klusēt, tad es viņas izpratu, tad es viņu sirdis pārbaudīju! — Prom, prom, tie nav ļaudis, uz kuru vārdu var paļauties; vi­ņas man teica: es esot viss; tie ir meli; es nespēju drudzim turēties pretī.

Glosters. Es atceros šo balsi; vai tas tikai nav karalis?

Līrs.

Ik sprīdis karalis:

Es acis paceļu, un kalpi trīc!

To tur es žēloju. — Kāds viņa grēks?

Laulības pārkāpums? —

Tev nebūs mirt; tik vien tā grēka?! Nē,

To dara stērstiņš, — zelta mušiņa

Man acu priekšā lakstās.

Lai netiklība zeļ! Jo Glost'ra bastards