VILJAMS ŠEKSPĪRS: KARALIS LIRS

Osvalds.

Nāk hercogs, kundze!

Osvalds aiziet. Ienāk Albānijs.

Gonerila.

Vai neesmu vērta vairs, ka saņem?

Albānijs. Nē,

Ne smilšu vērta neesat, ko vējš Jums sejā pūš! — Man jūsu dabas bail; Kas savus radītājus necieni, Tam nav vairs sevī droša pamata; Kā zars, kas atrāvies no mātes celma, Viņš vīst, bez žēlastības nīkst un kalst, Un aiziet bojā . ..

Gonerila.

Diezgan, muļķības!

Albānijs.

Viss labs un teicams Jaunam liekas Jauns; Tik dubji dubļiem tīk. — Ko darījāt? Jūs tīģerienes, bet ne meitas, — sakiet! Ak, savu tēvu, laipnu sirmgalvi, Kam niknais lācis rokas laizītu, Jūs, necilvēki, dzināt ārprātībā! Kā brālis Kornvals varēja to ļaut? Viņš tik daudz laba tam ir parādā! — Ja debess savus garus nesūtīs, Kas pēkšņi atriebtu šos šausmu darbus, Tad pienāks laiks, Ka ļaudis paši sevi saplosīs Kā zivi zivs!

Gonerila.

Tev krūtīs piens, ne žults!

Tik pļaukām der tavs vaigs un galva kaunam.

Tev pierē acu nav, kas atšķirtu,

Kas gods, kas kauns! Vai nezini: tik nelgas

Var žēlot ļaundari, kas nosodīts,

Pirms spēja kaitēt. — Teic — ko bungas klus'?

Jau franču karogs plandās mūsu zemē

Un lepnās bruņās uzvarētājs draud, —

Tu, tikumības āksts, še sēd' un brēc:

«Ak! Kam viņš dara tā?»

Albānijs.

Velns, apskat' sevi!

Pat elles garos nekrietnības veids

Tik riebīgs nav kā sievietē.

Gonerila. Tu āksts!

Albānijs.

Tu izvirtums, pats sakropļojies, — kauns Tā ķēmot savu seju. Ja šai rokai Tik klātos klausīt manām asinīm, Tā tevi saplosītu gabalos, No kauliem miesu tevim norautu. — Bet, kaut tu velns, tev noder sievas veids Par aizsargu.

Gonerila. Lūk, dūša!

Ienāk vēstnieks.

Albānijs

vēstniekam.

Kas tev jauns?-

Vēstnieks.

Ser, hercogs Kornvals nomiris. Kāds kalps

To nosita, kad Glosteram patlaban Viņš rāva otro aci.

Albānijs.

Glost'ram acis!

Vēstnieks.

Tas kalps, vēl paša audzēts, metās starpā, No līdzcietības dzīts, — rauj zobenu Pret pašu lielo kungu; hercogs dusmās Brūk virsū, citiem palīdzot, to nodur, Bet pats līdz nāvei tika ievainots Un vēlāk mira.

Albānijs.

Tad jūs valdāt vēl,

Jūs soģi augšā: atriebt noziegumu

Še zemes virsū! — Ak mans nabags Glosters!

Un abas acis bojā?

Vēstnieks

Albāni jam.

Abas, kungs!

Gonerilai.

Te, kundze, jums no māsas vēstule; Lūdz ātru atbildi.

Gonerila

pie sevis.

Vēsts puslīdz laba.

Bet māsa atraitne, mans Edmunds tur;

Tā mana gaisa pils var ātri sabrukt

Uz manu nīsto galvu. — Vēsts nav ļauna. —

Vēstniekam.

Es lasīšu un došu atbildi.

Aiziet.

Albānijs.

Kur bija dēls, kad tēvam acis rāva?

Vēstnieks.

Ar jūsu kundzi še.

Albānijs.

Še viņa nav.

Vestnieks.

Nē, kungs, viņš atgriezās, — es tikos ceļā.

Albānijs.

Viņš zināja šo neģēlību?

Vēstnieks. Jā,

Viņš pats jau tēvu nodeva, mans kungs, Un tīšām aizgāja, tiem vaļu ļaudams, Lai sodītu.

Albānijs.

Es, Gloster, dzīvošu:

Tev atmaksāt par padevību Līram

Un tavas acis atriebt!

Vēstniekam.

Nāc, mans draugs, Teic, ko tu zini vēl!

Abi aiziet.

Ienāk Kents un kāds bruņinieks.

Kents.

Kādēļ tik steidzīgi uz mājām devās Gan franču karalis?

Bruņinieks.

Viņš valsti atstājis ne gluži drošu; Nu nemiers izcēlies, un jābaidās Par lielām briesmām, tā ka karalim Bij pašam jābrauc gribot negribot.

Kenls.

Un ko viņš atstāja par ģenerāli Še mūsu zemē?

Bruņinieks.

Franču maršalu Mesjē Lefer.

Kents.

Un jūsu vēstules —

Vai karalieni skumdināja arī?

Bruņinieks.

Jā, kungs, man klātesot, tā lasīja, Un šad un tad pa pilnai asarai Tai ritēja pār vaigiem; lielās sāpes, Kas centās viņu mākt, tā savaldīja Kā karaliene.

Kents.

Ā, tā uztraucās?

Bruņinieks.

Ne spēji. Sāpēm līdzi pacietība Tās vaibstos tēlojās. Jūs redzējāt, Kā saule spīd un reizē lietus līst: Tās smaids caur asarām bij maija diena. Šis daiļo lūpu maigais smaids, kā likās, Pat nezināja viņas asaras, Kas steidzās projām, it kā pērles rit No dimantiem. — Ak, sāpes būtu mīļas, Ja mūs tā greznotu.

Kents.

Vai teica ko?

Bruņinieks.

Tik kādas reizes elsoja «Tēvs, tēvs!» Tik grūti, it kā sirds tai sažņaugtos, Tad iesaucās: «Ak, māsas, māsas! Kauns! Kents! Māsas! Tēvs! — Kā? Naktī? Negaisā?

Kur žēlastība?» Tad no viņas acīm Ar joni lauzās svētais valganums; Tā raudot aizsteidzās, lai vienatnē Ar savām sāpēm būtu.

Kents.

Debess zvaigznes,

Jūs esat mūsu likteņvērpējas!

Kā rastos gan tik nevienādas būtnes

No vienām miesām? — Vai vēl runājāt?

Bruņinieks. Nē.

Kents.

Karal's bij vēl še?

Bruņinieks. Nē, projām.

Kents. Tā.

Nu labi; tagad nabags slimais Līrs Ir pilsētā. Viņš reizēm, gaišos brīžos, Gan sajēdz, kādēļ mēs šurp atnācām, Bet liedzas meitu redzēt.

Bruņinieks. Kādēļ tā?

Kents.

Liels kauns to grauž. Tā bardzība, ar kādu Viņš meitai liedza tēva svētību, To izstūma un viņas tiesības Tām vilku meitām atdeva, — tas viss To dzeļ tik nāvīgi, šis kvēlošs kauns Tam neļauj meitu redzēt.

Bruņinieks.

Nabaga vīrs!

Kents.

Kur abi hercogi ar saviem pulkiem?

Bruņinieks.

Teic, viņi steidzoties mums uzbrukt.

Kents. Tā.

Nu labi, es jūs vedīšu pie Līra;

Viņš paliks jūsu rokās; man tagad

Aiz dažiem iemesliem vēl jāslēpjas.

Kad atklāšos, kas esmu, — gan jums nebūs

Ko nožēlot, ka satikāmies še.

Nu nāciet manim līdz!

Abi aiziet.

ienāk Kordēlija, kāds ārsts un virsnieki.

Kordēlija.

Ak dievs, tas viņš; viņš redzēts vēl nupat Kā jūra trakojam un skaļi dziedam, Ap galvu vainags — smilgas, kokaļi Un rudzupuķes, svēres, lēcas, nātres Un visas mūsu druvu nezāles. — Lai steidzas vesels pulks, lai izmeklē Visapkārt aizaugušos tīrumus Un atved viņu šurp!

Kāds virsnieks aiziet. Ārstam.

Vai zinātne

Spēj atdot viņam pazaudētos prātus? — Ņem visus dārgumus, tik viņu glāb.

Ārsts.

Jā, jūsu augstība, ir līdzekļi.

Pats pirmais dabas dziedētājs ir miegs, —

Tā viņam trūkst; mums daudz ir labu zāļu, Kas miegu dod, kas bēdu gurdās acis Tam dusā slēgs.

Kordēlija.

Jūs svētie brīnumi,

Jūs visi neatklātie zemes spēki,

Ar manām asrām ritiet, veldzējiet

To vārgo sirmgalvi! — Nu, meklēt, meklēt!

Pirms aklais ārprāts izdzēš dzīvību,

Kam vadītāja nav.

Virsnieks aiziet. Ienāk vēstnieks.

Vēstnieks.

Kundze, jauna vēsts:

Nāk šurpu britieši ar karaspēku.

Kordēlija.

Jau zinām to, mēs gatavi uz kauju

Un viņus sagaidām. — Mans dārgais tēvs,

Tik tevi aizstāvot, es eju cīņā,

Un lielais karalis

Tik manus sirdēstus ir žēlojis.

Ne godkārības dēļ mēs atnācām, —

Aiz mīlestības vien uz sirmo tēvu,

Par viņa tiesībām. — Ak, kaut es drīz

To dzirdētu un atkal redzētu!

Visi aiziet.

Ienāk Regana un Osvalds.