VILJAMS ŠEKSPĪRS: KARALIS LIRS

VILJAMS ŠEKSPĪRS

KARALIS LIRS

Lirs, Britānijas karalis

Francijas karalis

Burgundijas hercogs

Kornvalas hercogs

Albānijas hercogs

Grāls Glosters

Grāls Kents

Edgars, Glostera dēls

Edmunds, Glostera ārlaulības dēls

Lira āksts

Korens, pils galminieks Osvalds, Gonerilas pils uzraugs Ārsts

Kāds virsnieks Edmunda pavadorūbā Kāds bruņinieks Kordē/ijas galmā Kāds herolds

Kāds vecs virs, grāfa Glostera zemnieks Kornvala apkalpotāji Gonerila ļ

Regana i kara|a Lira meitas Kordēlija ļ

Bruņinieki karaļa pavadonībā, virsnieki, vēstneši, zaldāti un pavadoņi.

Notiek Britānijā.

Ienāk grāls Kents, grāls Glosters un Edmunds.

Kents. Man līdz šim likās, ka karalis vairāk mii Albā­nijas nekā Kornvalas hercogu.

Glosters. Tā mums vienmēr likās, bet tagad valsts sada­līšanā nav redzams, kuru no hercogiem viņš vērtē augstāk, jo daļas ir tik līdzīgas, ka nevar novērot vienas vai otras pārsvaru.

Kents. Vai tas nav jūsu dēls, milord?

Glosters. Viņa audzināšanu uzņēmos, mans kungs; man tik bieži nācās nosarkt, atzīstot viņu par savu dēlu, ka nu jau esmu pilnīgi norūdīts pret to.

Kents. Nesaprotu jūs.

Glosters. Toties labāk sapratāmies mēs ar viņa māti, un no šīs saprašanās iznāca viņai dēla atrašanās vēl agrāk nekā vīra ierašanās. — Vai nu saprotat, kāda še pārprašanās?

Kents. Es nebūt nevaru vēlēties, lai tā nebūtu notikusi, kad sekas tik raženas.

Glosters. Man gan ir arī likumīgs dēls, dažus gadus ve­cāks, bet es viņu neuzskatu labāku par šo. Kaut gan šis šķelmis ieradās pasaulē drusku vīzdegunīgi un agrāk, nekā viņu aicināja, tomēr viņa māte bija skaista un viņas mīlestība man piešķīra tik daudz prieka, ka gribot negribot šis skangala bērns bija jā­atzīst. — Vai pazīsti šo godājamo kungu, Edmund?

Edmunds. Nē, mans kungs.

Glosters. Tas ir grāfs Kents; cienī viņu arvien, viņš ir mans godājamais draugs!

Edmunds.

Esmu gatavs pakalpot jūsu godībai.

Kents. Jūs man patīkat, un es vēlētos ar jums iepazīties tuvāk.

Edmunds. Milord, es centīšos izpelnīties jūsu labvēlību.

Glosters. Deviņus gadus viņš nav mājās bijis, un tūliņ viņam jādodas atkal prom. — Klau, karalis nāk!

Atskan taures.

Ienāk karalis Lirs, hercogi — Kornvals un Albāniļs, karaļa meitas — Gonerila, Regana un Kordēlija kopā ar pavadoņiem.

Karalim pa priekšu nes kroni.

Līrs. Ej, Gloster, saņem franču karali un Burgundijas hercogu!

Glosters. Jā, ser!

Glosters aiziet kopā ar Edmundu.

Līrs.

Mēs tikmēr savus senos nolūkus Jums atklāsim. — Kur zemes karte?

Viņam pasniedz zemes karti.

Dzirdiet:

Mēs valsti trijās daļās izdalām Un gribam karaļvaras rūpestus No sevis novelt nost uz jauniem pleciem; Bez nastas vieglāk iet mums kapam pretī.

Pagriezdamies pret hercogiem.

Vispirms tu, Kornval, mūsu mīļais dēls, Tad, mums ne mazāk mīļais Albānij, — Mēs gribam šeit jums darīt zināmu, Ko savām meitām dodam pūrā līdzi, Lai spētu nākamībā novērst ķildas; Un burgundu un franču valdnieki, Kas sacenšas pēc Kordēlijas rokas, Kā viesi pušķodami mūsu galmu, Še saņems atbildi. — Nu, mīļās meitas, Kad mēs nu karaļvaru noliekam Un viņas priekšrocības, sakiet — kura No visām trijām mūs visvairāk mīl? Lai balva līdzinātos mīlestībai Un īstais nopelns tiktu atalgots. — Tev, Gonerilai, manai vecākai, Ir pirmais vārds!

Gonerila.

Cik ļoti es jūs mīlu, Mans tēvs un kungs, nav vārdiem izsakāms! Jūs dārgāks man par acu spožumu, Par visu, kas vien cēls un rets, un daiļš, Par brīvību, par visām pasaul's mantām, Par godu, laimi, pašu dzīvību! Nemūžam tā vēl tēvs nav mīlēts ticis, — Tur mēle pamirst, elpa aizraujas … Bet vairāk vēl, daudz vairāk es jūs mīlu!

Kordēlija

sāņus.

Ko man gan teikt? — Tik klusu ciest un mīlēt.

rādīdams Gonerilai uz zemes kartes.

Šo visu novadu, no šejienes Līdz turienei, ar zaļiem mežiem, druvām, Ar pilnām upēm, treknām ganībām Mēs tevim atdodam un tavai ciltij Uz augu augumiem. —

Reganai.

Nu tevim vārds, Tu mūsu otrā meita Regana!

Regana.

Es, ser, tās pašas sugas atvase Un manai māsai līdzi ieskaitāma. Man sirds jūt visu to, ko viņa teica, Bet viņa teica maz; man katris prieks, Pat augstākais, ir pretīgs, — dzīves laime Man vienīgā ir un būs — mdēt jūs, Man tēvs un kungs!

Kordēlija

pie sevis.

Ak, cik es nabaga! Bet nē, — es zinu, mana mīlestība Ir vairāk vērts par viņu skaļiem vārdiem.

Līrs

Reganai, tāpat rādīdams uz zemes kartes.

Šo otro mūsu zemju trešdaļu Tev, Regana, par dzimtu dāvājam; Tā vērtībā un skaistumā ir tāda Kā pirmā trešdaļa.

Kordēliļai.

Nu, mūsu prieks,

Tu pastarā, ne pēdējā! — Pēc tevis Prec reizē Francija un Burgundija,

Ar vīnu un ar pienu vilinot; Ko teiksi tu, lai sevim izpelnītu Vēl bagātāku lomu nekā māsas?

Kordēlija.

Neko, mans karali.

Līrs. Neko?

Kordēlija. Neko.

Līrs.

Kā? — No nekā nekas jau neiznāks; Jel saki vārdu!

Kordēlija.

Ak, es nelaimīgā! Pār lūpām nenāk man, ko dzija sirds Tik slepus glabā; es jūs mīlu, tēvs, Kā bērnam nākas mīlēt, — vairāk ne, Nedz mazāk.

Līrs.

Kā, mans bērns? Jel pārlabo Šos vārdus, neizposti savu laimi!

Kordēlija.

Jūs, labais tēvs, man devāt dzīvību, Jūs mani audzējāt un mīlējāt, — Pēc pienākuma es jums atmaksāju: Es mīlu, cienu jūs, es klausu jums. — Kam māsām vīri, ja tās apgalvo, Ka mīlot tikai jūs? — Ir man būs reiz Pie vīra jāiet, tad ar manu roku Viņš dabūs līdz pus' — manas mīlestības, Pus' — manu rūpju, manas gādības; Es neprecētos, tikai tēvu mīlot, Kā māsas.

Līrs.

Vai tu saki to no sirds?

Kordēlija.

No visas sirds, mans labais karali!

Līrs.

Tik jauna un tik nejūtīga sirds!

Kordēlija.

Cik jauna, ser, tik patiesa. Līrs.

Kad tā, —

Tad patiesība lai tavs vienīgs pūrs! Pie saules zvēru, Hekates un nakts, Pie visiem zvaigžņu slepenajiem spēkiem, Kas dod mums dzīvību un nāvi nes: Es atsakos no visām tēva rūpēm, No visas kopības, no asins saitēm! Tu sveša man pēc dzimuma un sirds No šodienas uz mūžiem! — Niknais skits Un sumpurnis, kas, dzīts no rijības, Pats savus bērnus apēd, turpmāk būs Man tikpat mīļš un sirdī modinās Man tādas pašas jūtas, kādas tu, Ko reiz par bērnu saucu . . .

Kents.

Augstais kungs .. .

Līrs.

Ciet klusu, Kent! — Es saku, nestājies Starp pūķi un starp viņa niknumu! — Es viņu vairāk mīlēju par visām, Es cerēju, tur būs man gādniece Uz vecām dienām. —

Kordēlijai.

Prom no manām acīm!

Lai kapā man nav miera, ja es tevi

Sev neatrauju nost no tēva sirds! Saukt franču karali!

Viens no pavadoņiem aizsteidzas projām.

Kurš iet? — Sauc šurp Ir burgundieti! —

Hercogiem.

Albānij un Kornval, Pie jūsu sievu pūra dodam jums Vēl klāt šai trešai meitai lemto daļu. — Lai lepnums, ko tā sauc par patiesību, Tai atrod vīru! — Jums es nododu Se visas tiesības un visu varu, — Mēs paši līdz ar simtu bruņinieku Pa mēnesim pie katra dzīvosim. Mēs paturam tik karalisko vārdu Un goda titulus; jūs valdīsiet, Jums zemes ienākumus atstājam Un visus nodokļus un rīcību, Jums, mīļie dēli! — Tam par apliecību Še dalāties šai kronī.