VILJAMS ŠEKSPĪRS - KARALIS LIRS

Nodod tiem viņa priekšā nolikto kroni.

Kents.

Ser, aizvien Es tevi cienīju kā karali, Kā tēvu mīlēju, tev kalpoju, Par tevi dievu priekšā aizlūdzos . . .

Līrs.

Kad loks ir uzvilkts, bēdz, — var bulta ķert

Kents.

Lai ķer man sirdi, laid! — Pret pieklājību Var grēkot Kents, kad karalis — pats Līrs Pret prātu grēko. — Vecais vīrs, ko dari? — Vai domā, pienākums tur baidās runāt, Kur vara tikai glaimiem uzklausās?!

Gods runāt spiež, kad valdnieks kļūst bez prāta.

Jel atjēdzies! Jel neļauj pastāvēt

Šai lielai netaisnībai! — Savu galvu

Es lieku ķīlā: tava Kordēlija

Ne mazāk tevi mīl par citām meitām;

Jo pilnai sirdij tikai vāja balss,

Bet toties tukšas atskan skaļos vārdos.

Līrs.

Kent, nerunā, ja dzivība tev dārga! Kents.

Tā bij man dārga: tevi sargājot Pret tavu ienaidnieku niknumu, — Kā es lai baidos, kad tā jāziedo, Lai tevi glābtu?!

Līrs.

Prom no manām acīm! Kents.

Nē, skaties šurpu, Līr, un ļauj man būt Aizvien par tavu acu redzokli!

Līrs.

Pie Apollona! . ..

Kents.

Jā, pie Apollona, Tu velti dievu piesauc.

Līrs,

roku pie zobena likdams.

Spītīgs vergs!

Albānijas un Kornvalas hercogi metas starpā.

Jel stājies, ser!

Kents.

Ej nokauj savu ārstu

Un kalpo savai niknai vājībai! —

Es saku: «Atcel savu dalījumu,» — Vai, līdz vēl mana rīkle spēs, es kliegšu: «Tu dari netaisni!»

Līrs.

Tad uzklausies,

Tu dumpinieks! Tev jāklausa savs kungs! Tu raudzīji mums ieteikt vārdu lauzt, Ko mūžam nedarām, un pārdrošībā Tu nostājies starp mūsu spriedumu Un mūsu varu, — tas nav pielaižams! — Tad dzirdi, ko visžēlīgi mēs spriežam Par taviem agrākajiem nopelniem: Tev piecas dienas dodam sagādāt, Kas vien tev vajadzīgs pret dzīves likstām, Bet sestā vācies prom no mūsu valsts! Ja desmitā tavs novalkātais skelets Vēl tēvijā tiks atrasts — nāve tev! Nu prom! Zvēru tev pie Jupit'ra: Šo spriedumu es neatcelšu!

Kents. Ser!

Tad paliec sveiks! Ja tads tu parādies, Tad brīvībā kļūs tas, kas trimdā ies.

Pagriezdamies pret Kordēliju.

Tu bērns! — Kaut dievi tevi sargātu Par cēlām domām, taisno valodu!

Māsām Goneriiai un Reganai.

Bet jums es vēlu darbos pierādīt, Ka mīla sirdīs jums, ne vārdos mīt!

Hercogiem un citiem galma ļaudīm.

Jūs lepnie kungi, Kents jūs sveicina! Viņš būs tas pats ir tālā svešumā.

Aiziet.

Taurēm atskanot, ienāk grāls Glosters, līdz ar viņu Francijas karalis un Burgundijas hercogs ar saviem pavadoņiem.

Glosters.

Se, augstība, ir karalis un hercogs! Līrs.

Jūs augstais hercog, — jūs ar karali Pēc manas meitas rokas sacentāties, — Pie jums vispirms es griežos, sakiet man: Cik jūs vismazāk pūrā vēlaties, Jeb vai jūs atkāpjaties?

Burgundijas hercogs. Augstais kungs,

Man pietiek, ko jūs paši solījāt, — Un mazāk jūs jau nedosiet.

Līrs.

Mans hercog, —

Kad pūru solījām, tā bij mums dārga, — Nu cena kritusi.

Uz Kordēliļu rādot.

Lūk, tur tā stāv!

Ja viņas vājais, necildenais tēls, Kam līdzi dodam savu dusmību Un vairāk it nekā, jums patīk, ser, Tad ņemiet viņu.

Hercogs.

Man trūkst atbildes.

Līrs. Ser!

Vai gribat viņu līdz ar visām vainām . .. Tā ienīsta no mums, tai pūrā lāsts, Caur svētiem zvērestiem tā atstumta No mūsu sirds . .. vai gribat viņu?

Hercogs. Ser!

Man tādā reizē grūti izvēlēt. . .

LĪts.

Tad atstājiet to, ser, jo, dieva vārds, Es negrozīšu savu spriedumu!

Francijas karalim pievērsdamies.

Un, jūsu augstība, mēs nevēlētos Sev atsvešināt jūsu draudzību, Jums dodot meitu, kuru paši nīstam; Ser, ņemiet cienīgāku, atmetiet Šo nicināto būtni, kuru daba Jau pati atmet!

Francijas karalis. Tiešām dīvaini!

Ko tā, kas nule bij jums acuraugs Un dārgais lolojums, un dieveklis, Un balzams vecumam, — ko spēja gan Tā mirklī padarīt tik briesmīgu, Ka pēkšņi trūka visas mīļās saites?! Te vai nu noziegums būs šausmu pilns Un pretdabisks, un riebīgs, jeb vai jūs Ne tā to mīlējāt, kā slavējāties? — Bet ticēt to, ka viņa briesmone, Man liedzas prāts, — tas būtu brīnums.

Kordēlija

Lirām.

Ser,

Es vienu tikai lūdzu: nav man dots

Ar medus mēli teikt, ko nedomāju,

Kaut nodomāto mēdzu izdarīt,

Pirms runāju par to, — tad sakiet klaji:

Ka nav nedz noziegums, nedz kauna darbs,

Nedz kāda laža, netiklība, negods,

Kas jūsu sirdi manim laupījis, —

Nē, vainīgs trūkums, kurš man manta šķiet,

Man kāru acu, glaimas mēles trūkst!

Es lepna uz šo trūkumu, kaut viņš

Man jūsu dusmas ienesis, mans tēvs.

Līts.

Tev labāk būtu bijis nepiedzimt, Ne tādai dzīvot man par īgnumu!

Francijas karalis.

Tas viss? — Tad vainīga tik kaunība, Kas bieži nespēj vārdos izteikt to, Ko domā darīt?! —

Hercogam.

Burgundijas hercog,

Ko teiksiet viņai? — Mīla nav vairs mīla, Kad aprēķini klāt tai piejaucas, Kas mērķim sveši. — Gribat viņu ņemt? Tā pati sevim pūrs.

Hercogs.

Ser, augstais Līr, Tik dodiet to, ko paši solījāt, Un tūdaļ ņemšu Kordēlijas roku Un viņa kļūs par hercogieni.

Līrs. Nē!

Ko zvērēju, — to turēšu!

Hercogs. Jā, tad . . . Man žēl.

Kordēliļai.

Jūs reizē tēvu zaudējat Un vīru.

Kordēlija.

Nepūlieties nožēlot!

Kam manta vien, ne mīlestība rūp,

Tam mūžam sieva nebūšu.

Francijas karalis. Tu daiļā, —

Tu nabadzībā — vēl jo bagātāka,

Tu kaunā nolikta — vēl cienīgāka, Vēl mīļāka! — Šo dvēsles cēlību, Ko citi aizsviež, es sev paceļu; Cik brīnišķi — kur citi naidā peļ, Man sirdī iedeg karsta mīlestība!

Pret Liru pagriezdamies.

Ko, Līr, tu atstūmi no savas sirds, Tai skaistās franču zemes kronis mirdz!

Burgundijas hercogam.

Man neatņems vairs visa Burgundija To dārgo mantu, ko še necienīja.

Kordēlijai.

Teic mierā ardievas šai bargai saimei, Es tevi pretī vedu jaunai laimei! —

Līts.

Nu ņem to vien, tā tava, karali; Tā mūsu meita nav, lai mūžam vairs Mums acīs nerādās. — Lai viņa staigā Bez tēva svētības, ar lāstu vaigā! — Nāc, iesim, cēlais Burgundijas hercog!

Atskan taures. Līrs, Burgundijas hercogs, Kornvals, Albānijs, Glosters un pavadoņi aiziet.

Francijas karalis

Kordēlijai.

Ej, Kordēlija, atvadies no māsām! Kordēlija

māsām.

Jūs tēva dārgumi, — ar asarām Jūs māsa atstāj.

Sāņus.

Es jūs pazīstu,

Bet jūsu kļūdas vārdā saukt man riebj Kā māsai. —

Ska/i.

Novēlu, lai jūsu sirds

Par tēvu rūpētos, kā lielījāties!

Sāņus.

Ak, ja viņš pievērstu man mīļu prātu, Es vēl daudz mīļāk viņu apgādātu!

Skali.

Nu esat abas sveikas!

Gonerila. Nemāci

Mums mūsu pienākumus.

Regana.

Labāk domā,

Kā vīram izpatikt, kurš tevi ņēmis Kā laimes drumslas! — Bērna sirds tev trūka, Par to tev arī pūrs ne visai tūka.

Kordēlija.

Laiks atklās viltus segā apslēptos, Un liekulība kaunu iemantos. — Nu esiet laimīgas!

Francijas karalis. Nāc, Kordēlija!

Karalis un Kordēlija aiziet līdz ar saviem pavadoņiem.

Gonerila

Reganai.

Mās, man ar tevi daudz kas jāpārrunā, kas attiecas uz mums abām. Es domāju, mūsu tēvs grib šo pašu vakaru doties projām.

Regana. Ja, un taisni pie tevis; nākošu menesi viņš bus pie mums.