VILJAMS ŠEKSPĪRS - KARALIS LIRS

netaupi savus pūliņus. — Un krietnais, godprātīgais Kents padzīts! Viņa vienīgais noziegums — taisns prāts! — Dīvaini! Dīvaini!

Aiziet.

Edmunds. Tāda ir pasaules lielā muļķība, ka, tiklīdz mums slikti klājas — un bieži pie tam esam paši vai­nīgi ar saviem bezmērīgiem prasījumiem un dar­biem, — kraujam tikai visu vainu par savām nelai­mēm uz sauli un mēnesi, un zvaigznēm, it kā mēs būtu blēži ar likteņa lēmumu; muļķi ar debesu pa­vēli; nedarbji, zagļi, viltnieki ar naidīgu zvaigžņu iespaidu; dzērāji, melkuļi, laulības pārkāpēji ar pla­nētu varu, — un it kā viss, ko vien ļaunu darām, no­tiktu ar kādu pavēli no augšienes. Branga izdevība katram palaidnim savu netiklību uzkraut zvaig­znēm. — Mans tēvs ar manu māti satikās zem pūķa astes zīmes, un mana dzimšana iekrita Greizo Ratu laikā, un tādēļ man vajag būt negantam un palaid­nim! — Blēņas! Es būtu tomēr kļuvis tas, kas esmu, ja arī cēlākā un nevainīgākā zvaigzne būtu mirdzē­jusi pa to laiku, kad bastards piedzima. — A, Ed­gars …

Ienāk Edgars.

Edmunds

pie sevis.

Te viņš arī klāt, gluži kā dievi vecajās komēdijās! Mana loma tagad būs: «Blēdīgs melanholiķis» ar smagām nopūtām kā trako nama Toms.

Skali.

Ak, šīs saules aptumšošanās pasludina mums tādu ienaidu! Fa, sol, la, mi…

Edgars. Kā iet, brāl? Kādos tu dziļos prātojumos iegri­mis?

Edmunds. Pārdomāju, brāl, par kādu pareģojumu, ko la­sīju šinīs dienās, kādas tik vien briesmas notikšot šīs aptumšošanās dēļ.

Edgars. Vai tad tu ar tādām lietām nodarbojies?

Edmunds. Kā tad, un es galvoju tev — pareģojumi par nelaimi piepildās gluži tā, kā par tiem raksta; piemē­ram, nedabiskas attieksmes starp vecākiem un bēr­niem; mēris, bada gadi, vecas draudzības izjukšana, nemieri valsti, draudi un lāsti pret karali un muižnie­cību; nedibināta neuzticība, draugu padzīšana trim­dā, karapulku izkliedēšana, laulību šķiršana un die­zin kas vēl viss!

Edgars. No kura laika tad tu skaities pie zvaigžņu re- ģiem?

Edmunds. Diezgan par to! Saki labāk — kad tu pēdējo reizi redzējies ar mūsu tēvu?

Edgars. Nu, vakar vakarā.

Edmunds. Vai tu tiki arī runājis ar viņu?

Edgars. Jā, pilnas divi stundas.

Edmunds. Un vai jūs šķīrāties labā saticībā? Vai nema­nīji no viņa vārdiem vai vaibstiem, ka viņš ar tevi kaut kā nemierā?

Edgars. Nemanīju it nekā.

Edmunds. Padomā, vai neesi viņu tomēr kaut kā aizskā­ris, un nerādies, lūdzams, viņam acīs, vismaz kādu laiciņu, kamēr nebūs atdzisis viņa dusmu karstums. Viņš tagad par tevi tik sašutis, ka pat nebaidītos tavu personu aiztikt.

Edgars. Kaut kāds nelietis būs mani apmelojis.

Edmunds. Es arī tā domāju. Lūdzams, griez viņam tagad ceju, kamēr viņa niknums būs aprimis. Klausies, mīļo brāl, nāc līdzi manā dzīvoklī; tur pats dzirdēsi, kā tēvs par tevi runā. Lūdzu, ej; še atslēga. — Ja kād­reiz izej, tad neej citādi kā apbruņojies.

Edgars. Apbruņojies? Kādē), brāl?

Edmunds. Brāl, dodu tev padomu tava paša labā! Ej ap­bruņojies; lai neesmu goda vīrs, ja pret tevi nav kas ļauns nodomāts. Atstāstīju tev tikai vāji, ko redzēju un noklausījos, — mani vārdi vēl ļoti tālu no bries­mīgās patiesības. Lūdzu, steidzies prom!

Edgars. Vai drīz tevi atkal redzēšu? Edmunds. Šinī ziņā vari droši paļauties uz mani.

Edgars aiziet.

Tēvs visu tic, un brālis — goda sirds, Tik tīrs no ļaunuma, ka aizdomas Pat nepazīst, — tik muļķis un tik labs, Ka darbs būs viegls; iznākums ir drošs. Ko dzimums liedz, ar viltu pats to ņemu, — Nekādi līdzekļi man nav par zemu.

Aiziet.

Ienāk Gonerila un Osvalds.

Gonerila. Vai tēvs sita manu sulaini tādēļ, ka tas bija viņa ākstu izbāris?

Osvalds. Jā, mana kundze.

Gonerila.

Viņš dienu nakti moca mūs; ne mirkļa Viņš nepalaiž bez kāda untuma, Kas visus traucē; nav vairs panesams. Par katru nieku baras, viņa ļaudis Tiek nekaunīgi. — Kad no medībām Viņš pārnāk mājās, teic: es guļu slima! — Ja, viņam klausot, topat laiskāki, — Nekas, es atbildību uzņemšos.

Osvalds.

Viņš, augstā kundze, nāk, es dzirdu taures.

Aiz skatuves tauru skaņas.

Gonerila.

Jūs varat būt pret viņu nevlži, Tu pats un citi. Lai tad žēlojas! Ja viņam netik še, lai iet pie māsas. Es zinu, viņa domā tā kā es Un neļaus sevi muļķot. — Vecais nelga Aizvien vēl grib to varu izrādīt, Ko citiem aizdāvājis! Goda vārds, Šie veči beigās pieņem bērnu dabu, — Tie jāsoda, kad neklausa ar labu. — Ej ievēro, ko sacīju!

Osvalds.

Jā, kundze!

Gonerila.

Pret viņa ļaudīm arī esiet vēsi, — Lai nāk kas nākdams, teic to citiem ar. Es labprāt ņemu to par iemeslu, — Es gribu tā, — lai tiekam skaidrībā. — Es māsai rakstīšu, lai viņa dara, Tāpat kā es. — Liec padot pusdienu!

Abi aiziet.

Ienāk Kents pārģērbies.

Kents,

aplūkodams savu apģērbu.

Ja svešā izruna man palīdzēs Tā īsti runu slēpt, kā rupjais uzvalks Ir pārgrozījis manu ārieni,

Tad savu mērķi sasniegšu, bez šaubām. — Nu, Kent, tu izdzītais, ja spēji vēl Tam palīdzēt, kas tevi izdzinis, — Ar dievu svētību! — nu īstais laiks, Tad pakalpo vēl savam mijam kungam.

Aiz skatuves dzird atskanam mednieku taures.

Ienāk Līrs, bruņinieki un pavadoņi.

Līrs. Es negribu ne acumirkli gaidīt pusdienas; ejiet lie­ciet uznest.

Viens no pavadoņiem aiziet. Līrs, pret Kentu pagriezdamies.

Nu, kas tu tāds?

Kents. Vīrs, cienīts kungs!

Līrs. Kāds tavs amats? Ko tu gribi no mums?

Kents. Mans amats ir būt par to, par ko es izliekos; go­dīgi kalpot tam, kas man dāvā savu uzticību; mīlēt to, kas krietns; satikties ar to, kas prātīgs un maz runā; baidīties tiesu, kauties ar zobenu rokā, kad uz to esmu piespiests, un neēst zivis.

Līrs. Bet kas tu tāds esi?

Kents. Esmu lāga vīrs un tik nabags kā karalis.

Līrs. Ja tu pavalstnieks tik nabags kā viņš, karalis bū­dams, — tad tu diezgan nabags. Ko tu vēlies?

Kents. Kalpot.

Līrs. Kam tu gribi kalpot?

Kents. Jums.

Līrs. Vai tad tu mani pazīsti, draugs?

Kents. Nē! Bet jūsu vaibstos ir kaut kas, ko labprāt go­dātu ar vārdu «kungs».

Līrs. Un kas tas ir?

Kents. Augstība.

Līts. Kādus dienestus tu vari izpildīt?

Kents. Varu godīgās lietās klusu ciest, varu jāt, skriet, atstāstot sabojāt jautru stāstu un viegli saprotamus ziņojumus kārtīgi nonest; īsi sakot, esmu derīgs vi­sam, ko vienkāršs cilvēks spēj izpildīt, un mana la­bākā īpašība ir uzticība.

Līts. Cik vecs tu esi?

Kents. Neesmu vairs tik jauns, lai mīlētu meiteni viņas skaistās dziedāšanas dēļ; bet arī ne tik vecs, lai ne par šo, ne par to sievietē iemīlētos; man savi četr­desmit astoņi gadi jau aiz muguras.

Līrs. Seko man, tu kalposi man; ja pēc pusdienas tu pa- tiksi man tikpat labi kā tagad, tad mēs tik drīz ne­šķirsimies.

Saviem pavadoņiem.

Ē, kas ir ar pusdienu! Par ko vēl neuznes? — Kur mans puisis, mans āksts?

Vienam no pavadoņiem.

Tec un atved šurp manu ākstu!

Viens no pavadoņiem aiziet. Ienāk pils uzraugs Osvalds.

Osvalds. Lūdzu atvainot, es nebūt tas neesmu, milord.

Līrs. Kā tu drīksti tik bezkaunīgi uz mani skatīties, tu nelieti?

Sit Osvaldu.

Osvalds. Es neļauju sevi sist, milord.