VILJAMS ŠEKSPĪRS: KARALIS LIRS

Kents. Vai neļauj arī sevi zemē nosviest? Tu pupukūlis!

Aizliek viņam kāļu priekšā un nogāž gar zemi.

Līrs. Paldies, draugs, tu man brangi kalpo, un es tevi labi turēšu.

Kents

Osvaldam.

Celies augšā un taisies, ka tiec projām! Es tev mā­cīšu, kā pieklājīgi jāuzvedas; vācies projām! Jeb vai tu, muļķi, gribi vēlreiz pamērīt savu garumu uz grī­das, tad vari palikt! Nu, ārā! Vai tu gluži negudrs? Tā!

Viņš izgrūž pils uzraugu pa durvīm laukā.

Līts. Mans krietnais puisi, pateicos tev. Še rokas nauda tavam dienestam.

Viņš dod Kentam naudu. Ienāk āksts.

Āksts

Lirām.

Ļauj man ari viņu salīgt;

Kentam.

Še tev būs mana āksta cepure!

Viņi piedāvā Kentam savu āksta cepuri.

Līts. ā reče, mans glītais puisīt! Ko tu dari? Āksts

Kentam.

Klausies, draugs, vislabāk būtu, ka tu pieņemtu manu cepuri.

Kents. Kādēļ tā, ākstiņ?

Āksts. Kādēļ? Tādēļ, ka tu stājies tā vīra pusē, kurš kri­tīs nežēlastībā. Ja neproti laipni smaidīt pa vējam, tad dabūsi drīz iesnas. Še, ņem manu cepuri! — Lūk, šis cilvēks,

rādīdams uz Liru,

divas no savām meitām padzinis un trešai devis svē­tību pret paša gribu. Ja gribi pie viņa palikt, tad tev visādā ziņā mana cepure jānēsā.

Līram.

Ka sviežas, kaimiņ? Es vēlētos, ka man butu divas cepures un divas meitas.

Līrs. Kādēļ, mans dēliņ?

Āksts. Kad es viņām būtu aizdevis projām visu savu mantu, tomēr man vēl cepures paliktu. Še mana ce­pure, otro vari izubagot no savām meitām!

Līts. Piesargies, puis, redz, kur pātaga!

Āksts. Patiesība ir suns, kam jālien suņa būdā; tā jādzen laukā, — meli ir klēpja sunītis, kas drīkst pie uguns sildīties un smirdēt.

Līrs. Tas man rūgts kumoss!

Āksts

Kentam.

Labais draugs, vai negribi gudru padomu?

Līrs. Teic vien!

Āksts.

Uzklausies, kaimiņ:

Kas tevim ir, to nerādi;

Ko zini, citiem nesaki;

Uz vēju naudu nedod i;

Jāj zirgā, kājām neskraidi;

Nevienam akli netici;

Kas citiem kait, to atmeti

Un kauliņus nemet bez jaudas;

Bēdz skaistules, vīru un baudas;

Sēd' mājās, tad pietiks tev naudas, —

Kas bagāts, tas nepazīst gaudas!

Līrs. Tas nav nekas, ākst.

Āksts. Tad tas ir līdzīgs nesamaksāta advokāta runai; jūs man par to nekā nedodat. Vai varat no nekā kādu labumu izdabūt, kaimiņ?

Līrs. Nē jel, mans puisīt; no nekā jau nekas nevar iz­nākt.

Āksts

Kentam.

Lūdzams, saki tu viņam, ka tam no viņa zemēm iznāk taisni tikpat daudz ienākumu; ākstam jau viņš to ne­ticēs.

Līrs. Rūgts āksts!

Āksts. Vai tu zini, mans puisīt, kāda starpība starp rūgtu ākstu un saldu ākstu?

Līrs. Nē, zēn, izskaidro to man.

Āksts.

Kas deva tev to padomu, Lai savu zemi atdotu, — To blakus man tu nostādi Vai pats to vietu izpildi! Kurš saldais un kurš rūgtais nerrs, To tūdaļ skaidri redzēsat: Viens raibotos svārkos, mans sers, Un otrs tam blakus, tepat!

Rāda ar pirkstu uz Liru.

Līrs. Vai tu mani sauc par ākstu, zēn?

Āksts. Visus citus savus iegūtos titulus tu esi aizdevis projām, šo tu neaizdosi, ar to tu piedzimi.

Kents

Lirām.

Tik muļķīgi tas nemaz nav teikts, milord.

Āksts. Nē, jānudien, nē! Lordi un lieli kungi neatstātu man vienam pilnīgu muļķību. Kad man būtu mono­pols uz muļķību, viņi tūdaļ gribētu būt līdzdalībnieki, un sevišķi kundzes — tās man neparko neatstātu pil­nīgo ākstību, bet norautu katra sev krietnu ga­balu. — Dod man vienu olu, kaimiņ, došu tev divus kroņus vietā.

Līrs. Kas tie būs par diviem kroņiem?

Āksts. Nu, pārgriezīšu olu vidū pušu, apēdīšu baltumu un dzeltenumu — un atstāšu tev abas tukšās čaulas puses par kroņiem. — Kad tu savu kroni vidū pār­šķēli pušu un aizdevi abas puses projām, tad tu kā tas vīrs pasakā nesi pats uz muguras ēzeli pāri peļ­ķei. — Maz gudrības tev bija tavā plikā paura kronī, kad tu aizdevi projām savu zelta galvas kroni. — Ja šo reizi runāju kā āksts, tad liec to izpērt, kas pir­mais to teiks.

Viņš dzied.

Priekš ākstiem tiešām grūts šis laiks,

Jo gudrie muļķi tika: Tiem galvas pilda migla, tvaiks Un visi prāti sīka.

Līrs. No kura laika tad tev tā dziesmas vedas, labais draugs?

Āksts. No tā laika, kamēr tavas meitas tev par māti; jo, kad tu viņām iedevi rīksti rokā un pats nolaidi bik­ses zemē,

dzied

Tās lielā priekā raudāja, Un es, es dziedu bēdās: Kad Līrs pie ākstiem atnāca, Ar bērniem spēlēt sēdās.

Lūdzams, kaimiņ, turi skolotāju, kas tavu ākstu mā­cītu melot; es labprāt mācītos melot.

Līrs. Kad tu melosi, blēdi, tad tevi pērs.

Āksts. Man brīnums, ka tu tik tuvīns rads savām mei­tām; viņas grasās mani pērt, kad es saku patiesību, tu gribi mani pērt, kad es saku nepatiesību; un rei­zēm mani per, kad es it nekā nesaku. Labāk būt par visu citu nekā par ākstu, un tomēr es negribētu būt tavā vietā, kaimiņ! Tu savu veselo prātu esi no abām pusēm tik ilgi drāzis, kamēr vidū nav nekas pali­cis. — Lūk, tur nāk viena no tavām drostalām.

Ienāk Gonerila.

Līrs

Gonerilai.

Tev atkal makon's pieri apēno? Man šķiet, tu tagad bieži esi drūma.

Āksts

Lirām.

Tu biji jautrs puisis, kad tev vēl nebija vajadzīgs skatīties, vai viņa nav pieri saraukusi; tagad tu esi nulle bez cipara. Es tagad esmu vairāk nekā tu: es esmu āksts, tu neesi nekas!

Gonerilai.

Jānudien, gribu turēt muti! Jūs gan nekā nesakāt, bet jau noredzu no jūsu sejas, ka jūs to pavēlat.

Dzied.

Klus, klus, klus! …

Kas nicina maizes kumosus,

Tas lūgsies pēc garozas pēclaikus.

Lūk, izlobīta zirņu pāksts.

Rāda uz Liru.

Gonerila

Lirām.

Ne vien šis āksts, kam visu paļaujat, Vēl dažs no jūsu nevaldāmā pulka Uz ķildām vien tik stāv un nedarbiem, Tik rij un plītē, ser. — Es domāju, Kad es par to jums būšu minējusi, Jūs viņus aprāsiet, — bet nu pēc tā, Ko runājāt un darījāt nesen, — Man bail: jūs paši tos vēl skubināt Ar savu atzīšanu. Ja tā ir, Tad stingrais sods un rājiens nesnaudīs, Kas — gan pēc labklājības cenšoties — Var savā iedarbībā aizskart jūs. Tad citādi gan kauns, bet vajadzībā Par gudru gādību tas pārvēršas.

Āksts.

Jo jūs jau zināt, kaimiņ:

Ka zīlīte dzeguzi baroja,

Līdz dzeguze zīlīti norēja!

«Un izdega svece, mēs palikām tumsā.»

Līts

Gonerilai.

Vai jūs mana meita?

Gonerila.

Uzklausieties!

Jums, ser, es zinu, krietns, vesels prāts; Es vēlētos, ka jūs to lietotu Un mestu untumus, kas padara Jūs citādu, kāds tiešām esat, kungs.

Āksts. Vai ēzelis to nevar nomanīt, ka rati velk zirgu?

Dzied.

Heisā, Džog, es tevi mīlu!

Līrs.

Vai mani pazīst kāds? — Nē, šis nav Līrs! Vai Līrs tā iet? Tā runā? Kur tam acis? yai prāts tam vājš vai padoms iemidzis? A! tiešām nomodā? — Tas nevar būt! Kas teiks man, kas es esmu? …

Āksts.

Līra ēna! Llrs.

Man labprāt gribētos to dabūt zināt, — Pēc manas karaļgoda nozīmes, Pēc ieskata un prāta liktos man: Es valdnieks! Man ir meitas!

Āksts.

Jā, kas tevi

Par paklausīgu tēvu padarīs.

Līrs.

Kā sauc jūs, daiļā kundze?

Gonerila.

Ak mans tēvs, Šī brīnīšanās gluži saderas Ar citiem jūsu untumiem. — Es lūdzu Tā manas īstās domas nepārprast. Jūs vecs un godājams, jums pienāktos Būt arī prātīgam; jūs turat še Simt kareivjus, tik palaidnīgus ļaudis, Tik rupjus nekauņas, ka mūsu galms, No viņiem samaitāts, tiek krogam līdzīgs. Aiz izlaidības un aiz dzeršanas Še drīzāk netikļu un vīna nams, Ne karaļpils. Nav ilgāk panesams Tāds negods. Tādēļ, lord, es lūdzu jūs — Ko spēju panākt ir bez lūgšanas, — Lai savu pulku drusku pamaziniet Un atstājiet sev kalpot tikai tos, Kas jums cik necik līdzīgs būtu gados Un neapkaunotu ne jūs, ne sevi.