VILJAMS ŠEKSPĪRS - KARALIS LIRS

Gonerila. Redzi, cik untumains viņš uz vecumu kļuvis; to esam piedzīvojušas ne vienu reizi vien ir agrāk. Viņš aizvien mīlēja mūsu māsu visvairāk, un palūk nu, ar kādu neprātīgu pārsteigšanos viņš viņu tagad atstūma; tas jau gluži duras acīs.

Regana. Vecuma vājība; viņš arī nekad nav pratis sa­valdīties un pats sevi maz pazinis.

Gonerila. Jau savos labākajos spēka gados viņš bieži ļā­vās aizrauties no ātrām dusmām; un nu mums uz viņa vecām dienām jāgaida ne tikai nepatikšanas no parašām, kas viņā sen iesakņojušās, bet arī vēl un­tums un stūrgalvība, kādi uznāk līdz ar slimīgu un īdzīgu vecumu.

Regana. Tādu nedibinātu sadusmošanos kā šo Kenta pa­dzīšanu no tēvijas mums gan vēl bieži nāksies pie­dzīvot.

Gonerila. Jā, laikam arī tādi glaimi atvadīšanās skati kā no franču karaļa būs vēl vairāk jāpieredz. — Lūdzu, turēsimies kopā! Ja mūsu tēvs ar tādiem uzskatiem grib vēl paturēt varu savās rokās, tad viņa tagadējā atsacīšanās no troņa būs mums tikai par apsmieklu un nepatikšanu.

Regana. Vajag par to padomāt.

Gonerila. Vajag šinī lietā ko nebūt darīt un tūlīt, — dzelzs jākaļ, kamēr karsta.

Abas aiziet.

Ienāk Edmunds ar vēstuli rokā.

Edmunds.

Tu, daba, esi mana dievība, Tik tavus likumus es atzīstu.

Par ko man parastības važas nest

Un ļaužu aizspriedumiem padoties,

Kas ņem man tiesības tik tādēļ vien,

Ka dažus mēnešus es vēlāk dzimis

Par savu brāli? — Bastards? Zems? Par ko? —

Es augumā tik cēls, mans gars tik spirgts,

Mans vaigs tik cildens tā kā kundzes dēlam!

Par ko mūs nievāt? Bastards? — Neīsts, zems!

Mēs taču dabas karstā zādzībā

Daudz vairāk ugunsgara saņēmām

Un dzīves drosmes, nekā laiskā, sājā

Un apnicīgā salaulāto gultā

Tiek izlietots vai visam sušķu pulkam,

Pusnomodā, pusmiegā radītam! —

Nu, īstais Edgar, kādēļ tavas zemes

Lai nekrīt man? Jo tēvs mīl neīsto

Tāpat kā īsto! — īstais! — Skanīgs vārds!

Nu labi, īstais, — ja šī vēstule

Tik dara iespaidu, tad neīstais

Vēl īsto izstums. — Edmunds zels un augs!

Nu, dievi, svētiet bastardus! —

Ienāk grāls Glosters.

Glosters

pie sevis.

Kents izdzīts! — Dusmās gājis franču valdnieks! — Līrs naktī projām! — Kroni nolicis! — Nu bērnu maizē! — Viss tik piepeši, Pa galvu, kaklu!

Ieraudzīdams Edmundu. Edmund, ā! — Kas jauns? Edmunds

iebāž vēstuli kabatā.

Nekā jauna, mans kungs. Glosters. Kādēļ tu lūkoji to vēstuli tik rūpīgi noglabāt? Edmunds. Es tiešām nezinu nekā jauna, milord.

Glosters. Kādu rakstu tu patlaban lasīji, kad es ienācu?

Edmunds. Milord, es nekā nelasīju.

Glosters. Nekā? Kādēļ tad tu tik bailīgi un steidzīgi iebāzi to kabatā? Ja jau nekā nebija, tad nebija ari ko slēpt.. Parādi, palūkosimies; ja tiešām nav nekā, tad jau man ir briļļu nevajadzēs.

Edmunds. Atvainojiet, milord, tā vēstule no mana brāļa, neesmu vēl līdz galam izlasījis; bet, cik paspēju viņā ieskatīties, tad tā neliekas tā rakstīta, ka jūs lai viņu lasītu.

Glosters. Saku, dod šurp vēstuli!

Edmunds. Es darītu netaisni, ja vēstuli paturētu un ja viņu atdotu. Cik saprotu, tad saturs peļams.

Glosters,

atņemdams vēstuli. Redzēsim, redzēsim.

Edmunds. Ceru, manu brāli atvainos tas, ka viņš rakstī­jis šo tikai tanī nolūkā, lai mani pārbaudītu.

Glosters

lasa vēstuli.

«Šis paradums, šī augstā cienība pret vecākiem sa­rūgtina mums visu pasauli pašos ziedu gados un at­rauj mums mūsu mantu līdz tam, kamēr mēs tik veci, ka nespējam to vairs baudīt, kā nākas. Es sāku to ieskatīt par muļķību un labsirdīgu verdzību, kad pa­dodamies šim vecu ļaužu kundzības jūgam; viņi jau valda nevis tādēļ, ka viņiem būtu vara, bet tādēļ, ka mēs to paciešam. Atnāc pie manis, es pasacīšu par to vēl vairāk. Kad mūsu tēvs gulētu tik ilgi, kamēr es viņu modinātu, tad Tu baudītu pusi no viņa ienāku­miem uz visiem laikiem un būtu mans mīļais, dārgais brālis. Tavs Edgars.» Ko? — Sazvērēšanās?

Lasa vēstulē.

«Kad mūsu tēvs gulētu, kamēr es viņu modinātu, Tu baudītu pusi no viņa ienākumiem …» — Mans dēls Edgars! Kā gan viņa roka pacēlās to rakstīt! Kā viņa sirds, viņa smadzenes varēja ļaut ieperināties tādām domām? …

Edmundam.

Kad tev šī vēstule nāca rokās? Kas viņu atnesa?

Edmunds. Neviens man vēstuli netika atnesis, tas jau īsti ir tas smalkais izgudrojums: atradu viņu savā istabā pa logu iesviestu …

Glosters. Vai tu pārliecināts, ka tas tava brāļa rokraksts?

Edmunds. Ja saturs būtu labs, milord, es varētu zvērēt, ka tas viņa raksts; bet tagad es labprāt gribētu šau­bīties.

Glosters. Tas gluži viņa raksts.

Edmunds. Jā, viņa roka, milord; bet es ticu, ka viņa sirds nav piedalījusies pie tā, ko roka rakstījusi.

Glosters. Vai viņš nekad agrāk nav runājis par to ar tevi?

Edmunds. Nekad, mans kungs; bet es gan bieži esmu dzirdējis viņu apgalvojam: kad dēli nākot pieaugušo kārtā un tēvi ejot jau uz kapa pusi, tad pēc taisnības dēlam vajadzētu būt par sava tēva aizgādni un dē­lam arī būtu visa manta jāpārvalda.

Glosters. Ak tu nelietis, nelietis! — Gluži tās pašas do­mas kā šinī vēstulē! — Ak tu nolādētais nelietis! — Pretdabisks, riebīgs, lopisks nelietis! Sliktāks nekā lopisks! — Ej, puis, uzmeklē, kur viņš ir! Es viņu gribu grūst cietumā. Sasodītais neģēlis! — Kur viņš ir?

Edmunds. īsti nezinu, milord. Ja jums, mans kungs, pa­tiktu savu īgnumu pret manu brāli drusku savaldīt, līdz būtu dabūjuši vēl skaidrākas liecības par viņa nolūkiem, tad varētu rīkoties ar lielāku drošību. Jo, kad tūdaļ lietojat pret viņu stingrus varas līdzekļus un vēlāk izrādās, ka esat pārpratuši viņa nolūkus, tad tas nāvīgi ievainos jūsu pašu godu un gluži sa­dragās viņa sirdī paklausību pret jums. Es liktu savu

dzīvību ķīlā, ka viņš šo tikai tādēļ vien rakstījis, lai pārbaudītu manu padevību pret jums, milord, un ka viņam nav bijuši nekādi ļauni nolūki pret jums.

Glosters. Vai tu tā domā?

Edmunds. Ja jūsu godībai patīk, es jūs novestu un no­glabātu tādā vietā, kur jūs varētu noklausīties mūsu sarunā par šo lietu un paši savām ausīm pārliecinā­ties; tas varētu vēl šo pašu vakaru notikt.

Glosters. Nē, viņš nevar būt tāds briesmonis.

Edmunds. Un droši vien nav ar!

Glosters. Pret savu tēvu sacelties, kas viņu tik dziļi un sirsnīgi mīl! — Ak tu dievs debesīs! — Edmund, uz­meklē viņu, iespiedies viņa sirdī, izpēti viņu, es tevi lūdzu! Dari visu pēc saviem gudrākiem ieskatiem! Man priekš tam trūktu aukstu asiņu, esmu taču viņa tēvs.

Edmunds. Uzmeklēšu viņu tūdaļ, milord; ierīkošu visu tik veikli, cik vien iespējams, un tad par visu jums došu ziņu.

Glosters. Nesenā saules un mēness aptumšošanās neno- • zīmē neko labu. Dabas zinātne var šīs parādības iz­skaidrot šā vai tā, nosaukdama tās par dabiskām, bet tās tomēr satricina dabu un atstāj dziļus iespaidus: mīlestība atdziest, draudzība izirst, brāļi sanaidojas; pilsētās iedegas dumpji, uz zemēm ķildas, pilīs no­devība; un saites starp tēvu un dēlu top sarautas. Pie mana bezdievīgā dēla piepildās pareģojums: ka dēls sacelsies pret savu tēvu; karalis iziet no dabas sliedēm un pretojas iedzimtām jūtām, — te atkal pie­mērs, ka tēvs saceļas pret savu bērnu! Mēs esam pārdzīvojuši savus labākos gadus. Blēdība, viltība, nodevība un visādas kaitīgas pārvērtības mūs vajā uz katra soļa līdz mūsu kapam! — Uzmeklē man šo neģēli, Edmund; nepalikšu tev pateicību parādā;