VILJAMS ŠEKSPĪRS - KARALIS LIRS

Līrs. Velns

Un elle! — Zirgus seglot! Vīri šurp! — Es tevi apgrūtināt negribu, Tu bandubērns! — Man vēl ir cita meita.

Daži no Lira pavadoņiem aiziet.

Gonerila.

Jūs sitat manus ļaudis, jūsu bars

Tos kalpina, kas augstāki par viņiem …

Ienāk Albānijas hercogs.

Līrs

sāņus.

Vai tam, kas vēlu nožēlo!

Albāni jam.

A, jus?

Vai jūs to likāt, ser? Ko? — Ašāk zirgus! —

Kāds no pavadoņiem atkal aiziet.

Tu nepateicība, tu velna sirds, Tu bērnā parādies vēl nešpetnāka Par jūras čūsku!

Albāni )s.

Lord, es lūdzu jūs!… Jūs uztraucaties …

Līrs

Gonerilai.

Nezvērs tu, tu melo!

Mans pulks ir izmeklēti, krietni vīri,

Kas savus pienākumus smalki zin

Un sava vārda godu ievēro

Visstingrāk . . . Ak, tik nieka maza kļūda,

Cik liela likies tu pie Kordēlijas!

Kā moku rīts tu visu dvēseli

Man izvērti un visu mīlestību

Uz viņu izrāvi no manas sirds,

Tik žulti atstāji! — Ak Līrs! Līrs! Līrs!

Viņš sit sev pa pieri.

Nu dauzies pie šiem vārtiem: ārprātu Tie laida iekšā, prātu izdzina! — Šurp, mani ļaudis!

Albāniļs.

Ser, es nevainīgs,

Pat nezinu, par ko jūs dusmojaties … Līrs.

Varbūt, mans lord. — Ak daba, uzklausies! Ak, dzirdi, labā dieve! Nedari Šo būtni auglīgu — ja tas tavs prāts!

Uz Gonerila radīdams.

Lai neauglība viņas klēpi slēdz!

Lai viņas miesas vīst un kalst, un izsīkst!

No viņas izvirtušām asinīm

Nekad lai nedzimst tai par godu dēls!

Bet, ja tai dzemdēt lemts, — lai dzimst tai bērns

No dusmām radīts, mocošs izdzimums,

Kas grumbas viņai jaunā pierē rok,

Kas asarām tai vaigus izvago,

Kas visus viņas mātes rūpestus

Ar zaimiem algo un ar apsmieklu;

Lai tā pie pašas miesām spētu just,

Cik vēl daudz asāk nekā čūskas zobs

Dzel bērna nepateicība! — Nu, projām!

Aiziet līdz ar saviem pavadoņiem.

Albānijs.

Jūs debesis, par ko? Kāds iemesls?

Gonerila.

Ko jūs pēc iemesla še taujājat? Lai viņa untumi to ceļu iet, Kurp ārprāts viņus dzen.

Urs nāk atpakaļ.

LIrs.

Ko? Piecdesmit no maniem bruņiniekiem Ir atlaisti? Sais divās nedēļās!

Albānijs.

Lord, kas tad, kas tad ir?

Līrs.

To dzirdēsiet! —

Gonerilai.

Vai velns un nāve! Kauns man, ka tev vara

Tā satricināt manu vīrišķību,

Ka karstas asaras, kas negribot

No acīm rit man, raudātas par tevi!

Lai mēris parauj tevi! — Tēva lāsts

Lai saēd tevi nedzīstošām vātīm —

Ikvienu dzīsliņu! — Jūs bērnišķās,

Jūs vecās acis, raudiet vēl tik reiz,

Un es jūs izraušu un aizsviedīšu

Ar visām asarām, — lai mālus miekšķē!

A! Lūk, kurp tiku? — Lai! — Man vēl ir meita

Tai būs, bez šaubām, laipna, mīļa sirds.

Ja viņa dzirdēs šo, ar saviem nagiem

Tā tavu vilka ģīmi saplosīs. —

Tu piedzīvosi vēl, ka lepno veidu —

Ko tu uz mūžu domā nomestu —

Es atkal apvilkšu; tu redzēsi!

Urs, Kents un visi pavadoņi aiziet.

Gonerila

Albāni jam.

Vai, milord, redzējāt un dzirdējāt? …

Albānijs.

Cik ļoti ari tevi mīlu, tomēr Es neiespēju būt tik negodīgs.

Gonerila.

Es lūdzu, nerunā! — He, Osvald, he!

Ākstam.

Tu suns, ne āksts, ej savam kungam līdz. Āksts,

pakal saukdams.

Ē, kaimiņ Līr, ē, kaimiņ Līr, dzi, pagaid', Ņem savu ākstu līdz!

Dzied.

Mežā ķerta lapsiņa, Tāda krietna meitiņa: Kartavās tām īstā vieta! Yalgs tām būtu branga lieta! Ākstam cepure tik vien, Āksts tik iepakaļus skrien.

Nozūd.

Gonerila.

Tas virs nav muļķis, nē, simt bruņinieku! Cik gudri būtu mēs, tam atstājot Simt bruņinieku! — Ko? Lai viņš ikreiz Pie katra sapņa, katra untuma, Pie katras sūdzības un salgšanas Uz viņu varu spētu balstīties Un mūsu dzīvība tā rokās būtu! — He, Osvald, he!

Albānijs.

Tu lieki baiļojies.

Gonerila.

Tā drošāk nekā lieki uzticēties. Ļauj labāk uzveikt to, no kā tu baidies, Ne mūžam baidīties, ka tevi uzveic! — Es viņu pazīstu: par visu to, Ko viņš še runāja, jau māsai rakstīts; Ja viņa uzņem to ar visiem ļaudīm, Kur tai viss ļaunums tēlots . ..

Ienāk pils uzraugs Osvalds.

Gonerila.

Osvald, ko?

Vai manai māsai ir jau norakstīts?

Osvalds.

Jā, godājamā kundze. Gonerila

Osvaldam.

Paņem līdz

Sev dažus karevjus un aši zirgos! Teic viņai visus bažu iemeslus Un pats no sevis piemetini klāt, Kas iespaidu vēl pavairotu. — Ej! Un nāc drīz atpakaļ!

Osvalds aiziet. Albānijas hercogam.

Nē, nē, mans lord,

Es jūsu mīksto sirdi nepeļu, —

Jus vairāk peļ, ka trūkst jums apdomības, Bet neslavē, ka daudz jums labsirdības.

Albānijs.

Var būt! Var būt! Bet vai tas man par kaunu? — Kas labu grib par daudz, drīz iegūst ļaunu.

Gonerila. Ak ko …

Albānijs.

Nu labi, labi, redzēsim!

Visi aiziet.

Ienāk Līrs, Kents un āksts.

Lirs

Kentam.

Ejiet vispirms ar šo vēstuli uz Glostera pili; sakiet manai meitai par visu, ko zināt, bet ne vairāk, nekā viņa pati pēc šīs manas vēstules jums jautās. Pastei­dzieties, ja jūs tūļosieties, es būšu vēl agrāk tur nekā jūs.

Kents. Es negribu agrāk ne acis aizvērt, milord, iekāms neesmu šo vēstuli nodevis.

Aiziet.

Āksts. Ja kādam smadzenes būtu papēžos, vai tās neda­būtu tulznas?

Lirs. Jā gan, puisi.

Āksts. Tad, lūdzams, esi jautrs, tavs prāts nekad nestai­gās cauros zābakos.

Lirs. Ha, ha, ha!

Āksts. Nu tu redzēsi, cik laipni tevi uzņems tava otrā meita. Kaut gan viņa šai ir tikpat līdzīga, cik meža ābols līdzīgs dārza ābolam, — tomēr es zinu, ko es zinu.

Līrs. Un ko tad tu zini, puis?

Āksts. Viņa no garšas būs šai tikpat līdzīga, cik viens meža ābols otram meža ābolam. — Vai vari man pa­teikt, kādēļ deguns pašā ģīmja vidū?

Līrs. Nevaru.

Āksts. Nu, lūk, tādēļ, lai acis būtu degunam gar abām pusēm un lai to varētu ar acīm saredzēt, ko ar de­gunu nevar saost.

Līrs

pie sevis.

Vai es viņai ko pāri darīju? …

Āksts. Vai vari man pateikt, kā austere taisa savus vā­kus?

Līrs. Nevaru.

Āksts. Es arī nevaru; bet varu gan pateikt, kādēļ glieme­zim ir savs namiņš.

Līrs. Nu, kādēļ tad?

Āksts. Nu, tādēļ, lai tur varētu iebāzt savu galvu, nevis lai to atdotu savām meitām un atstātu savus radziņus bez paslēptuves!

Līrs. Es gribu aizmirst savu dabu… Tāds mīlētājs tēvs! … Vai zirgi jau gatavi?

Āksts. Tavi ēzeļi aizgājuši paraudzīt tavus zirgus. — Tas iemesls, kādēļ Greizajos Ratos tikai septiņas zvaig­znes, ir vareni smalks iemesls.

Līrs. Tādēļ ka viņos nav astoņas zvaigznes.

Āksts. Atminēts! No tevis iznāktu brangs āksts!

Līrs. … Ar varu atņemt atpakaļ!? .. . Nezvērs, tavu ne­pateicību! …

Āksts. Kad tu būtu mans āksts, kaimiņ, tu dabūtu pē­rienu, ka tu bez laika vecs kļuvis.

Līrs. Kā tā?

Āksts. Tev nevajadzēja agrāk kļūt vecam, iekāms neesi prātu pieņēmis.

Līrs.

. . . Ak debess, neļauj nākt man ārprātā! Tik ārprātā vien ne! Ak, atstāj prātu! Es negribu būt ārprātīgs!

Ienāk bruņinieks.

Līrs.

Nu, ko?

Vai zirgi gatavi?