VILJAMS ŠEKSPĪRS - KARALIS LIRS

Bij tēvam labāks bērns, ne manas meitas

No likumīgas gultas.

Tik drošāk, palaidņi, vēl mazs mans pulks!

Lūk, smalkā, jūtelīgā kundze, —

Tās vaigs liek domāt, ka tai krūtīs sniegs,

Tā pati nevainība; nogriežas,

Kad piemin kaislību, —

Un tomēr nav ne ēzeļi, ne seski

Tik nevaldāmi kaislumā kā viņa.

No jostas vietas lejup centauri,

Kaut augstāk sievietes;

Līdz viducim tās dieviem līdzinās,

Bet lejāk — viss ir velns:

Tur elle ir, tur tumsa, sēra zaņķis,

Tur deg un verd, un smird, un pūst; nē, nē!

Pā! Pā! Dod man unci ožamo zaļu, labais aptieķniek, lai savas domas ar smaržu saldinātu; še nauda.

Viņš izstiepj roku, it kā naudu dodams.

Glosters.

Ak, Jauj šo roku skūpstīt.

Llrs.

Es pirms to noslaucīšu; viņa ož Pēc mirstības.

Glosters

pie sevis.

Ak, sapostītais tēls! Tā pasaule Reiz drupās grūs.

Lirām.

Vai mani pazīsti?

Līrs. Es labi atceros tavas acis. Vai tu mirkšķini uz mani? Nē, dari, ko māki, aklais Kupidon, es negribu mīlēt. — Palasi šo izaicinājumu; ievēro tikai labi šo rokrakstu.

Glosters.

Es neredzu to, lai vai saule Būtu katrs burts!

Edgars

pie sevis.

Es baumām neticēju,

Bet viss ir taisnība, un sirds man lūst.

Līrs

Glosteram.

Se, lasi!

Glosters.

Kā? Ar acu dobumiem?

Līrs. Oho! Vai tā ar tevi stāv? Galvā nav acu? Makā nav naudas? Tavas acis ir grūtos, tavs maks vieglos apstākļos. Tomēr tu redzi, kā pasaulē iet.

Glosters. Es redzu taustīdams.

Lirs. Ko? Vai tu esi negudrs? Ir bez acīm var redzēt, kā pasaulē iet. Skaties ar savām ausīm; lūk, kā tur tas tiesnesis rāj to muļķa zagli. Klausies, pateikšu tev vārdiņu ausīs: pārmaini tikai vietas, kā bērni, kad «kurpniekos» iet, un tu nezināsi, kurš tiesnesis un kurš zaglis. — Vai esi redzējis saimnieka suni, kā tas ubagu rej?

Glosters. Jā, kungs.

Lirs. Un tas nabags bēg? — Tur tu būtu varējis lieliski redzēt, kāda nozīme autoritātei: arī sunim paklausa, kad tas rej amata darīšanās. — Tu blēdis — bende, nest šo asins roku; ko šausti netikli? Sit sevi pats!

Tev kāre deg to izlietot uz tām,

Kādēļ to siti. — Augļotājs kar blēdi.

Caur skrandām redzas sīkie misēkļi,

Dārgs kažoks visu sedz. Tērp grēku zeltā —

Un atdrups taisnības tik asais šķēps,

Sedz skrandās — pundur's to ar salmu pārdurs. —

Neviens nav vainīgs, saku tev, neviens;

Es viņus sargāju. Man, draugs, ir vara

Siet muti pēdējam. Ņem stikla acis

Un izliecies — kā lielie prātvēderi, —

Ka redzi lietas, kuras neredzi. —

Nu, nu, nu, nu! Še, novelc zābakus! —

Velc stiprāk, stiprāk, tā!

Edgars

pie sevis.

Kā trakums jaucas še un gudrība! Prāts neprātībā!

Lirs

Glosteram.

Ja gribi mani apraudāt, še acis!

Rāda uz savām acīm.

Es tevi pazīstu: tavs vārds ir Glosters. — Tik pacieties. Mēs raudot atnācām; Tu zini: pirmoreiz, kad dvašu velkam, Mēs brēcam, raudam. — Kļaus', es sprediķošu!

Glosters.

Ak bēdu diena!

Lirs.

Kad piedzimstam, tad raudam; uznākuši Šai ākstu skatuvē … Kāds varens plāns! Brangs kara viltus: visam pulkam zirgu Maukt tūbas kurpes kājās! Raudzīsim; Un, ja tā iet, ja znotus pārsteidzam, Tad sitiet viņus nost! Nost! Nost! Nost! Nost!

Ienāk kāds bruņinieks ar sulaiņiem.

Bruņinieks

sulaiņiem.

lirs

A, še viņš ir; nu turiet viņu, turiet!

Liram.

Ser, jūsu mīļā meita …

Līrs.

Kur palīgs? Ko? Es sagūstīts? — Aizvien Tā likten's mani muļķo. — Apejieties Ar mani labi; mani izpirks; dodiet Man ārstu: smadzenes man ievainotas.

Bruņinieks.

Jums visu dos.

Līrs.

Nav palīga? Es viens? Tur vīrs gan izkust varētu kā sāls Un savas acis ņemt par dārza kannām, Ko laistīt putekļainus ceļus.

Bruņinieks. Kungs …

Līrs.

Es droši gribu mirt kā brūtgāns. Ko! Es jautrs; iesim vien; es karalis. Vai, kungi, zināt to?

Bruņinieks.

Jūs esat karalis, mēs klausām jums.

Līrs.

Tad še vēl dzīvība. — Bet, ka jūs gribat To gūstīt, tad jums jāgūsta tas skriešus. — Sa, sa, sa, sa!

Viņš aizskrien; sulaiņi tam pakal.

Bruņinieks.

Jau žēlums redzot, — ja tas pēdējs nabags, Bet karalis, — ak posts! — Bet tev vēl meita, Kas dabu atpestīs no lielā lāsta, Ko divas uzlikušas tai.

Edgars

bruņiniekam.

Ser, sveiks!

Bruņinieks.

Ko gribat: sakiet īsi, ser.

Edgars.

Vai drīz

Būs kauja, kungs? Vai nezināt varbūt?

Bruņinieks.

Tas visiem zināms; katris var to dzirdēt, Kam tikai ausis.

Edgars.

Kungs, bet atļaujiet — Cik tuvu ienaidnieks?

Bruņinieks.

Jau gluži klāt;

Viņš ātri tuvojas, un izšķiršana Var nākt ik brīdi.

Edgars.

Paldies, tas ir viss.

Bruņinieks.

Aiz dažiem iemesliem gan karaliene Vēl še, bet pulki izgājuši.

Edgars. Paldies.

Bruņinieks aiziet.

Glosters.

Jūs, labie dievi, ņemiet man šo mūžu, Lai mani atkal nedzen ļaunais gars; Mirt, pirms jums tīk!

Edgars.

Tā labi lūgts, mans tēvs.

Glosters.

Bet sakiet, labais draugs, — kas esat jūs? Edgars.

Es — nabaga vīrs, ko likten's šautis smagi, Kas, bēdas redzēdams un izciezdams, Ir kļuvis līdzcietīgs. — Nu, dodiet roku, Es vedīšu jūs pajumtē.

Glosters.

Daudz paldies! Lai dievi dod jums savu svētību Ar bagātīgu roku!

Ienāk Osvalds.

Osvalds

pie sevis.

Man alga rokā, laimīgs gadījums! Šī bezacainā galva radīta Kā manai laimei.

Glosteram.

Vecais nodevējs,

Steidz grēkus nožēlot! Jau zobens izvilkts, Kas tevi nodurs.

Glosters.

Dur tik spēcigāk, Ar drauga roku!

Edgars stājas vidū.

Osvalds

Edgaram.

Nekaunīgais zemnieks! Kā drīksti nodevēju aizstāvēt? Nost, piesargies, ka viņa likteņmēris Tev arī nepielīp. Laid viņa roku!

Edgars.

Nā-ā, kungs, nalaižu; kādēļ man laist?

Osvalds.

Laid vaļā, blēdi, vai tev jāmirst!

Edgars. Ej pa ceļu, jaunkundziņ; laidiet mierā gūdīgus ļaudis. Kā as ļautos tā kumandierēties iz pasaul's laukā no lielmutes, ta mana dzeivieba būtu jau četr­padsmit dīnas eisāka. Nanāc pa tuvu tam vecam vei- ram! Es' mierā, tev soku, ja ne, tad redzēsim, kurš cītāks, tovs paurs vai muna ķūza. — Es tev soku tais- nim vordim.

Osvalds. Nost, tu mēslu čupa!

Edgars. Nā-ā, ar gribu paprīkšu tam kungam zūbus pa­bakstīt; nāc šu, nāc! Voj man bails no tova duramā?

Viņi kaujas; Edgars nosit Osvaldu gar zemi.

Osvalds.

Tu, blēdi, mani nokāvi! — Še, vergs, Mans maks; ja gribi, ka tev labi iet, Tad mani apbedī un atdod rakstus, Kas ir pie manis, grāfam Glosteram; Viņš angļu pulkos! — Ak, par agru mirt!

Viņš nomirsi.

Edgars.

Es pazīstu šo pakalpīgo blēdi; Tas savas kundzes grēkiem iztapa Tik labprāt, cik vien ļaunam tīk.

Glosters. Vai miris?

Edgars.

Nu, atsēdieties, tēvs, un atdusiet! — Mēs palūkosim kabatās; tie raksti Var noderēt. — Viņš miris, tikai žēl, Ka es to nositu. — Nu, lūkosim! — Ļauj, mīļais vasks, nepel, pieklājība; Mēs pretniekam vai sirdi uzplēstu Tā domas izzināt, — tad labāk vasku . . .

Viņš lasa vēstuli.

«Paturiet prātā, ko viens otram esam zvērējuši. Jums bieži ir gadījums viņu aizgādāt no ceļa; ja Jums ne­trūkst labas gribas, tad laiks un vieta Jums allaž būs izdevīgi. Ja viņš pārnāk mājās kā uzvarētājs, tad nekā neesam panākuši; tad esmu viņa gūstekne un viņa gulta ir mans cietums; atsvabiniet mani no šīs gultas riebīgā siltuma un ieņemiet viņa vietu par Jūsu pūliņiem.