VILJAMS ŠEKSPĪRS: KARALIS LIRS

Māsa, jūsu nodomam Es pretojos par labu savai sievai. Tā saderējusies ar to, lūk, kungu.

Uz Edmundu rādīdams.

Un es, tās vīrs, pret jūsu laulību. Ja gribat precēties, tad ņemiet mani, — Man sieva aizprecēta.

Gonerila.

Kas tie par jokiem!

Albānijs

Edmundam.

Tu, Gloster, apbruņots; lai taures pūš; Ja neiznāk neviens tev pierādīt Daudz klaju, neģēlīgu viltību, — Te mana ķīla! —

Viņš nomet Edmunda priekšā savu bruņu cimdu.

Es šos noziegumus, Pirms ņemu mutē maizes kumosu, Tev gribu pierādīt.

Regana.

Es slima, slima!

Gonerila

pie sevis.

Ja nebūtu, es indei neticētu.

Edmunds.

Te mana pretķīla!

Viņš nomet arī savu cimdu.

Kas mani sauc Par viltnieku, tas melo nelietīgi. Lai taures pūš; kam dūša pretī nākt — Vai jums, vai citam, — savu taisnību Un godu stingri gribu aizstāvēt.

Albānijs.

Šurp, herold, hē!

Edmunds.

Hē, herold, herold, hē!

Albānijs.

Bet ceri tik uz sevi; tavi ļaudis, Uz manu vārdu derēti, tie tagad Ir atlaisti.

Regana.

Man nelabāk.

Ienāk herolds.

Albānijs

kādam no pavadoņiem.

Ved viņu teltī, — viņa nevesela.

Reganu izved.

Albānijs

heroldam.

Nāc šurpu, herold! Liec, lai taurē pūš, Un nolasi te šo!

Virsnieks. Pūst taurē!

Aiz skatuves atskan taure.

Herolds

nolasa.

«Ja kaut kāds vīrs augsta dzimuma un cilts mūsu karapulkos gatavs ar zobenu cīņu pierādīt, ka Edmunds, kurš dēvējas par grāfu Glosteru, ir daudz­kārtējs nodevējs, lai iznāk, kad atskanēs trešais tau­res pūtiens! Glosters ir gatavs aizstāvēties.»

Edmunds. Pūt taurē!

Alskan pirmoreiz laure.

Herolds. Vēl reizi!

Atskan otrreiz taure.

Herolds. Vēl reizi!

Atskan trešoreiz taure. Aiz skatuves atbild cita taure; tad ienāk Edgars pilnās bruņās, viņam pa priekšu iet taurētājs.

Albānijs.

Lai vaicā viņu, ko viņš grib. Ko nāk Uz taures saucienu?

Herolds.

Kas esat jūs? Kas vārdā? Kādas kārtas? Ko jūs nākat Uz jundī jumu?

Edgars.

Zudis ir mans vārds, No viltus zoba grauzts un saplosīts. Bet līdzi pretiniekam, pret kuru stājos, — Es dižas cilts.

Herolds.

Kas pretinieks?

Edgars.

Teic — kas stāv Par grāfu Edmundu no Glosteras?

Edmunds.

Viņš pats; ko gribi?

Edgars.

Pacel zobenu! Ja mani vārdi cēlu sirdi aizskar, Tev roka — gādāt taisnību; še mana!

Pacel savu roku ar zobenu.

Lūk, še, tā mana goda priekšrocība Un manas cilts, un zvēresta; es saku, — Kaut gan tu augstos godos, stiprs, jauns, Kaut gan tu uzvarētājs, jaunā laimē, Kaut dūšīgs, drošs, tu esi nodevējs Pret savu dievu, savu brāli, tēvu; Tu sazvērējies pret šo augsto princi, Un, iesākot no pašas galvas virsas Līdz putekļiem, ko tavas kājas min, — Tu blēdis, indīgs krupis! — Ja tu liedzies, Šis zobens, roka un mans drošais prāts Pret tavu sirdi — klausies — pierādīs: Tu melo!

Edmunds.

Man būtu jāprasa pēc tava vārda, Bet izskats tev tik kareiviski dižs, Tik daudz tev runā smalka tikuma, Ka man šī apdomība lieka šķiet, Uz ko man tiesība kā bruņiniekam: Tu pats tas nelietis! Lai pekles meli Tev pašam atpakaļ uz sirdi krīt! Tie, mani neaizķerot, paskrēja Man garām, — drīz šis zobens noraidīs Tos mūža dusā. — Herold, taurē pūt!

Atskan taures; viņi kaujas; Edmunds krīt.

Albānijs.

Ā, glābiet, glābiet!

Gonerila.

Tu pievilts kriti. Pēc likuma tev nebij jāiet ciņā Ar nepazīstamu. — Ne uzvarēts, Bet pievilts esi.

Albānijs.

Turiet muti, kundze, Vai jums to aizbāzīs šis raksts!

Edmundam.

Lūk, šurp!

Tu nekrietnais, še, lasi savu kaunu!

Gonerilai, kura grib izraut viņam lapu no rokas.

Nē, nerauj! — Redzams, tu to pazīsti.

Viņš pasniedz vēstuli Edmundam.

Gonerila.

Un, ja tā būtu, vara man, ne tev. Kas mani tiesāt drīkst?

Albānijs.

Tu briesmone! Vai šo tu pazīsti?

Rāda Gonerilai vēstuli.

Gonerila.

Kas tev ko jautāt?

Aiziet.

Albānijs

kādam virsniekam.

Ej pakaļ, uzraugi to; viņa trako.

Virsnieks aiziet.

Edmunds.

Es visu izdarīju, ko jūs teicāt, Un vairāk, vairāk vēl: laiks atklās to. Viss beigts, tāpat kā es.

Edgaram.

Bet tu kas esi,

Kam laime smaidīja? Ja dižciltīgs, Es tevim piedodu.

Edgars.

Es tevim arī. Pēc cilts es zemāks neesmu par tevi, — Ja augstāks; toties lielāks aizskārums — Mans vārds ir Edgars, tava tēva dēls. Jo dievi taisni: mūsu kārības Tie vērš par ieroci, ko sodīt mūs. Tā tumsa, kur viņš tevi radīja, Tam ņēma acu gaismu.

Edmunds.

Tev ir tiesa. Rats apkārt apgriezies, es guļu še.

Albānijs

Edgaram.

Man šķiet, jau tava gaita sludināja Par karaļasinīm; ļauj tevi apskaut! Lai bēdās sirds man lūst, ja esmu tev Vai tavam tēvam naidīgs bijis!

Edgars. Lord,

Es zinu to.

Albānijs.

Kur bijāt slēpušies? Kā dabūjāt par tēva postu zināt?

Edgars.

Es kopu tēvu. — Nostāsts nebūs garš. Un, kad tas atstāstīts, lai lūst šī sirds! — Lai izbēgtu tam asins spriedumam, Kas manim sekoja, — cik saldi dzīvot, Ka labāk šķiet mums nāves mokas ciest Ik stundu, ne uz reizi mirt! — Es slēpos Zem ārprātīgā skrandām, — suņiem pat Es biju pretīgs. Un tā satiku Es tēvu asiņainām acu dobēm, No kurām dimants izrauts! — Es to vedu, Tam maizi ubagoju, glābu to No izmisuma, tomēr neatklājos Diemžēl nekad; tik nu, kad bruņojos, — Ne drošs, bet cerēdams uz labu veiksmi, — Un lūdzu viņa svētību, es visu No gala izstāstīju. Ak! Tā sirds Bij vāja: reizē sāpes nest un priekus, Tā smaidot lūza.

Edmunds.

Aizgrābjošs tavs stāsts, Viņš labu panākt spēj; bet runā tālāk; Man liekas, tev vēl vairāk kas ko teikt.

Albānijs.

Ja vairāk kas, vēl bēdīgāks, tad klusi! Es gatavs raudāt jau par to, ko tu Še stāstīji.

Edgars.

Tas tādam diezgan šķiet, Kas baidās bēdu; nāca citas bēdas; Šīs vairojot vēl vairāk nekā pārāk, Un pārmērs tika pārspēts. — Es skaļi gaudoju, te nāca vīrs, Kas, mani kaunā redzot, bija bēdzis No manis riebdamies, bet, atrazdams, Kas esmu, kas tā cieš, viņš stiprām rokām Man kaklu skāva, iekliedzās, ka debess

Vai pārsprāga, pār manu tēvu krita, Par Liru un par sevi stāstīja Tik žēlu stāstu, kāds vēl dzirdēts nav; Bet stāstot sāpes tam tik spēji auga, Ka dzīves saites sāka trūkt. — Te taure Jau otrreiz sauca, un es aizgāju, — Pusdzīvs viņš palika.

Albānijs.

Kas tas tāds bij ?

Edgars.

Kents, padzītais, kas pārģērbts pavadīja

Pats savu padzinēju, karali,

Tam kalpodams, kā vergs pat nekalpotu.

Kāds bruņinieks atskrien steigšus ar asiņainu dunci rokā.

Bruņinieks.

Ak, glābiet! Palīgā!

Edgars.

Ko glābt?

Albānijs. Jel teic!

Edgars.

Tev duncis asinīs?

Bruņinieks.

Vēl silts, vēl kūp,

Viņš taisni nāk iz viņas sirds —- tā mira!

Albānijs. Kas? Teic!

Bruņinieks.

Ser, jūsu kundze! Savai māsai Tā indi devusi! Tā atzinās Vēl pati.

Edmunds.

Es ar abām saderēts, Šis acumirklis laulā visus trīs.

Albānijs

pavadoņiem.

Šurp atnesiet tās mirušas vai dzīvas! Šis debess sods liek manim nodrebēt, Bet neceļ žēlumu.

Bruņinieks aiziet ar dažiem pavadoņiem. Ienāk Kents.

Edgars.

Lūk, Kents!

Albānijs.

A, viņš!

Laiks neļauj saņemt tevi, mīļo Kent, Kā pienāktos.