VILJAMS ŠEKSPĪRS - KARALIS LIRS

Jums cēlas domas, lord.

Regana.

Ko tās še der?

Gonerila.

Lai kopā apkarojam ienaidnieku; Par atsevišķām, māju ķildām še Nav runas.

Albānijs.

Lai tad apspriežam, kas darāms, Ar veciem lietpratējiem kareivjiem.

Edmunds

Albānijam. Es tūdaļ jūsu telti nonākšu. Regana

Gonerilai. Jūs nāksiet līdzi, māsa?

Gonerila.

Nē.

Regana.

Tā .pieklājas; es lūdzu, nāciet līdzi. Gonerila

pie sevis.

Ā, atminu šo mīklu.

Skali.

Labi, iešu.

Kamēr viņi grasās aiziel, ienāk Edgars pārģērbies.

Edgars

Albānijam.

Ja, kungs, ar zemiem ļaudīm runājat, Tad uzklausiet.

Albānijs

aizejošiem.

Es sekošu.

Edgaram.

Nu teic!

Edmunds, Regana, Gonerila lidz ar pavadoņiem aiziet.

Edgars.

Pirms sākat kauju, lasiet, kungs, šo rakstu!

Ja uzvarat, tad aiciniet ar tauri

To, kurš šo nodeva. Kaut liekos zems, —

Es varu bruņinieku piegādāt,

Kas stāv par to, kas še ir teikts; ja kauju

Jūs zaudējat, tad jūsu gaita beigta

Un viltus klust. — Lai laime smaida jums!

Albānijs.

Pag, tūdaļ izlasīšu.

Edgars.

Nē, man aizliegts.

Kad laiks, tad lieciet taurēt heroldam, — Es atkal parādīšos.

Aiziet.

Albānijs.

Tad sveiks; es pārlasīšu vēstuli.

Ienāk Edmunds.

Edmunds.

Jau pretnieks redzams; sarīkojiet pulkus! Še pārskats būs par viņa stiprumu

pasniedz viņam papīra lapu

Pēc drošām ziņām. — Bet nu steidzieties, Tas nepieciešams.

Albānijs.

Mēs klausām laikam.

Edmunds.

Es abām mīlestību zvērēju.

Tās viena otru nīst, kā sadzeltais

Nīst odzi. — Kuru ņemt? — Vai abas? Vienu?

Jeb vai nevienu? Kamēr abas dzīvas,

Neviena netiks man. — Ņemt atraitni, —

Aiz dusmām Gonerila traka kļūs;

Un grūti būs man tikt pie sava mērķa,

Līdz viņas vīrs ir dzīvs. — Mēs izmantosim

To kautiņā; kad kautiņš garām būs,

Lai viņa, kas grib vaļā tikt no vīra,

Tad pateic, kā to darīt… Apžēlot

Viņš domā Līru līdz ar Kordēliju? …

Kad kautiņš beigts un viņi mūsu varā,

Tiem žēlastības neredzēt! — Nav vieta

Daudz gudrot, jāvairās: tā mana lieta.

Aiziet.

Aiz skatuves dzirdami karasaucieni. — Līrs, Kordēlija un kareivji paiet garām ar bungām un karogiem un aiziet; tad ienāk Edgars un vecais Glosters.

Edgars.

Še dusiet, tēvs, šai pavēnī un lūdziet, Lai dievi taisnībai dod uzvaru. Ja es jel maz vēl nāku atpakaļ, Tad man būs labas vēstis.

Glosters.

Palīdz dievs!

Edgars aiziet. Karasaucieni; tad taurē atkopties. Edgars nāk steigšus atpakaļ.

Edgars.

Prom, tētiņ! Dod man roku, aši prom! Līrs pārvarēts un gūstā līdz ar meitu. Dod šurp roku, nāc!

Glosters.

Es tālāk neeju; ir še var sapūt.

Edgars.

Ko? Atkal izmisums? — Ne mūsu varā Stāv mūsu miršana, ne piedzimšana; Tik gataviem mums jābūt. Nāc!

Glosters. Tev tiesa.

Abi aiziet.

Ienāk Edmunds kā uzvarētājs ar bungām un karogiem, Līrs un Kordēlija kā gūstekņi. Virsnieki, kareivji un citi.

Edmunds

virsniekiem.

Vest viņus projām, stingri apsargāt, Līdz mums nāks zināma tā augstā griba, Kam piekrīt sodīt.

Kordēlija.

Neesam mēs pirmie, Kas ļaunu cieš par labiem nolūkiem. Man tevis žēl, tu nabags karali; E? viltus laimes kaunu spēju nest. — Vai redzēsim šis meitas un šīs māsas?

Līrs.

Nē, nē, nē, nē! Mēs iesim cietumā,

Kā divi putniņi dzied būrītī;

Tu lūdzies svētību, — es ceļos metos

Un lūdzu piedot, — tā mēs dzīvosim;

Mēs dievus lūdzam, dziedam, stāstām teikas

Un pasmaidām par zelta tauriņiem,

Mēs klausāmies, kā kalpu ļaudis tērzē

Par galma dzīvi, līdzi tērzējam:

«Tas kāpj, tas krīt, tas mīlams un tas ne,» —

Un vērojam mēs visus noslēpumus

Kā dievu pareģi. Tā cietumā

Mēs pārdzīvosim galma kungu ķildas,

Kas paist un atplūst līdz ar mēnesi.

Edmunds.

Vest viņus projām!

Līrs.

Uz tādiem upuriem, mans mīļais bērns,

Pat dievi kaisa vīraku. — Tu mana!

Kas mūs grib šķirt, lai debess liesmas ņem

Un izsveļ mūs kā lapsas. — 2āvē acis.

Lai spitālība saēd viņu miesas,

Pirms tie mūs raudāt spiež, lai badā mirst!

Nāc!

Liru un Kordēliju sargi aizved.

Edmunds

virsniekam.

Virsniek, panāc tuvāk, klausies! Še, ņem šo rakstu. Ved tos cietumā.

Es tevi dienestā jau pacēlu; Ja dari, kā še teikts, tev vērsies ceļš Uz augstiem godiem. — Ievēro, ka cilvēks Ir tāds, kāds laiks; tas neder zobenam, Kas mīkstsirdīgs. — Tavs augstais uzdevums Nav pārspriežams; tev jāsaka: «Es gribu,» — Vai laime citur jāmeklē!

Virsnieks. Es gribu.

Edmunds.

Tad steidz un raksti, kad ir padarīts. Bet steidz, es saku. — Dari gluži tā, Kā to še rakstīju.

Virsnieks.

Es nevaru vilkt ratus, auzas ēst; Ko cilvēks iespēj, to jau darīšu.

Aiziet.

Atskan taures, ienāk Albānijs, Gonerila, Regana, virsnieki un kareivji.

Albānijs.

Jūs kaujā izrādījāt dūšu, ser; Jums laime smaidīja! Tie jūsu gūstā, Kas šodien bija mūsu pretinieki. Mēs prasām tos no jums, lai apietos Ar tiem, kā reizē mūsu drošība Un viņu nopelns liek.

Edmunds.

Man likās, ser, Vislabāk veco, vājo karali Likt drošā cietumā un sardzībā. Tā vecums, vairāk vēl tā karaļgods Kā burvju spēks tam pievelk ļaužu sirdis Un mūsu šķēpus pret mums pašiem griež, Kas pavēlam; un viņam līdzi meitu, Kas arī bīstama. Tie gatavi Vai rīt, vai vēlāk, kad jūs tiesāsiet,

Nākt jūsu priekšā. — Tagad mūs vēl sviedri

Un asins klāj; draugs draugu zaudējis;

Jo karstumā pat slavenāko cīņu

Tas lād, kas sajūt viņas asumu. —

Par Līru un tā meitu pārrunāt

Būs vēlāk labāks laiks.

Albānijs.

Ser, atjaujiet,

Jūs šinī karā tikai pavalstnieks, Ne brālis man.

Regana.

Tas atkarīgs no mums.

Man šķiet, pirms teicāt tā, jums pienācās

Vēl mani jautāt. Viņš mans karavadon's,

Viņš manis pašas vietā stāvēja;

Tāds pilnvarnieks gan drīkstēs uzstāties

Un jums par brāli saukties.

Gonerila.

Ne tik karsti;

To paša nopelns godā pacēlis, Ne tava vaļa.

Regana.

Manās tiesībās To iecēlu, visaugstākiem viņš līdzīgs.

Gonerila.

Visaugstākais, — ja viņš jūs precētu.

Regana.

Dažs smējējs — pravietis.

Gonerila.

Ā, hollā, hollā!

Tā acs, kas jums to teica, drusku šķielē.

Regana.

Es jūtos slima, citādi es dotu Jums asu atbildi!

Edmundam.

Mans karavadon, Ņem manus pulkus, gūstekņus un zemes, — Tu kungs pār tiem un mani: tas viss tavs! Tu būsi — lai tas visiem zināms top — Mans vīrs un kungs!

Gonerila.

Tu domā, viņš ir tavs?

Albānijs

Gonerilai.

Nav tavā varā viņiem liegt vai ļaut. Edmunds

Albāniļam.

Un tavā arī ne, mans lord.

Albānijs.

Tu bastards!

Regana

Edmundam.

Lai bungas junda tavas tiesības! Albānijs

Reganai.

Pag, klausies!

Edmundam.

Grāf, es tevi apcietinu Par nodevību!

Uz Gonerilu rādīdams. 6 90

Tur to zelta čusku Tev līdzi.

Reganai.