VILJAMS ŠEKSPĪRS - KARALIS LIRS

Jūsu — sieva, gribētu teikt — padevīgā kalpone

Gonerila.»

Ak, sievas prāta neizprotams kaislums! — Grib savu krietno vīru nonāvēt! Un vietā — manu brāli! — Smiltīs še Lai ir tavs kaps, tu neģēlības vēstnieks

Priekš netikļiem un slepkavām. — Nāks laiks, So apgānīto lapu dabūs hercogs, Kam nāvi nospriedāt; būs viņam prieks, Ka biju tavas nāves liecinieks.

Edgars aizvelk līķi projām.

Glosters.

Mans karalis ārprātīgs; cik sīksts mans gars, Ka es vēl sveiks un dziļi sajūtu Šis smagās sāpes! Kaut es būtu jucis! Mans gars no manām bēdām būtu šķirts; Un manas sāpes tukšos murgojumos Drīz pašas sevi aizmirstu.

Edgars nāk atpakaj.

Edgars.

Šurp roku!

Tālumā dzird bungu dūkšanu.

Man liekas, tālumā kur bungas dūc; Es vedīšu jūs, tēvs, pie kāda drauga.

Abi aiziet.

Līrs gul gultā aizmidzis; ārsts, kāds bruņinieks un citi stāv ap viņu. Ienāk Kordēlija un Kents. Aiz skatuves dzirdama maiga mūzika.

Kordēlija.

Tu labo Kent, kā tev lai atmaksāju Par tavu labo sirdi? Ak, mans mūžs Ir pārāk īss, par sīku katrs mērs.

Kents.

Kad tāda atziņa, tad algas diezgan. Viss, ko es teicu, skaidra taisnība; Nedz pārāk, nedz par maz.

Kordēlija.

Ģērb citas drēbes;

Šis atgādina viņas ļaunās stundas.

Ak, velc tās nost!

Kents.

Nē, dārgā kundze, nē;

Ja mani pazītu — viss nodoms vējā.

Es Joti lūdzu mani nepazīt,

Līdz laiks un es to atrodam par labu.

Kordēlija.

Lai notiek, lord!

Ārstam.

Ko dara karalis? Ārsts.

Viņš guļ vēl, karaliene.

Kordēlija. Labie dievi,

Ak, dziediniet šo gara lūzumu Un rautās stīgas atkal sasieniet Šim sirmgalvim, kurš kļuvis bērns!

Ārsts.

Vai, kundze,

Mums necelt karali? Viņš guļ jau ilgi.

Krodēliļa.

Ak, dariet vien pēc sava ieskata, Kā pašam tīk.

Pavadoņiem.

Vai viņu pārģērbāt?

Kāds bruņinieks.

Jā, kundze, kad viņš cieti gulēja, Mēs viņu jaunās drēbēs ieģērbām.

Ārsts

karalienei.

Jus varat palikt, kad viņš pamostas; Bez šaubām, kundze, viņš būs mierīgs.

Kordēlija. Labi.

Ārsts

karalienei.

Es lūdzu tuvāk.

Saukdams pa durvim laukā.

Skaļāk, mūzika!

Sulaiņi ienes gulošo LSru.

Kordēlija.

Mans dārgais tēvs! — Ak, atžirgums šīm lūpām Dod spēku dziedināt! Šis skūpsts lai remdē Tos asos sirdēstus, ko nodarīja Tev māsas vecumā!

Kents.

Tā labā kundze!

Kordēlija.

Un, lai tu nebūtu tām tēvs, tad tomēr —

Šī sirmā galva bija jāžēlo.

Vai tā bij vētru varā dodama,

Kad grautin grāva briesmīgs pērkons, negaiss,

Kad šāvās šausmu pilni zibeņi

Un lietus šjāca! Plānā uzvalkā

Bez pajumtes! — Pat ienaidnieka suns,

Kaut mani kodīs, būtu tomēr

Pie manas uguns pielaists. Nabaga tēvs, —

Ar cūkām kopā mitrās pakaisēs,

Pie klaidoņiem! . . . Ak dievs, ak dievs! Vēl brīnums,

Ka līdz ar pratu ari dzīvība Tam nebeidzās.

Ārstam.

Viņš modies, — runājiet! Ārsts.

Jūs, kundze, runājiet, tā labāk būs.

Kordēlija.

Kā iet jums, augstība? Mans karalis, Vai esat sveiks?

Lirs.

Man sāp, ka jūs no kapa mani ceļat. —

Kordēlijai,

Tu esi svētīgs gars, es esmu saistīts Uz uguns rata, kurš kā kvēlošs svins Svel manas asaras.

Kordēlija.

Vai pazīstat

Jūs mani, ser? Llrs.

Tu gars; es zinu gan, — Kad miri?

Kordēlija

ārstam.

Ak, vēl tālu, tālu projām … Ārsts.

Viņš tikko modies, lai vēl drusku dus! Llrs.

Kur biju? Kur nu esmu? — Gaiša diena? Vai māņi? — Es aiz līdzcietības mirtu, Tā citus redzot. — Nezinu, ko teikt; Es nezvēru, ka šī ir mana roka; Pag, lūkosim: es jūtu dūrienu. — Kaut zinātu! . . .

Kordēlija.

Ser, uzlūkojiet mani, Uz galvu rokas lieciet svētījot!

Lirs nometas ce/os Kordēli/as priekšā. Ser, nemetieties ceļos. Llrs.

Par mani nesmejies! Es vājš un bērnišķīgs, vecs sirmgalvis, Man astoņdesmit gadu mugurā. Un, sakot taisnību,

Man bail, vai esmu tik pie pilna prāta. Jūs, šķiet man, pazīstu un arī viņu.

Rāda uz Kentu.

Bet šaubos, jo es nesaprotu vēl,

Kur īsti esmu; cik es minēt minos,

Šīs drēbes svešas man; ar nezinu,

Kur gulēju šo nakti. — Nesmejieties,

Tik tiešām, kā es dzīvs, man šķiet, šī kundze

Ir mana Kordēlija.

Kordēlija. Es, tēvs, es!

Līrs.

Tu asarās? — Jā, tiešām! Lūdzama, Jel neraud'; ja tev inde, dzeršu, dod. Zinu jau: tu dusmo man; tavas māsas, Cik atceros, man pāri darīja. Tev iemesls, tām nav.

Kordēlija.

Man ne, man ne!

Līrs.

Vai esmu Francijā? …

Kents.

Jūs savā valstī.

LIRS.

Bet nemāniet.

Ārsts

Kordēlijai.

Jūs varat, augstā kundze, Būt mierā, trakošana izdziedēta, Bet būtu bīstami tam izskaidrot Tā pazaudēto laiku; vediet viņu Sev līdz, lai dus, līdz vairāk atpūšas.

Kordēlija

Liram.

Vai iesim, ser? Līrs.

Jel pacieties ar mani

Un piedod man, — es vecs un bērnišķīgs.

Līrs, Kordēlija, ārsls un pavadoņi aiziet.

Bruņinieks. Kungs, ko, vai tiešām Kornvalas hercogs ticis tā nodurts?

Kents. Jā, tiešām, kungs.

Bruņinieks. Kas tagad vada viņa karaspēku?

Kents. Kā ļaudis saka, Glostera bastards.

Bruņinieks. Teic, Edgars, viņa dēls, kurš ticis padzīts, ar grāfu Kentu esot Vācijā?

Kents. Tās baumas apšaubāmas. — Ir laiks palūkoties apkārt; valsts karaspēks ātri tuvojas.

Bruņinieks. Izšķirošā kauja būs laikam ļoti asiņaina. Sveiki, kungs!

Aiziet.

Kents.

Mans darbs un uzdevums drīz beigsies arī, — Nāks labs vai ļauns, — kā svērsies kaujas svari.

Aiziet.

Ienāk, bungām dūcot un karogiem plivinoties, Edmunds, Regana, virsnieki, kareivji un citi.

Edmunds

kādam virsniekam.

Ej izzini, vai hercogs paliek vēl Pie tā, ko teica, jeb vai nodomu Tas atkal grozījis; viņš nepastāvīgs Un nedrošs pats; nes skaidru atbildi.

Virsnieks aiziet.

Regana

Edmundam.

Kad māsas sūtnis nav tik likstā kritis!

Edmunds.

Es arī bīstos, kundze.

Regana.

Dārgo lord, Jūs paši zināt, cik es laba jums. — Nu sakiet man pēc tiesas, taisnības — Vai mīlat manu māsu?

Edmunds.

Godā, cieņā.

Regana.

Bet vai jūs negājāt, kur atļauts iet Tik viņas vīram vien?

Edmunds.

Jūs alojaties.

Regana.

Es baidos, ka ar to jums slepens sakars, Tik tuvs, ka jūs jau viņai piederat.

Edmunds.

Nē, kundze, nē, mans goda vārds!

Regana.

Es nevaru to ciest. Mans dārgais lord, Jel neesiet tai draugs!

Edmunds.

Nē, nebaidieties!

Tur viņa līdz ar hercogu . . .

Ienāk Albānijas hercogs, Gonerila un kareivji, bungām dūcot un karogiem plandoties.

Albānijs

Reganai.

Es priecājos jūs redzēt, dārgā māsa.

Edmundam.

Teic, karalis pie savas meitas bēdzis Ar citiem, kas ar mūsu valdību Ir nemierā. Kur nevaru būt godīgs, Tur dūšīgs neesmu. — Mēs karojam Par to, ka franči ielauzušies zemē, Bet ne par to, ka aizstāv karali Ar citiem kopā, kuriem — kā es baidos — Ir taisni iemesli, lai dumpotos.

Edmunds.