VILJAMS ŠEKSPĪRS - KARALIS LIRS

Llrs. Un še vēl otra, kuras greizais skatiens Jau rāda, kāda sirds. — To turi ciet! He! Šķēpus, šķēpus, liesmas! — Nodevība! — Tu nopirkts soģis! Kam to palaidi?

Edgars. Lai dievi uztur tavus piecus prātus!

Kents.

Ak posts! — Kur ir nu pacietība, kungs, Ar ko tik bieži agrāk slavējāties?

Edgars

sāņus.

Es tikko spēju turēt asaras, •— Vēl mani nodos!

Llrs.

Klau, tur mazie suņi

Un visi — mopši, dukši mani rej!

Edgars. Toms savu galvu metīs viņiem virsū. — Se! Nost, jūs suņi!

Dzied.

Lai tu esi balts vai melns, Lai tu nikni kod kā velns, Lai tu pūdel's, kurts vai kveksis,

Taksis, duksis, krancis, peksis, Lai tev purns ir garš vai īss . . . Atnāk Toms, tie visi trīs; Toms met galvu, virsū brūk: Visi suņi muktin mūk.

U, ū, sē, sē! Sesā, nāc man līdzi uz gada tirgiem miestiņos un pilsētiņās. — Nabaga Toms, tavas sma­dzenes ir izžuvušas.

Lirs. Nu, lai viņi sagraiza Reganas miesas, un palūkojiet, kas viņas sirdī perinās; vai ir kāds spēks dabā, kas spēj radīt tik cietas sirdis?

Edgaram.

Mans kungs, pieņemu jūs par vienu no saviem simt bruņiniekiem; tikai jūsu apģērbs man nepatīk; jūs gan sacīsiet, ka tas persiešu apģērbs, tomēr labāk ap­velciet citādas drēbes.

Kents. Ser, nogulieties un atdusieties jel drusku!

Lirs

noguldamies.

Tik netrokšņojiet! Netrokšņojiet! Nolaidiet logu priekškarus, tā, tā, tā; rīt agri ēdīsim vakariņas. Ta, tā, tā.

Āksts. Un es ap pusdienu gribu iet gulēt.

Ienāk Glosters.

Glosters

Kentam.

Nāc, labais draugs; kur karalis, mans kungs? Kents. Še, ser, bet klusu; viņa gars jau muld. Glosters.

Tu labais vīrs, ņem viņu savās rokās; Es dzirdu — viņu gribot nonāvēt. Tur ārā nestuves; nes viņu turp Un aši prom uz Dovri; tur būs draugi Un patversme. Nes savu kungu, nes;

Kad še pusstundiņu tik kavējies, Tad viņa dzīvībai nav glābiņa Un tev un katram, kas to apsarga. Ņem viņu, nes un seko man, es došu Par drošību tev dažus vedējus.

Kents,

uzlūkodams gulošo karali.

Te atdusas nu izmocītais gars. — Tev dusa varēja vēl balzams būt Nu saplosītiem prātiem, — grūti nāksies Tos dziedēt, ja šī veldzējuma trūks.

Ākstam.

Nāc palīdz' savu kungu nest; nāc līdz, Tu nevari še palikt.

Glosters.

Iesim, iesim!

Kents, Glosters un āksts aiznes karali.

Edgars,

viens palicis.

Kad redzi tu, ka labākie tā cieš,

Tad pašu bailes, bēdas mazāk spiež.

Kas vientuļš cieš, tam sāp visvairāk sirds;

Aiz viņa laimība un līksme mirdz.

Jau pusi grūtuma tas pārcietis,

Kas skumjās biedri sevim atradis.

Cik niecīgs šķiet mans posts: viņš spēj tik grauzt,

Bet karali tā vārgs jau guvis lauzt;

Viņš ir bez bērniem, es bez tēva, — Tom!

Uz laika zīmēm skaties: bēdz nu prom,

Līdz kritīs viltība un kauns un sods

Būs noņemts nost, un tevi algos gods. —

Lai nāk kas nākdams, ja tik karalis

Spēj glābties! Glūni, glūni!

Aiziet.

Ienāk Kornvals, Regana, Gonerila, Edmunds un pavadoņi,

Kornvals

Gonerilai.

Steidzieties tūdaļ pie milorda, jūsu laulātā drauga, un parādiet viņam šo vēstuli: franču karaspēks iz­cēlies malā mūsu valstī.

Sulaiņiem.

Meklējiet nodevēju Glosteru!

Daži sulaiņi aiziet.

Regana. Lieciet viņu uz vietas pakārt. Gonerila. Izraujiet viņam acis.

Kornvals. Atstājiet viņu manām dusmām. — Edmund, pavadiet mūsu māsu; sods, kādu esam spiesti izlietot pret jūsu tēvu, neatļauj, ka jūs šeit esat klāt. Pa­sakiet hercogam, pie kura jūs tagad ejat, lai viņš, cik ātri iespējams, gatavotos karagājienam; mēs arī pasteigsimies bruņoties. Mūsu sūtņi būs ātri ziņu ne­sēji un uzturēs sakaru starp mums.

Gonerilai.

Dzīvojiet sveika, dārgā māsa!

Edmundam.

Sveiks, grāf Gloster!

Ienāk Osvalds. Kornvals. Kur karalis? Nu, ko? Osvalds.

Grāfs Glosters viņu projām aizvedis. Trīsdesmit pieci, seši viņa vīri,

To meklējot, pie vārtiem sastapa Un līdz ar citiem grāfa vasaļiem Uz Dovri steidzās prom; tur sacīja: Tiem draugi.

Kornvals.

Zirgus jūsu hercogienei!

Gonerila.

Nu sveiki, mīļo lord un mana māsa!

Kornvals.

Sveiks, Edmund!

Gonerila, Edmunds un Osvalds aiziet.

Kornvals

sulaiņiem.

Grābt to veco nodevēju, Kā zagli viņu siet un atvest šurp!

Daži sulaiņi aiziet. Reganai.

Bez tiesas sprieduma gan nedrīkstam Tam atņemt dzīvību, bet mūsu vara Lai palīdz mūsu dusmām; pelt tās var, Ne aizkavēt. —

Sulaiņiem.

Kas tur nāk? — Nodevējs?

Ienāk sulaiņi ar Glosteru.

Regana.

Ā, viltnieks! Lapsa!

Kornvals.

Siet tam kalsnās rokas!

Glosters.

Ko darāt, lord? — Jel apdomājiet, draugi, Jūs — mani viesi; negrēkojiet tā!

Kornvals. Siet! Siet!

Kalpi sien Glosteru.

Regana

kalpiem.

Sien ciešāk, ciešāk!

Glosteram.

Nodevējs!

Glosiers.

Es neesmu tas, nežēlīgā sieva.

Kornvals.

Sien še pie krēsla! Pag, tu blēdi tāds!

Regana plēš Glosteram sirmo bārdu.

Glosters.

Pie dieviem! Tas ir pārāk neģēlīgi — Man bārdu, plēst!

Regana.

Tik sirms un, lūk, kāds blēdis!

Glosters.

Tu sieva negantā,

Sie mati, ko tu manim izrāvi, —

Tie atdzīvosies tevi apsūdzēt!

Es jūsu saimnieks: laupītāju rokām

Jums neklājas šo vaigu plēst!

Kornvalam.

Ko gribat?

Kornvals.

Kas jums par vēstulēm no Francijas?

Regana.

Bet sakiet taisnību, mēs visu zinām …

Kornvals.

Un kāds jums sakars ar tiem nodevējiem, Kas izkāpuši mūsu piekrastē?!

Regana.

Kam atstājāt jūs trako karali? Nu sakiet! . . .

Glosters.

Man vēstule — tur runa tik par

baumām;

To raksta tāds, kas nav neviena pusē; Nav ienaidnieks.

Kornvals.

Tās izrunas!

Regana. Tu melo!

Kornvals.

Kurp aizsūtīji karali?

Glosters. Uz Dovri.

Regana.

Kāpēc uz Dovri? Vai tev nebija Ar nāves sodu aizliegts? . ..

Kornvals

Glosteram.

Kāpēc uz Dovri?

Reganai.

Laid, lai teic to pirms. Glosters.

Kā kauna stabā siets, es tieku tirdīts …

Regana.

Kāpēc uz Dovri?

Glosters.

Lai es neredzētu, Kā tavi niknie nagi izplēstu Tam vecās acis; tava zvēra māsa Tam karaliskās miesas zobiem kostu! Tāds negaiss plosījās; viņš pliku galvu! Tāds elles tumsums! Jūra saslietos, Un zvaigznes izdzistu! — Viņš, nabags, lēja Vēl lietiem līdzi asaras. — Ja vilks To nakti būtu gaudojis pie vārtiem, Tu būtu teikusi: «Ej ielaid, sargs!» Kas citkārt šausmīgs, toreiz likās maigs. — Bet vēl es redzēšu, ka piepešs sods Pār tādiem bērniem nāks!

Kornvals.

Nē, neredzēsi!

Sulaiņiem.

Ē, turiet krēslu ciet! Es viņa acis Ar kājām izsperšu.

Glosteru pagāž gar zemi un notur, kamēr Kornvals izmin viņam vienu aci.

Glosters.

Kas dzīvot grib

Līdz vecumam, lai palīdz man! — Ak briesmas! Ak dievi!

Regana.

Viena puse otru smies; Min otrai arī!

Kornvals.

Redzi sodu nu! . . .

Kāds kalps.

Ser, stājieties! Es kalpoju jums sen, No mazām dienām, bet mans pakalpojums Nekad tik svarīgs nebija kā šoreiz, Kad saucu: «Stājieties!»

Regana.

Ko drīksti, suns!

Kalps.

Kad jūs tur zodā bārdu nēsātu, Es viņu izplūktu. — Ko gribat darīt?